Valdības prieks par "airBaltic" – nekompetence vai ņirgšanās par nodokļu maksātājiem?
Uģis Spandegs, Neatkarīgā13.02.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēc otrdien notikušās valdības sēdes Ministru prezidents Krišjānis Kariņš tandēmā ar satiksmes ministru Jāni Vitenbergu nāca klajā ar optimisma pārpilniem paziņojumiem par aviokompāniju “airBaltic”.
Apgrozījuma pieaugums - uz valsts rēķina
Abu minēto amatpersonu teiktajā skanēja tikai līksmes un priekpilnu gaviļu notis - finanšu situācija “airBaltic” esot stabila, uzņēmums iztiekot ar pašu (?) līdzekļiem, turklāt pēdējā gada laikā pat vērojams finanšu apgrozījuma pieaugums, kas tuvojoties pirmskovidlaika līmenim. Kompānijai turklāt esot arī ambiciozi mērķi - sīkāk gan paskaidrots, kādos tālākos galvu reibinošos augstumos plāno aiztraukties līdz šim knapi dzīvību velkošais “airBaltic”, netika. Ar pacilāto gaisotni nedaudz disonēja vien J. Vitenberga pieļāvums, ka galīgi izslēgt arī turpmāku vēl papildu valsts naudas iepludināšanu “airBaltic” tomēr nevar - ja nu galīgi neies, būšot vien jādod.
Pieņemot, ka ne premjeram, ne satiksmes ministram nav medicīniska rakstura problēmu saistībā ar atmiņu, jākonstatē, ka abi vai nu absolūti neorientējas reālajā situācijā, vai arī bezkaunīgi ņirgājas par visu nodokļus maksājošo Latvijas sabiedrības daļu. Tikai viens fakts - tikko Saeimā iesniegtajā valsts budžeta projektā palielinājums, piemēram, onkoloģijas pacientu aprūpes uzlabošanai nākamajā gadā paredzēts aptuveni 30 miljonu eiro apmērā. Salīdzinājumam - tikai pagājušajā gadā vien no valsts budžeta “airBaltic” kontā ieripoja 45 miljoni. Protams, tālredzīgie valstsvīri un pieredzējušie ekonomisti K. Kariņš un J. Vitenbergs jau neies pielīdzināt kaut kādus tur pīkstošus onkoloģijas vārgdieņus (kuriem visticamāk, pārfrāzējot citas augstas amatpersonas savulaik teikto, “nākamo Ziemassvētku tāpat nebūs”) avionozares flagmaņa nedefinētiem “ambiciozajiem” plāniem.
Turklāt arī par izcilā menedžera Martina Gausa algas saglabāšanu un indeksēšanu atbilstoši inflācijai nedrīkst aizmirst - galu galā šis vēl apvainosies, ka saņem tikai drusku vairāk par līdzīgā amatā esošu “Lufthansa” amatpersonu, uzmetīs lūpu un, nedod dievs, vēl aizies prom. Lūk, tā gan būtu katastrofa, sabrukums un šausmas, nevis alkatīgo mediķu apgalvotais, ka katastrofa, sabrukums un šausmas ir gaidāmais veselības aprūpes budžets kopumā.
Ieguldīti nu jau vairāk nekā 500 miljoni eiro
Pieminētie pagājušā gada 45 miljoni eiro (kas lielā mērā ir pamatā K. Kariņa ieraudzītajam apgrozījuma pieaugumam) patiesībā ir nieka desmitā daļa no tā, ko valsts tikai pēdējo gadu laikā ir sagrūdusi “airBaltic” nepiesātināmajā vēderā. Un ar kādiem tik cēliem motīviem tas nav darīts - profesionāļu piesaistei, modernu lidmašīnu iegādei, reisu ģeogrāfijas paplašināšanai utt., u.t.jpr.
Kas no tā ir realizēts? Faktiski nekas. Augstākās raudzes avionozares profesionāļi pamet kompāniju, jo piedāvātais atalgojums ir ievērojami zemāks nekā pat līdzīga apmēra aviokompānijās Eiropā, jaunas lidmašīnas gan ir nopirktas, bet tās ir izīrētas citiem, pašai “airBaltic” paliekot pie “lidojošiem graustiem”, reisu galamērķu skaits ir krities. “Attīstījusies” ir vien jau pieminētā Martina Gausa alga, tuvojoties vienam miljonam eiro gadā.
Protams, “airBaltic” nedienas tiek aizbildinātas gan ar kovidu, gan karu Ukrainā. Bet vai tad kovids plosījās tikai Latvijā? Vai karš skāra tikai mūsu valsts avionozari? Nē, tas skāra un joprojām skar visas pasaules aviopārvadātājus, kuri (ar dažiem izņēmumiem) risina problēmas bez savas mītnes zemju valstu budžeta noplicināšanas.
Secinājums - ne kompānijas vadība, ne tās darbību uzraugošās valsts institūcijas, ne valdība kopumā ar saviem pienākumiem nav tikušas galā. Vienīgā izeja, kā pārtraukt bezgalīgo un neprātīgo valsts līdzekļu ieguldīšanu, ir kardinālu pārmaiņu ieviešana. Pirmkārt, nekavējoties atlaižot pašreizējo kompānijas vadību. Otrkārt, izstrādājot reālu, nevis mākoņos rakstītu kompānijas tālākās attīstības plānu. Treškārt, uzraudzību par šā plāna realizāciju uzticēt īstiem avionozares speciālistiem, nevis tūristu gidiem un kokteiļledus ražotājiem.
Nauda būtu jāatdod, cerības mazas
Visā cīņas un kompānijas “stabilizācijas” tendenču eiforijas karstumā pazudis vēl kāds būtisks aspekts - saskaņā ar EK norādījumiem un sniegtajiem saskaņojumiem “airBaltic” jau tuvāko piecu gadu laikā valsts ieguldītā nauda būtu jāatdod. Šobrīd tā vietā, lai strādātu pie faktiskā parāda atgūšanas grafika, valsts no savas puses ne tikai neizvirza nekādus nosacījumus, bet vēl prātuļo par papildu “investīcijām”. Ja nu premjers to nezina, tad jāatgādina, ka “investīcijas” un “aizdevums” nav gluži viens un tas pats.
Tad ko īsti Latvijas valsts dara - investē būtībā bezcerīgā biznesā vai līdzīgi kā viena otra bēdīgi slavena banka apzināti “izsniedz sliktu kredītu”? Abas atbildes ir skumjas, proti, abas faktiski garantē, ka Latvijas valsts un tās nodokļu maksātāji “airBaltic” stutēšanā izķēzīto naudu vairs neredzēs kā savas ausis. Ja nu vienīgi visiem kopā pietiks spēka beidzot patriekt gan importētos, gan pašmāju avionozares diletantus.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
