Valdības veidotājiem, Latvijas Republikas Saeimas deputātiem: aicinājums noteikt demogrāfiju par Latvijas valsts stratēģisko prioritāti
Nevalstiskās organizācijas*23.01.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar šo lūdzam novērtēt patiesi kritisko situāciju demogrāfijas jomā un noteikt atbalstu ģimenēm ar bērniem kā vienu no nākamās valdības prioritātēm. Tā tas ir jebkurā atbildīgā ES valstī – demogrāfija līdzās aizsardzībai ir valstu augstākās stratēģiskās prioritātes.
Lūdzam atbildīgi novērtēt pašreizējo situāciju, kas nenoliedzami ir kritiska un nopietni apdraud Latvijas kā valsts, tautas nākotni pārredzamā laika posmā. To apliecina tādu organizāciju kā ANO un ES statistikas dati. Atzīti ārvalstu un vietējie akadēmiskie speciālisti norāda, ka ir pamats ļoti nopietnām bažām par latviešu kā tautas nākotnes izredzēm. Kopumā situāciju var vērtēt kā ārkārtas jeb “force majeure”.
Daži no faktiem. Saskaņā ar ANO statistiku procentuālā izteiksmē Latvija ir valsts, kas ir pazaudējusi visvairāk iedzīvotāju pasaulē – 18,4% kopš 2000. gada (1). Tik dramatiska aina nav nevienai no ES dalībvalstīm. Dabiskā pieauguma jeb dzimstības/mirstības bilance ir bijusi negatīva visus 28 gadus kopš 1991. gada. Katru gadu nomirst vidēji par nu jau 7000 (!) cilvēku vairāk nekā piedzimst (2). Latvijas iedzīvotāji ir visstraujāk novecojusī sabiedrība pasaulē. Iedzīvotāju skaita samazinājums pats par sevi nav vienīgā problēma, vislielākais apdraudējums, ko apzinās jebkurš speciālists, ir kritiskā vecuma struktūra. Tā Latvijā ir uz sabrukuma robežas. Proti – jauno skaits ir nesamērīgi mazs pret novecojošo sabiedrības daļu.
Tiek pieņemts, ka no Latvijas dažādu iemeslu dēļ ir izceļojuši apmēram 300 000 cilvēku. Ņemot vērā, ka vislielākā daļa no aizbraucējiem bija ģimenes ar bērniem un jaunieši, kuri vēl tikai veidos ģimenes, tad šādi esam zaudējuši apmēram trešdaļu no nākamajām paaudzēm. Ļoti svarīgas ir sekmīgi uzsāktās remigrācijas programmas. Vienīgi ir jāapzinās, ka tās spēs aptvert tikai daļu no aizbraucējiem. Akadēmiski pētījumi līdzīgās situācijās liecina – ja aizbraucējs ir nodzīvojis jaunajā mītnes valstī ilgāk par 4–5 gadiem, tad teorētiskā iespējamība, ka viņš atgriežas, samazinās līdz pat 20% (3, 4, 5). Tas nav tikai atalgojuma jautājums – cilvēki sociāli iesakņojas.
Šo skumjo ainu apliecina arī skolēnu skaita samazinājums. Ja 2000. gada 1. septembrī Latvijā uz skolām aizgāja 344 000 skolēnu, tad jau 2015. gadā skolēnu skaits Latvijā bija sarucis līdz 202 000. Salīdzinoši īsā laikā posmā esam pazaudējuši 142 000 skolas vecuma bērnu (6). Tās ir skaudri redzamās emigrācijas un demogrāfiskās “bedres” sekas. Šobrīd situācija ir stabilizējusies, bet pēc pāris gadiem atkal gaidāms nākamais kritums. Jo potenciālo nākamo vecāku skaits Latvijā pēc 90. gadu straujā dzimstības samazinājuma ir kritiski mazs.
Kopumā situācija diemžēl, kā nesen atzina demogrāfijas lietu speciālists Pēteris Zvidriņš, ir vērtējama “smagāka nekā kara zaudējumi”.
Būtiski saprast, ka tik smaga demogrāfiskā situācija neizbēgami ietekmē arī politisko un ekonomisko stabilitāti. Investori atturas ienākt, jo redz patērētāju un darbaspēka deficītu. Valstī krītas IKP veidotāju, nodokļu maksātāju skaits, kas spiedīs jebkuru valdību lūkoties pēc viesstrādniekiem un/vai paaugstināt nodokļus uzņēmējiem un strādājošajiem.
