Valērijs Kargins: tā laika valsts vadītāji bija slepeni marksisma ideju piekritēji

- Vai iznākums "Parex bankai" vispār varēja būt cits? Pēc būtības neliela vietējā kapitāla banka bez stingras finanšu aizmugures mēģina spēlēt vienā līgā ar lielām reģionālām universālajām bankām - vai tiešām, tagad raugoties atpakaļ, bija pamatota Jūsu cerība sekmīgi konkurēt šajā tirgū? Ja jā, kādā veidā?

- Vispirms vēlos uzsvērt, ka Latvijā neviens nav radījis tik lielu biznesu, kādu radījām mēs ar Viktoru. Mēs nekad nedarījām to, ko tautā dēvē par “zāģēšanu budžetam”, tas ir, mēs nekrāpāmies ar nodokļiem, nedevām kukuļus un nepiedalījāmies privatizācijā, ja par tādu neuzskata faktiski nestrādājošas PSRS Celtniecības bankas nodaļas un PSRS Bankas Latvijas nodaļas nopirkšanu par skaidru naudu.

Jūsu uzdotais jautājums ļauj man no mana redzes punkta raksturot, kāda bija AS “Parex banka” pirms 2008.gada novembra, kad banku pārņēma valsts.

"Parex banka" vienmēr bija likvīda un līdz 2008.gada vidum vienmēr strādāja ar neto peļņu. Pārskats par bankas 2007.gada darbības rezultātiem (Gada pārskats), ko bija auditējusi zvērinātu revidentu kompānija SIA "Ernst&Young Baltic", konstatēja, ka "Parex bankas" grupai uz 2007.gada 31.decembri aktīvi bija 3,35 miljardi latu apjomā, grupas pašas kapitāls bija 226 miljoni latu, bet neto pelņa 2007.gadā bija bijusi 41,4 miljoni LVL. Visa peļņa tika atstāta bankā tās attīstībai.

Ļoti būtiski, ka noguldījumi bankā uz 2007.gada beigām pārsniedza divus miljardus latu. To īpaši uzsveru, jo "Parex banka" bija vienīgā no lielajām Latvijas bankām, kurā noguldījumi pārsniedza kredītu apjomu, kamēr lielajās reģionālajās universālajās bankās (kā Jūs tās dēvējat) kredītu portfelis 2-3 reizes pārsniedza noguldījumus. Kā Jūs labi ziniet, tad šie lielumi raksturo uzkrāšanas un patēriņa attiecību sabiedrībā.

Par manu vārdu patiesību var pārliecināties gan no publiski pieejamā AS "Parex banka" 2007.gada gada pārskata, gan no Komercbanku asociācijas rīcībā esošajiem operatīvajiem datiem par Latvijas kredītiestāžu darbību. Starp noguldījumiem bija arī lielāko akcionāru noguldījumi, kuri palika bankā pēc mūsu aiziešanas, un mēs neveicām nekādas darbības, lai krīzes laikā savus depozītus no bankas izņemtu.

Ļoti pozitīvs bija auditoru kompānijas SIA "Ernst&Young Baltics" revidentu atzinums arī par bankas 2008.gada pirmā pusgada darba rezultātiem. Bankas 2008. gada pirmā pusgada revidētā neto peļņa tika apstiprināta 10.43 miljonu latu apmērā, bet "Parex bankas" grupai -11.6 miljonu latu apmērā. Vēl 14.oktobrī, tas ir, nepilnu mēnesi pirms bankas pārņemšanas sākuma FKTK šos rezultātus akceptēja un atļāva "Parex bankai" iekļaut 2008. gada pirmā pusgada revidēto peļņu pirmā līmeņa kapitālā. Uz to brīdi banka strādāja daudzās valstīs, tajā skaitā Zviedrijā, Krievijā, Azerbaidžānā, Ukrainā, Šveicē un citur.

2008.gada janvārī Vācijas banku asociācija (Bundesverband Deutsche Banken) atļāva "Parex bankas" Vācijas filiālei iesaistīties Noguldījumu garantiju fondā ar limitu 1,5 miljoni EUR uz vienu klientu. No visu Eiropas Savienības "jauno" valstu bankām, kas strādāja Vācijā, vienīgi "Parex banka" tika uzņemta Vācijas banku asociācijas Noguldījumu garantiju fondā. Tāpat vienīgā banka Baltijā, kam bija dotas tiesības emitēt "American Express" maksājumu kartes, bija "Parex banka".

