Valdības varonīgie “mikrorestarti” nevairo cerību, ka ziemā cilvēki būs siltumā un par to spēs norēķināties
Jānis Urbanovičs26.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Aizvadītājā nedēļā valdība lielākoties bija aizņemta ar savu kārtējo krīzīti. Tomēr arī par tautu domāja. Vismaz tā varētu likties, pārlūkojot mediju publikāciju virsrakstus
“Nākamajā apkures sezonā valstij iedzīvotājiem būs jāsniedz lielāks atbalsts.” (Labklājības ministrs Gatis Eglītis.)
“Valsts atbalsts iedzīvotājiem nākamajā apkures sezonā vairs nebūs tik plašs, kāds tas bija aizvadītajā apkures sezonā.” (Ministru prezidents Krišjānis Kariņš.)
Vai jums joprojām ir cerība, ka valdībai ir plāns, kā pārlaist nākamo ziemu?
Redzot energoresursu cenu lēcienu, ir skaidrs, ka nāksies grozīt izdevumu plānus visos līmeņos - no ģimenes maciņa līdz valsts budžetam. Būtu laiks nopietnai izdevumu revīzijai, sarunām ar pašvaldībām par nepieciešamo atbalstu, jo tieši pie vietējās varas cilvēki pirmām kārtām vēršas pēc palīdzības.
Taču valdības pārstāvji, izskatās, pat savā starpā lāga nesarunājas. Visa politiskā jauda veltīta tam, lai caur medijiem noskaidrotu, kurš “komisks”, kurš “šantāžists”, kurš “nevelk” un kurš vispār “pats tu pianists”…
Bet vairums cilvēku Latvijā tomēr dzīvo uz reālās zemes. Viņus dzen izmisumā siltuma ražotāju brīdinājumi par kosmiskām cenām un namu apsaimniekotāju draudi par apkures nepieslēgšanu. Šis spriedzes pilnais laiks nav īstais brīdis, kad turēt cilvēkus neziņā - vai būs/kāds/kam atbalsts nākamajā apkures sezonā? Nabadzības riskam Latvijā jau tagad ir pakļauta ceturtā daļa iedzīvotāju. Kur šo bezcerības robežu novilks apkures un pārtikas “jaunās” cenas?
Valdības varonīgie “mikrorestarti” (ar šo jaunvārdu tagad pieņemts apzīmēt sīkumainus kašķus) nekādi nevairo cerību, ka ziemā cilvēki būs siltumā un viņi par to spēs norēķināties.
Vai tiešām no iepriekšējās krīzes, kad lēmumu pieņemšana tika bezcerīgi nokavēta, nav izdarīti nekādi secinājumi?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