Līdzās šiem kritiskajiem skaitļiem ir arī zināmi cerību asni – pēdējos gados ir bijis redzams rezultatīvs valdības darbs ģimeņu ar bērniem atbalstam, kuru pamatā veikusi Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisija un Demogrāfisko lietu centrs (DLC) Imanta Parādnieka vadībā. Šobrīd redzams, ka aktīva rīcība ir attaisnojusies, situācija sāk pamazām stabilizēties, ir palielinājusies dzimstība – šobrīd Latvijā ir vidēji 1,7–1,8 bērni uz sievieti, kas ir vairāk nekā vidēji ES un pat nedaudz vairāk nekā Igaunijā. Kopš neatkarības atjaunošanas vērojams lielākais daudzbērnu ģimeņu skaita pieaugums. Samazinājies aizbraukušo skaits un palielinājies to, kas atgriežas. Pagājušais – 2018. – gads bija izsludināts arī par Goda ģimenes gadu, ko daudzbērnu ģimenes novērtēja, sakot, ka beidzot jutušies novērtēti.
Ir izstrādātas un īstenotas vairāk nekā 15 dažādas iniciatīvas, tikai pēdējo divu gadu laikā valsts budžetā panākts atbalsta palielinājums ģimenēm ar bērniem par apmēram 55 miljoniem eiro.
Daži piemēri par paveikto ģimeņu atbalsta jomā:
- panākts bērna kopšanas pabalsta pagarinājums līdz bērna pusotra gada vecumam;
- vairāk nekā divas reizes palielināts pabalsts bērna uzturam audžuģimenēs un palielināta atlīdzība par audžuģimenes darbu;
- daudzbērnu ģimenes – Latvijas Goda ģimenes – vecāki starppilsētu sabiedriskajā transportā saņem 50% atlaidi un bērni – pat 90% atlaidi biļetes iegādei;
- uzsākts darbs mājokļu programmas paplašināšanā;
- ieviestas ģimenes valsts pabalsta piemaksas, būtiski palielinot atbalstu ģimenēm ar trīs un vairāk bērniem (divu bērnu ģimenēs + 10 eiro, trīs bērnu ģimenēs + 66, četru bērnu +116, piecu bērnu + 166 utt.). Ģimenēs par trešo nepilngadīgo apgādājamo – pabalsts 100 eiro mēnesī. Palielinājums no 34 eiro;
- ģimenes valsts pabalstu turpmāk varēs saņemt arī tie vecāki, kuru bērni mācās profesionālajās un Kultūras ministrijas pārziņā esošajās izglītības iestādēs, turklāt to saņems arī par bērniem, kuri sasnieguši 19 gadu vecumu, bet turpina iegūt vidējo izglītību;
- nodokļu reformas ietvaros apstiprināti lielāki atvieglojumi par apgādājamajiem: šogad tie ir 230 eiro par katru apgādājamo jeb 46 eiro, kas paliek vecāka rīcībā; no nākamā, 2020. gada – 250 eiro jeb 50 eiro vecākam par katru bērnu.
Aicinām Saeimas deputātus un nākamo valdību atzīt demogrāfiju par vienu no prioritātēm un turpināt Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisijas un Demogrāfisko lietu centra uzsākto darbu. Tāpat aicinām noteikt, kad Latvija sasniegs OECD valstu vidējo atbalstu demogrāfijai 2,5% no IKP un kad nekavējoties tiks atrisināts jautājums par taisnīgām sociālajām iemaksām vecākiem bērnu kopšanas atvaļinājuma laikā.
1) https://population.un.org/wpp/Download/Standard/Population/
3) https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/4788/29570-Ivars_Indans_2012.pdf?sequence=1
4) https://hal.archives-ouvertes.fr/hal-01237439/document
5) http://www.integrazionemigranti.gov.it/Documenti-e-ricerche/Bonifazi-Paparusso-2018.pdf
6) http://www.izm.gov.lv/images/aktualitates/2017/skolu_statistika_15092017.pdf
* Leonīds Mucenieks, Latvijas daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienība
Inga Akmentiņa-Smildziņa, Latvijas vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv”
Otto Ozols, nodibinājums “Nākotnes fonds”
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