Starptautiskā reitingu aģentūra "Moody’s Investors Service" 2007.gada februārī paaugstināja "Parex bankas" kredītu reitingu līdz investīcijas kategorijai Baa3. 2008.gada janvārī, izvērtējot gada rezultātus, "Moody’s Investors Service" apstiprināja bankai piešķirto reitingu Baa3 ar stabilu attīstības prognozi ilgtermiņa noguldījumiem nacionālajā valūtā. Ar šādu reitingu "Parex banka" bija vienīgā finanšu iestāde Baltijā.

"Parex Asset Management" (PAM) bija lielākais ātri augošais aktīvu pārvaldītājs Baltijā. 2007.gada jūnijā PAM tika ietverts 400 Eiropas lielāko aktīvu pārvaldītāju sarakstā, ko gatavoja žurnāls "Investment & Pensions Europe". Savukārt žurnāls " Funds Europe" piešķīra PAM-am balvu (European Specialist Investment Firm 2007).

No iepriekš minētā vajadzētu varēt secināt, ka "Parex banka" ļoti daudzos parametros sekmīgi konkurēja ar citām bankām ne tikai Latvijas, bet visas Baltijas tirgū. It īpaši tas attiecas uz bankas sniegto pakalpojumu kvalitāti.

Konkurēt kvantitātes rādītājos nebija bankas pašmērķis. Mēs necentāmies konkurēt izsniegto kredītu apjomā un pieaugumā, cenšoties visu laiku turēt kredītu portfeli samērīgā apjomā ar piesaistītajiem noguldījumiem. Tieši lielajām zviedru bankām 2006.-2008.gados kredītu portfelis auga daudz straujāk Sevišķi "Swedbank", kas forsēja hipotekāro kreditēšanu, strauji palielinot savu īpatsvaru un iegūstot milzīgu tirgus daļu. "Parex bankas" kredītu portfelis bija daudz diversificētāks gan valstu, gan nozaru riskos.

- Jūs tiešām cerējāt, ka kritiskā brīdī Latvijas valsts Jūsu bankai sniegs vajadzīgo finansiālo palīdzību? Kas tieši bija šīs cerības pamatā?

- Līdz 2008.gada vidum nebija nekādu kritisku momentu mūsu darbībā un attiecībās ar valsts institūcijām. "Parex bankas" darbības laikā Valsts kase ne reizi vien tika ņēmusi no mums līdzekļus, savukārt mūsu banka bija lielākais valsts obligāciju pircējs. Līdz pat 2008.gada septembrim ekonomika un bizness notika sabalansēti un pārskatāmi, bet to pārtrauca straujais kritiens ASV fondu tirgos, kuru aktīvi, bet konservatīvi dalībnieki mēs bijām. Kulminācijas punkts bija "Lehman Brothers" bankas bankrots septembra vidū.

Mēs arī nevarējām nebūt fondu tirgus dalībnieki, jo piesaistīto noguldījumu apjoms gan mūsu bankai, gan citām bankām bija liels un, objektīvi runājot, Latvija nespēja šos līdzekļus patērēt. Arī Skandināvijas un citu Baltijas valstu ekonomikas bija pietiekami nodrošinātas ar kredītiem un tālāks kreditēšanas pieaugums varēja novest vienīgi pie kredītu portfeļu kvalitātes krituma. Tieši tāpēc mēs Latvijā un kaimiņvalstīs ierobežojām kreditēšanas apjomu pieaugumu. Kā jau minēju iepriekš, kvantitatīvie rādītāji uz kvalitātes rēķina nebija mūsu mērķis. Krievijas tirgus mums nebija terra incognita, taču mēs stratēģisku apsvērumu dēļ nekļuvām par Krievijas fondu tirgus dalībniekiem, bet kredītus izsniedzām pēc rūpīgas klienta kredītspējas izpētes. Tādējādi darbošanās Ziemeļamerikas un Rietumeiropas fondu tirgos bija mūs bankas attīstības obligāts nosacījums.

Summa 200 miljoni latu, ko mēs oktobra pēdējā dekādē lūdzām valstij noguldīt mūsu bankā likviditātes nodrošināšanai, nebija neadekvāta, ja ņem vērā bankas aktīvus uz to brīdi, kā arī to, ka mēs to būtu garantējuši ar vērtspapīru ķīlu. Tajā brīdi saņemt kredītu no Amerikas vai Eiropas kredītiestādēm bija neiespējami, jo krīzes apstākļos privātajā biznesā katrs glābjas, kā prot un var. Valstis šādā situācijā cenšas glābt savas “slaucamās govis”- bankas, kas ir lielās nodokļu maksātājas un iekšējā kopprodukta balsts. Sniegšu nelielu pārskatu par globālās krīzes attīstību un valstīm, kur bankām finansiālais atbalsts tika sniegts.

2008.gada septembrī - oktobrī ASV palīdzību valdībai lūdza divi lielākie hipotekāro kredītu pircēji - Fannie Mae un Freddie Mac. 7.septembrī palīdzība minētajiem fondiem arī tika sniegta. Savukārt 15.septembrī ASV valdība paziņoja, ka atsaka valsts palīdzību Lehman Brothers bankai, un tā paziņoja par bankrota procedūras uzsākšanu. Tajā pat laikā 16.septembrī ASV valdība sniedza finansiālu palīdzību 85 miljardi dolāru apjomā apdrošināšanas kompānijai AIG, pretim saņemot 80% kompānijas akciju.

2008.gada 25.septembrī ASV banku uzraudzības institūcija paziņoja par Washington Mutual bankas bankrotu un tās pārdošanu JP Morgan Chase bankai. 2008.gada 17.septembrī ar Lielbritānijas valdības atbalstu tika glābta Lloyds banka, kas tika apvienota ar HBO banku. 28.septembrī Nīderlandes, Beļģijas un Luksemburgas valdības kopīgi investēja Fortis bankā 11,2 miljardus EUR.

29.septembrī Islandes valdība nacionalizēja trešo lielāko banku – Glitnir, kurai bija radušās likviditātes problēmas. Tajā pat dienā Lielbritānijas valdība paziņoja par Bradford&Bingley bankas bankrotu un aktīvu pārdošanu Spānijas bankai Santander. 2008.gada 30.septembrī Francijas, Beļģijas un Luksemburgas valdības kopīgi investēja Dexia bankā 6,4 miljardus EUR.

6.oktobrī Vācijas valdība investēja 50 miljardus EUR Hypo Real Estate bankā. 2008.gada 7.un 9.oktobrī Islandes valdība pārņēma divas lielākās bankas - Landsbanki un Kaupthing. 2008.gada 13.oktobrī Lielbritānijas valdība paziņoja, ka investēs divu lielu banku Royal Bank of Scotland un HBOS kapitālā 37 miljardus GBP. 19.oktobrī Nīderlandes valdība investēja 10 miljardus EUR ING bankas stabilizēšanā. 3.oktobrī ASV valdība saņēma atbalstu savam ekonomikas glābšanas plānam 700 miljardu USD apjomā.

Tajā pat dienā Lielbritānijas valdība palielināja noguldījumu garantiju summu no 35 tūkstošiem GBP līdz 50 tūkstošiem GBP. 6.oktobrī Vācijas kanclere paziņoja, ka Vācijas valdība garantē visus privātpersonu noguldījumus pilnā apjomā. 14.oktobrī ASV valdība paziņoja, ka finanšu krīzes pārvarēšanai tā ieguldīs privāto banku kapitālā 250 miljardus USD. 20.oktobrī savu finanšu krīzes pārvarēšanas un seku minimizēšanas programmu paziņoja Zviedrija, kas bija gatava šim nolūkam tērēt 1,5 triljonus SEK.

Īpaši sāpīgi salīdzināt situāciju Latvijā ar situāciju Zviedrijā. Mums tur bija filiāle, un tāpēc mums ir zināms, cik cieši tur valsts sadarbojās ar bankām. Centrālā banka un banku uzraudzība darbojās mērķtiecīgi un rezultatīvi. Valsts atbalsts bija visaptverošs, tajā skaitā arī morālais. Krīzes priekšā Zviedrijas sabiedrība, ko vieno kopēja vēsture un nacionālās jūtas, apvienoja spēkus krīzes ietekmes minimizēšanai.

Savukārt, kad mēs vērsāmies pie valdības ar visai adekvāta, manuprāt, atbalsta lūgumu, izrādījās, ka mūsu valsts amatpersonas nekādi nebija iedomājušās, ka krīze atnāks arī uz Latviju. Valsts varas pārstāvji krīzes situācijā centās labi izskatīties savu vēlētāju acīs. Mēs to uztvērām kā kompetences trūkumu. Ar to mēs izskaidrojām, kāpēc netiek veiktas aktīvas darbības krīzes pārvarēšanai nepieciešami līdzekļu piesaistei finanšu spilvena radīšanai. Patiesībā politiskā elite, izpatīkot sabiedriskajam viedoklim, uzsāka vainīgo meklēšanu, otrajā plānā atstājot praktiskos pasākumus krīzes pārvarēšanai.

Grūtības atgadās gan personīgajā dzīvē, gan valstī. Mūsu valstī tajā brīdī nepietika prasmes grūtību (krīzes) pārvarēšanai, sabiedrībai saliedējoties, kā tas notika Zviedrijā. Situāciju sarežģīja arī tas, ka mēs nebijām koalīcijas partiju sponsori un atbalstītāji. Varbūt tāpēc mums neizdevās izveidot normālu saprašanos un sadarbību ar valsti. Kā piemēru tam varu minēt faktu, ka ne mēs ar Viktoru, nedz jebkurš cits tā laika bankas vadošais darbinieks netika uzaicināts uz Ministru kabineta sēdi, kad tika skatīti jautājumi par "Parex banku". Mūsu kontakti ar izpildvaru aprobežojās ar nesagatavotām, pat haotiskām tikšanās reizēm ar premjeru un finanšu ministru, kas beidzās bez konkrētiem rezultātiem.

Ar šā brīža pieredzi ir grūti pārcelties uz 2008.gada rudeni un skatīt notikumus ar tā laika acīm. Tomēr prātā palikuši atsevišķi notikumi, kas raksturo oficiālo personu attieksmi. Tā, atceros FKTK vadītājas Irēnas Krūmanes interviju laikrakstam “Diena” 2008.gada 9.novembrī, kā arī vairākiem interneta portāliem un televīzijas kanāliem, kurā viņa paziņoja, ka no "Parex bankas" izņemti noguldījumi 240 miljonu apjomā. Tas tika pateikts visnepiemērotākajā brīdī, kad vismazāk vajadzēja tam pievērst sabiedrības uzmanību. Tas izprovocēja jaunu naudas aizplūšanas vilni. Līdzīgus piemērus tā laika notikumos varētu atrast ne vienu vien.

Ja man tagad jāatbild uz jautājumu, kas vainīgs— personas vai sistēma, ka stipra un veiksmīga banka (kā tas redzams no 2007.gada un 2008.gada pirmā pusgada auditiem) pēkšņi mainīja vadību un akcionārus, es tomēr teiktu, ka sistēma. Manā izpratnē tā laika valsts vadītāji bija slepeni marksisma ideju piekritēji, jo sabiedrības intereses stādīja augstāk par ekonomikas likumiem un privātajām interesēm. Viņi ticēja tam, ka valsts lomas palielināšana ekonomikā, arī banku sektorā, ir glābējs pret neveiksmēm. Šī ideja, manuprāt, pēdējos gados apgāzta ar prakses piemēriem. "Citadele" ir kļuvusi vājāka, nekā bija "Parex". To pierāda skaitļi. Pārliecība, ka valsts ir gudrāka par biznesu un patērētājiem, apskatāma "Citadele bankas" un "Revertas" piemēros, jo valstij šajās akciju sabiedrībās pieder 75% akciju un valsts tieši piedalās biznesa lēmumu pieņemšanā.

Intervijas turpinājums - rīt. Ja Jums, cienījamie lasītāji, ir racionāli, Jūsuprāt, būtisku sabiedrības daļu interesējoši jautājumi, uz kuriem Jūs vēlētos saņemt atbildes no Valērija Kargina, varam solīt, ka tos visus no Jūsu komentāriem savāksim kopā un nosūtīsim bijušajam baņķierim, - cerams, ka atbildēs.

Novērtē šo rakstu: