Valdības uzdevums ir okupācijas režīma slavēšanas izbeigšana publiskajā telpā

Oficiālie vietvārdi – piemēram, ielu vai ciemu nosaukumi – ir obligāti ikvienai privātpersonai. Cilvēks nevar izvairīties no šo vietvārdu redzēšanas un pat lietošanas. Līdz ar to cilvēktiesības uz dzīvi demokrātiskā, tiesiskā valstī nav savienojamas ar vietvārdiem, kas radīti PSRS okupācijas laikā, lai slavētu šo režīmu. Vienlaikus komunistiskā totalitārā režīma nosaukumu publiska lietošanu rada psiholoģisku iespaidu mazāk nosvērtiem mūsu sabiedrības locekļiem, ka zināmās robežās okupācijas režīma nodarīto kaitējumu drīkst relativizēt un ka komunistiskā ideoloģija vai Krievijas imperiālisms ir tikai viena no leģitīmām politiskām izvēlēm, par kuru Latvijas Republikas pilsoņi drīkst virzīt vai atbalstīt.

Lai palīdzētu pašvaldībām pildīt Satversmes ievadu un atbrīvoties no komunistiskā totalitārā režīma vietvārdiem, Publiskās atmiņas centrs 2001. gadā izveidoja un 2022. gada sākumā nosūtīja pašvaldībām normatīvi veidotus nesaistošus ieteikumus, kuri vietvārdi nav pieļaujami. Ieteikumi skaidroja, ka nav tiesiski oficiāli nosaukumi, kas slavina augsta ranga PSRS okupācijas amatpersonas vai PSRS okupācijas ideoloģiskās propagandas svētku komplekta daļu.

Liela daļa pašvaldību, piemēram, Alūksnes, Ādažu, Cēsu, Kuldīgas, Krāslavas, Līvānu, Madonas, Mārupes, Ogres, Rēzeknes, Salaspils, Valkas, Valmieras novadi un Rīgas valstspilsēta Satversmes ievada normas ņem vērā un ir jau gandrīz pilnībā atbrīvojušies no komunistiskā režīma vietvārdiem. Diemžēl četru gadu pacietīga skaidrošana arvien vairāk nostiprina pārliecību, ka Saeimai jāpieņem Komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas nosaukumu likums un atsevišķās pašvaldībās – visticamāk, noteikti Rēzeknes, Daugavpils un Ventspils valstpilsētās, taču iespējams arī citur – visādas Puškina, Ļermontova, Butļerova, Brjanskas, Omskas un Maskavas ielas būs jāpārdēvē Ministru kabinetam Valsts pārvaldes iekārtas likuma 37. pantā noteiktajā kārtībā.

Tomēr skumjākais, ka dīvainības okupantu lingvistiskās simbolikas aizstāvībā neaprobežojas ar šīm trim pazīstamajām valstspilsētām.

Arī dažos ļoti latviskos, patriotiskos novados Publiskās atmiņas centrs ir sastapis grūti izprotamu pretošanos Satversmes noteikumam par komunistiskā totalitārā režīma nosodījumu.

1917. gada oktobra boļševiku apvērsums jeb Lielā Oktobra Sociālistiskā revolūciju, kā to mēdza dēvēt Padomju Savienības Komunistiskā partija, bija viens no okupācijas režīma propagandas stūrakmeņiem. Otomārs Aleksandrs Oškalns (1904-1947) bija viens no okupācija instrumenta – Latvijas Komunistiskās partijas – augstākajiem funkcionāriem. Rīgas apriņķa komitejas pirmais sekretārs, LPSR ministrs un PSRS Augstākās Padomes deputāts, kurš iekaroja Latviju ar ieročiem rokās kā okupācijas armijas pusē karojošo partizānu brigādes komandieris.

Ievērojot, ka Oškalns mira agri, tikai 43 gadu vecumā un neilgi pēc Otrā Pasaules kara, vietējā komunistu propaganda ātri izkopa šī kaujinieka varoņa mītu. Oškalns pilnīgi oficiāli bija Padomju Savienības varonis – tas bija augstākais komunistiskā totalitārā režīma godinājums. Starp simtiem miljonu cilvēku, kuri bija spiesti dzīvot PSRS no tās radīšanas 1922. gadam līdz sabrukumam atpakaļ par Krieviju 1991. gadā, bija tikai ap 12 tūkstošiem Padomju Savienības varoņu. Latvijā bija ne vairāk kā 27 Padomju Savienības varoņu, no tiem latviešu, kuriem par militāriem nopelniem un dzīviem esot ir piešķirts šis tituls, ir aptuveni desmit. No tiem LPSR latviešu tautības ministri bija divi – Oškalns un Vilis Samsons. Centrālkomitejas funkcionāra nekrologu parakstīja visaugstākie okupācijas režīma vadoņi – Jānis Kalnbērziņš (Zaķis), Augusts Kirhenšteins, Jānis Vilhelms Lāce (Vilis Lācis), Fricis Deklavs (Deglavs), Pēteris Plēsums, Olga Auguste, Pēteris Briedis, Arvīds Pelše un citi.

Komunistiskais totalitārais režīms Oškalnu dievināja, viņam cēla pieminekļus ne tikai Rīgā, Jēkabpilī un Ropažos, kur tas stāv joprojām, bet arī Alūksnes rajona, kurā ietilpa Apes ciems, Liepnā, kurā pionieru vienība bija nosaukta Oškalna vārdā.

LPSR izveidoja 3. latviešu partizānu brigādes Otomāra Oškalna kauju slavas muzeju. Oškalna godam dēvēja kuģus. Simtiem rakstu slavēja Oškalna veikumu okupācijas labā.

Nav brīnums, ka piespiedu lauksaimniecības kolektivizācijā līdzās Oktobra, Ļeņina,  Staļina un Puškina godam nodēvētajiem kolhoziem vai lauksaimniecības arteļiem okupācijas vara savai slavēšanai izveidoja arī daudzus «Oškalna vārdā nosauktos» agronomijas produktu ražošanas un cilvēku piespiešanas institūtus. Kolhozu apstrādājamā zeme skaitījās PSRS īpašums, bet visi ražošanas līdzekļi – kopīpašums. Uz papīra eksistēja «kolhozu tiesības», bet faktiski šajā apvienībā Latvijas cilvēki četrdesmitajos gados bija spiesti atdot savas ģimenes mantu un kļūt beztiesiski. Oškalna kolhozi bija, piemēram, esošajos Aizkraukles, Cēsu, Daugavpils, Jēkabpils, Preiļu, Ropažu, Rēzeknes novados, esošajā Madonas novadā pat divi un citur Latvijā.

Loģiski, ka totalitārā komunisma sekas – kolhozi – ar laiku guva atspoguļojumu vietvārdos. Teiksim, Nīgrandes pagastā Saldus novadā joprojām eksistē kolhoza «Jaunais Komunārs» godam nosauktā Komunāru iela. Šis ir vienīgais loģisks izskaidrojums, kāpēc Smiltenes novada Apes pilsētā, kurā savulaik eksistēja Apes ciema Oškalna vārdā nosauktais lauksaimniecības artelis, PSRS okupācijas gados izveidota šim PSRS militāristam par godu nosauktā Oškalna iela. Bijušais Valkas rajona kolhozs «Oktobris» likumsakarīgi slavināja Lielo Oktobra Sociālistisko revolūciju jeb boļševiku metodi sagrābt varu vardarbīgi, ar ieročiem rokās gāžot Satversmes sapulci. Arī no šī kolhoza nosaukuma izveidota Oktobra iela Variņos Smiltenes novadā.

Diemžēl Publiskās atmiņas centrs ir saņēmis Smiltenes novada domes lēmumu Nr. 744 (protokols Nr.15, 32.§., parakstījusi domes priekšsēdētāja Astrīda Harju), kurā pēc tam, kad skaidri atspoguļots Centra atzinums, ka Oškalna ielas nosaukums Apē etimoloģiski saistīts ar Valkas rajona Apes pilsētas Oškalna kolhozu – Apes rajona «Oškalna vārdā nosaukto» kolektīvo saimniecību, bet Oktobra ielas nosaukums Variņu pagastā ar 1917. gada Krievijas revolūcijas boļševiku komunistiskā totalitārā apvērsuma slavēšanu, novada domes deputāti vienbalsīgi noraida ielas nosaukumu maiņu. Lēmums pamatots ar Apes pilsētas un Variņu pagasta iedzīvotāju aptauju, kuras rezultāti pievienoti tā pielikumā.

Citēšu dažus spilgtākos argumentus. «Daudzviet Latvijā viensētām – māju nosaukumiem ir dots vārds Oškalns. Tad ko?!» – patiesībā katrs var dažu minūšu laikā pārliecināties Valsts Zemes dienestā, ka tieši šāds nosaukums ir tieši piecām viensētām. Nevienas viensētas ar nosaukumu «Oškalns» nav Smiltenes novadā. «Alūksnes zonālajā valsts arhīvā nav liecību par to, ka Oškalna iela Apē ir nosaukta par godu Otomāram Aleksandram Oškalnam.» Patiesībā katrs var dažu minūšu laikā to laiku dokumentos pārliecināties, ka Apes ciema kolhozs nosaukts Oškalna vārdā, piemēram, LPSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētā 1950. gada 21. oktobra Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija ziņotājā. Latvijas Nacionālā arhīva Alūksnes zonālajā valsts arhīvā, protams, ir 284. fonds «Oškalna vārdā nosauktais kolhozs, Apes pilsēta, Alūksnes rajons», bet Latvijas Valsts arhīvā ir arī Latvijas Komunistiskās partijas Oškalna kolhoza Alūksnes rajona Apes pilsētā pirmorganizācijas protokoli no 1950. gada.

Citāts «Ielas nosaukumā tiek lietots tikai viens vārds» – patiesībā gan 90% gadījumu cilvēku godam nodēvētos LPSR kolhozus sauca tikai attiecīgās personas uzvārdā vai pseidonīmā – Puškina, Čapajeva, Kirova, Dzeržinska, Suvorova, Kaļiņina, Frunzes un tā tālāk. Izņēmumi bija tikai daži – Imanta Sudmaļa kolhozs Liepājas un Valmieras rajonos, Leona Paegles kolhozs Gulbenes rajonos un tamlīdzīgi. Ļeņina ielas visā okupētajā Latvijā bija Ļeņina, nevis Vladimira Iļjiča Ļeņina ielas, pat Puškina ielas visā okupētajā Latvijā bija Puškina, nevis Aleksandra Sergejeviča Puškina ielas (izņemot Ventspili, Rēzekni un Ludzu, kur eksistē iniciālis), tāpat Oškalna ielas, nevis Otomāra Oškalna ielas eksistē, piemēram, Daugavpilī, Jūrmalā un Apē.

Vēl daži citāti, kas komentārus neprasa: «Nekāda asociācija ar PSRS man nav (esmu Apē ienācēja un nezinu vēsturiski kam par godu kādu ielu nosaukuši)», «Ielas nosaukumam nav tiešas piederības ar Apes pilsētu vai tās vēsturi», «Nezinu gan, kur Apē ir tā iela un pirmoreiz uzzinu par tādu “psrs personu oškalns”.» Pašvaldība tā vietā, lai iedzīvotājus izglītotu, iespītējas un kā pierādījumu pievieno 1979. gada 28. augusta Apes pilsētas tautas deputātu padomes izpildu komitejas priekšsēdētājas Rutas Silirovas lēmumu piešķirt Jānim Oplucānam šajā ielā apbūves gabalu. Kāds gan tam sakars ar nosaukuma izcelsmi?

Argumenti, kāpēc Oktobra iela Variņos neesot saistīta ar okupācijas simboliku – Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju – ir vēl bēdīgāki. Nākas atkal citēt Smiltenes novada pašvaldības lēmuma pielikumā esošo dokumentu. «Kolhozs “Oktobris” tika dibināts 1948.gadā tā dibinātājs bija Alfrēds Galītis, un kolhoza dibināšanas mērķis bija veicināt lauksaimniecības attīstību, [..]. Šajā kolhozā strādāja vietējie ciema iedzīvotāji (latvieši), kuriem bija svarīga savas zemes attīstība un laba saimniekošana.» «[..]var secināt, ka Lielās Oktobra revolūcijas notikumi 1917.gadā nav ietekmējuši nedz kolhoza “Oktobris” dibināšanu, nedz Oktobra ielas nosaukuma piešķiršanu Variņu ciemā». Ja centra eksperti pareizi saprot, tad Smiltenes dome ir pievienojusi dokumentu, kas pilnā nopietnībā apgalvo, ka 1917. gada boļševiku apvērsumam, kura rezultātā pie varas nāca boļševiki jeb vēlākā Padomju Savienības Komunistiskā partija, nav sakara ar kolhozu dibināšanu.

Boļševiku diktatūrai, komunistiskai ideoloģijai un attiecīgajam režīmam neesot sakara ar kolektivizāciju, vai pareizi?

Ja tā, tad civilizēta, ētiska akadēmiska diskusija demokrātiskā, tiesiskā valstī ar šo beigta nesākusies, jo saprātīgam pilsonim nav pienākuma diskutēt par sapņu un pasaku pasauli, kurā marksisma, vēsturiskā materiālisma, zinātniskā komunisma, proletariāta diktatūras, boļševisma, staļinisma un krievu imperiālisma jēdzieniem nebūtu sakara ar dzīvi PSRS okupācijā.

Visbeidzot pašvaldības dokumentā lasām, ka Oktobra iela neesot saistīta ar Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju, jo kolhoza priekšsēdētājs «savā laikā bija izteicis ideju, katrai jaunajai ielai ciemā piešķirt gada mēnešu nosaukumus». Latvijā, izņemot 13. janvāra ielu, nav nevienas Janvārim veltītas ielas. Tikai Daugavpilī ir viena Februāra iela. Vien Jēkabpilī viena Jūlija. Martam, Aprīlim, Jūnijam, Septembrim, Novembrim, Decembrim veltītu ielu nav nemaz. Izņemot, protams, piecas 18. novembra ielas. Taču zināmo apstākļu dēļ mūsu valstī ir septiņpadsmit 1. maija ielas un laukumi, vēl papildu desmit parastas Maija ielas, kā arī piecas Oktobra ielas. Pašsaprotami, ka nevienam citam mēnesim kā vien Oktobrim ne Variņu pagastā, ne visā Smiltenes novadā ielas nekad nav bijušas. Kas, lūdzu, attaisno oficiālos dokumentos rakstīt tik viegli atspēkojamas versijas? Nav nopietni.

Kopsavelkot jāsecina, ka Latvijas Republikas pilsoņiem būtu jāciena sevi un jāīsteno tas, par ko ir vienojusies Latvijas tauta un Latvijas Republikas Saeima – tauta nosoda komunistisko totalitāro režīmu. Sākotnēji Publiskās atmiņas centra vēsturniekiem šķita, ka pietiks ar delikātu atgādinājumu, ka komunistu vadoņu un simbolu esība ielu nosaukumos var radīt maldīgu iespaidu, ka mūsu valsts to atbalsta un pieļauj. Ar ētisku, neobligātu norādi nepietiek. Mūsu Satversme ir pamatlikums, tātad tas ir likums, bet likumi ir jāpilda. Ikvienam Latvijas pilsonim – neatkarīgi no pašvaldības – ir tiesības okupācijas seku nosaukumus savā acu priekšā un adresu grāmatā nesastapt. Par iespaidu uz bērniem, kas ikdienā redz Puškina, Oktobra, Oškalna vai Maskavas ielu vārdus, pat nerunājot. Saeimai būtu jānodrošina, ka Ministru kabinets šogad beidzot pārdēvē okupācijas un rusifikācijas nosaukumus, par ko pašvaldības godprātīgi, savlaicīgi vienoties nespēj.

* Publiskās atmiņas centra valdes locekle

Novērtē šo rakstu: