Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kas tieši pašreizējo eirokomisāru un partijas "Vienotība" kandidātu Eiroparlamenta vēlēšanās Valdi Dombrovski saista ar „Rietumu banku” un tās īpašniekiem Leonīdu Esterkinu un Arkādiju Suharenko? Iespējams, skaidrība varētu kļūt lielāka, izlasot šo Pietiek ekskluzīvi publicēto nodaļu no jaunā politiskā trillera „Nauda” („Bailes – 3”), kurā atainota divu pilnīgi izdomātu personāžu – eirosekretāra Valda Bebrovska un „Austrumu bankas” akcionāra Leonīda Eserkina – tikpat izdomāta saruna.

53. nodaļa

Ja pavisam īsi un vienkārši, tad Leonīdam Eserkinam bija zivs acis. Stīvas, nemirkšķinošas un aukstas. Biedējošas.

To Valdis Bebrovskis bija pamanījis jau iepriekšējās nedaudzajās tikšanās reizēs, un nez vai kaut kas tagad būs mainījies, viņš nodomāja. Tāpat kā to, ka šķita – ja vien baņķieris pats to negribēja, nebija iespējams saprast, kurp tieši vērsts šis viņa aukstais skatiens.

Pats baņķieris Eserkins, vismaz ciktāl sniedzās Bebrovska pieredze, bija tieši tāds pats kā viņa skatiens – auksts un nepatīkams. Bebrovskis bija pa ausu galam dzirdējis par dažādām sarežģītībām baņķiera ģimenē un varēja saprast cilvēkus, kuriem dienu dienā bija jābūt tādā vai citādā veidā atkarīgiem no šī kunga.

Savā ziņā bija atkarīgs arī pats Bebrovskis. Tāpēc jau viņš arī pašlaik tā vietā, lai klauvētu pie izsoļu nama durvīm un mestos izšķirīgajā cīņā par savu Dārgumu, bija paklausīgi attraucies uz baņķiera lielo, auksto, nemīlīgo Jūrmalas savrupmāju un sēdēja kalpones ierādītajā vietā, gaidot pašu namatēvu.

Jau no veciem laikiem Bebrovskis zināja, ka nesvarīgām sarunām Eserkins izmanto bankas telpas, svarīgākām – vienu no Jūrmalas restorāniem, kur parasti pieņēma viesus no Krievijas un citām bijušajām PSRS republikām, savukārt vissvarīgākajos gadījumos aicināja pie sevis uz mājām. Tātad priekšā stāvošā saruna acīmredzot bija ļoti svarīga, un Bebrovski tas nemaz neiepriecināja.

Likt sarunas biedram pagaidīt, lai uzsvērtu savu svarīgumu un attiecīgi viņa niecīgumu, – tā bija veca un labi zināma metode. Pagāja minūtes desmit, līdz durvis pavērās un ienāca baņķieris – tieši tāds pats kā pirms pāris gadiem, kad pēdējoreiz bija sanācis tikties, ja nu vienīgi nedaudz iesirmāks.

Viņš bija viens no retajiem Bebrovskim zināmajiem cilvēkiem, kurš ar viņu gan premjera un finanšu ministra karjeras laikos, gan tagad runāja tikai un vienīgi krieviski. Savulaik Bebrovskis bija mēģinājis atbildēt latviski – un tā arī nebija sapratis, vai Eserkina kungs patiešām valsts valodu vispār nejēdz vai arī tikai demonstratīvi izliekas.

Arī šoreiz Eserkins savu viesi uzrunāja krieviski.

– Sveiki, Bebrovska kungs… Nē, jūs sēdiet, sēdiet… Atvainojiet, ka nācās uzstāt uz jūsu ierašanos. Kafiju, tēju? Es jūs ilgi neaizkavēšu. Mums tikai vienu lietu vajadzētu izrunāt. Un, cerams, nokārtot.

– Jā… Sveiki, Eserkina kungs, sveiki. Nē, paldies, kafiju jau mājās padzēru, tā ka varam runāt…

– Labi. Labi, ka varam uzreiz. Redziet, Vaļģis… – Bebrovskis neieredzēja šo “Vaļģis” un pieļāva, ka Eserkins to ļoti labi zina un šādu uzrunu lieto tīšām. – Jūs, Vaļģis, taču zināt, ka mums ir grūti laiki. Ļoti grūti. Jūsu draugi amerikāņi… nu, vai jūsu draugs Rimēvičs… labi, nav svarīgi… ar “CBLV” tā izdarījās, ka mums knapi, knapi izdevās izdzīvot, vismaz pagaidām…

Bebrovskis šo to zināja par Rimēviča attiecībām ar “Austrumu bankas” īpašniekiem un vēl šo to nojauta. Patiesībā lietas, par kurām viņš apbrīnoja savu bijušo priekšnieku, varēja saskaitīt uz pirkstiem, bet viena no tām bija – kaut kā viņš šos “austrumniekus” tomēr bija spējis… nu, ja ne pieradināt, tad vismaz saukt pie kaut kādas kārtības.

Tiesa, ļaunas mēles melsa, ka šī saukšana pie kārtības esot notikusi tikai ar vienu mērķi – panākt, lai “austrumnieki” kaut ko regulāri atpilinātu pašam Rimēvičam vai kādiem ar viņu saistītiem cilvēkiem.

Bebrovskis par to vienkārši neko negribēja zināt – viņam Ilmārs Rimēvičs bija un palika izcils Centrālās bankas prezidents un vēl izcilāks makroekonomists, lai ar kādām nomelnošanām šai dižajai personībai nenāktos saskarties.

Bet kaut ko pieklājības pēc vajadzēja atbildēt.

– Nu, Eserkina kungs… jūs taču zināt, ka ģeopolitiskā situācija mainās, mums ir stratēģiskie sabiedrotie, kuri redz notiekošo no globālo interešu viedokļa, un noteiktos apstākļos var nākties taktiski…

– Taktiski, šmaktiski… – namatēvs viņu pārtrauca gluži bezceremoniāli. – Pietiks, Vaļģis, to visu jūs pataupiet savai Strasbūrai… nu vai Briselei. Mums par lietu jāparunā.

Bebrovskis neatcerējās, kad pēdējoreiz kāds būtu atļāvies ar viņu runāt šādi. Tik ļoti neatcerējās, ka nudien nesaprata – kā tagad pareizi vajadzētu rīkoties.

– Piedodiet, Bebrovska kungs, ka es tā strupi, bet situācija ir nepatīkama un prasa rīcību. Dramatiska, es teiktu. Mums nav laika sasaukt ekspertu grupas un uzklausīt viedokļus, kā jūs to esat pieradis. Pašlaik ir izdzīvošanas jautājums.

– Jā, saprotu Eserkina kungs, ir neviennozīmīgi laiki. Kā es tieši…

– Par to runa. Saliksim, Vaļģis, visu pa punktiem. Jūs 2013. gadu labi atceraties, vai ne?

Bebrovskis diemžēl atcerējās. Tas bija, iespējams, vissliktākais gads viņa mūžā.

– Runāsim bez aplinkiem, Vaļģis. Jums smēlās ūdens mutē, jūs bijāt faktiski bankrotējis ar visu sievas un savu paša kopējo biznesu. Reāli bija tā – banka jums varēja visu atņemt, pārdot, un jūs vēl paliktu parādā… cik? Kaut kādus sešsimt vai astoņsimt tūkstošus, ja?… Ā, nē, vairāk tomēr sanāca, ne?

Ko gan te varēja piebilst. Baņķierim ar skaitļiem nekādu problēmu nebija un nevarēja būt. Gan jau mapītē uz galda tie visi bija. Bebrovskis mēmi pamāja ar galvu.

– Tālāk, Vaļģis, tālāk. Cik es atceros, jūs mēģinājāt palūgt palīdzību šeit un tur, un vēl kaut kur, vai ne? Jā, tā bija, tieši tā. Un ko jums visi atbildēja? Visi šie jūsu tautieši un politiķi, un draugi skandināvi? Tiec pats galā, Vaļģis, tavs bizness, tava problēma, visiem tagad grūti, mēs katrs par sevi, neesam jau nekādi Podmaņa pingvīni…

Bebrovskis atkal pamāja. Tās nebija nekādas patīkamās atmiņas. Viņš tiešām bija iedomājies, ka ir pietiekami ietekmīgs un svarīgs cilvēks, lai šādā situācijā varētu cerēt uz… nu, varbūt ne pilnīgi likumīgu, bet pēc būtības pareizu pretimnākšanu. Tā bija pamatīga vilšanās.

Viņš bija iedomājies: protams, valsts nevarēja palīdzēt katram attīstītājam – spekulantam, bet nu vismaz viņa gadījumā… Taču nē – viss bija kā pret sienu. Taisi maksātnespēju – un miers! Bet kā viņš, premjerministrs un finanšu ministrs, nozīmīgs politiķis un vienkārši nozīmīgs cilvēks, varētu atļauties maksātnespēju? Un vēl Ārija – kā viņš spētu izturēt viņas personisko traģēdiju, ko radītu šāds lēmums?

– Jā, es redzu, jūs visu labi atceraties, Vaļģis. Tad jau man nav jums jāatgādina, kā jūs atnācāt pie mums. Kāds jūs atnācāt. Un mēs… mēs nācām jums pretī. Mēs izteicām interesi, mēs oficiāli gājām un kārtojām…

Mēs speciāli palūdzām izveidot atsevišķu portfeli un pielikt vēl šo to klāt, lai tur nebūtu tikai jūsu kredīti un tas neizskatītos tik aizdomīgi. Mēs gājām runāt uz Finanšu ministriju, uz “Hipotekāro banku”, mēs teicām, ka jums ar to nav nekāda sakara, ka mēs paši, ka mums pašiem ir interesanti.

Un tas vēl nebija viss. Vēl mums vajadzēja pat šo to noziedot kaut kādiem tur jūsu partijas biedru pasākumiem – lai viņus pārliecinātu, ka visam šim pasākumam ar jūsu vajadzību nav nekāda sakara un ka mums pašiem briesmīgi vajag tās jūsu rindu mājas… Tā taču bija, vai ne?

Un atkal nācās pamāt. Jā, diemžēl viss bija tieši tā un nekā citādi. Patiesībā toreiz bija tikai trīs iespējas, pie kā aiziet. Baņķieris Melokoņs bija izrādījies sīkmanīgs, piepūties, nožēlojams blēdis dārgā uzvalkā un ar viltotām manierēm. Pie “CBLV” puišiem viņš tā arī nebija aizgājis – tie bija kaut kādi nesaprotami un pārāk pareizi. Atlika “austrumnieki”.

– Vot, Vaļģis, vot, vot, vot. Un tālāk… Vai jūs… vai jūsu sieva uzņēmēja… vai jūs vispār parēķinājāt, cik mums izmaksāja šis jūsu kredīts un šīs jūsu rindu mājas? Kādas pūles mums nācās pielikt, lai no auditoru viedokļa viss izskatītos pareizi? Ka jums nav nekādu īpašo noteikumu? Ka, ja visu sarēķina kopā, nesanāk, ka nevis jūs maksājat procentus bankai, bet gandrīz vai otrādāk? Pareizi, Vaļģis?

Nu un ko te varēja teikt? Bizness bija izrādījies… nu tā, ne visai. Bet bija žēl to pamest, bija žēl sievas, kura tajā bija ieguldījusi tik daudz pūļu… Jā, droši vien tieši uz šo žēlumu “austrumnieki” arī pakampa viņa mazo pirkstiņu un tālāk jau…

– Un vēl, Vaļģis. Mēs taču arī turpmāk tikai ar vislielāko iejūtību un pretimnākšanu. Taču atceraties, vai ne? Vai tad mēs neiedevām šai jūsu padomniecei… nu, kā viņu… Bulkāne, ja? – Bebrovskis nemūžam nenoticētu, ka šī aukstā, biedējošā mašīna viņam iepretim varētu aizmirst kādu uzvārdu vai parāda summu. – Vai tad mēs viņai neiedevām bankas akciju paketi? Iedevām taču, vai ne…

Jā, tiešām, vēl šī Bulkāne ar savu stulbo, alkatīgo vīru – divu zābaku pāris… Paldies Dievam, beidzot viņš bija gandrīz ticis vaļā no šī pārīša. Atlika tikai sadalīt uz viņas vārda noformēto “Austrumu bankas” akciju paketi – un viss. Protams, ja šī pakete vispār kaut jel ko būs vērta.

– Jā, redzu, Vaļģis, visu jūs atceraties un par visu esat padomājis. Es domāju, jūs esat ļoti praktisks cilvēks, Vaļģis. Varbūt kaut kādās lietās arī romantiķis, bet pēc būtības praktiķis… Lietišķs darījumu cilvēks. Domāju, jūs arī labi atceraties, ka visu šo laiku mēs neko no jums neesam ne lūguši, ne prasījuši… gandrīz neko…

Te gan Bebrovskis šo to būtu varējis pateikt. Tā jau nu arī neko… Un visi tie jūsu vēstneši Briselē – vai jūs, Bebrovska kungs, nevarētu ieminēties tur vai aizlikt kādu vārdu šeit, vai varbūt pat iepazīstināt tur un sagādāt ielūgumu uz to un to. Vai, ziniet, Bebrovska kungs, mums tur Francijā tāda nepatīkama tiesvedība, vai jūs tur nevarētu pazondēt… Vai to šie ebreji neuzskatīja par pretimnākšanu un palīdzību?

Bet teica viņš, protams, kaut ko pilnīgi citu.

– Jā, Eserkina kungs, viss ir bijis ļoti… korekti, tiešām korekti. Banka un klients, klients un banka – viss korekti un pieklājīgi. Un pretimnākšana – jā, protams, to nevar nenovērtēt.

– Labi, Vaļģis. Tad par lietu. Diemžēl situācija ir mainījusies. Teikšu pavisam vienkārši – mēs atsakāmies no visiem saviem palīdzības projektiem, visa liekā… pilnīgi visa, ko mēs vairs nevaram uzturēt. Un, redziet, mēs vairs nevaram atļauties arī jūsu… nu, šo te “3.b portfeli”.

– Kā… kā – nevarat atļauties? – Kaut ko tādu Bebrovskis nebija gaidījis. Tas bija trakāk nekā zibens, pērkons, krusa un vēl tornado no skaidrām debesīm, turklāt viss vienlaikus. Nekas tāds nebija iespējams, jo vienkārši nebija iespējams. Ne-ie-do-mā-ja-mi!

– Nevaram, Vaļģis, nevaram. Tiešām nevaram. Redziet, ir ienākumi un ir izdevumi. Jūs kā grāmatvedis taču to lieliski zināt, vai ne? Vēl pirms gada ienākumi bija tādi, ka varēja atļauties arī lielus izdevumus.

Tagad… es esmu atlaidis pusi bankas darbinieku un atlaidīšu vēl pusi no atlikušajiem. Un tie visi bija labi, strādīgi cilvēki. To visu – tāpēc, ka nav ienākumu. Un jūsu portfelis – es jums poētiski pateikšu, ka tas ir nevis portfelis, bet caurs maiss.

– Un tātad jūs gribat teikt…

– Jā, Vaļģis, jā. Man ļoti žēl, bet mēs sasummēsim visu to, ko jūsu bizness šajos gados nav samaksājis… es domāju, tur būs apmēram miljons četrsimt trīsdesmit četri tūkstoši un… nu, vēl daži eiro… Protams, jums un jūsu kundzei būs visas iespējas šo summu nomaksāt, pirms banka to visu nodod tiesu izpildītājiem…

– Kā… Kā – tiesu izpildītājiem? – Nē, šo jaunumu Bebrovskis nespēja uztvert un pieņemt. Tas nebija iespējams. Tas vienkārši nenotika ar viņu.

– Nu… Vaļģis… kā ar visiem parādniekiem, kuri ilgstoši nav spējīgi nokārtot saistības. Citādi mēs diemžēl nevaram. Jūs taču noteikti zināt, kā viss brūk… Mums ir ļoti grūti visu noturēt kopā… Diemžēl tā ir jārīkojas.

– Un… un tiešām nav nekāda cita risinājuma? Abpusēji izdevīga? Kaut kādam kompromisam taču būtu jābūt? – Bebrovskis labi saprata, kā viņš izklausās no malas. Nožēlojami. Taču situācija bija pārāk briesmīga.

Viņš nevarēja, vienkārši nevarēja pārnākt mājās un sievai pateikt – tā un tā, tavu, var teikt, mūža darbu tagad pievāks kaut kādi ebreji un tiesu izpildītāji. Varbūt… varbūt šis cilvēks ar zivs acīm vienkārši viņu centās nobiedēt, lai pēc tam kaut ko izspiestu savām vajadzībām?

– Tiešām, Eserkina kungs. Ja tiešām bankai ir tik grūta situācija… Jums taču vienalga vajadzētu rūpēties par klientu bāzes saglabāšanu un tālāku attīstīšanu… Krīzes beigsies, un biznesam vajadzēs turpināties. Es domāju – vai tiešām jūs kā pieredzējis baņķieris neredzat citu risinājumu. Ka es varētu… ka manās iespējās būtu sniegt palīdzību un…

Paskat tik – zivs acīs parādījās kaut kāda dzīvība un ieinteresētība.

– Nu, Vaļģis… man prieks, ka jūs tomēr esat uzņēmējs ar uzņēmēja dzīslu. Jā, varbūt mēs varam vienoties. Tas gan būtu diezgan nopietns risinājums bet… jā, risinājums pastāv.

Novērtē šo rakstu:

113
5

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Pēc iespējas ierobežojiet nevakcinēto personu socializēšanos, citādi mūsu biznesam gals klāt!

FotoLatvijas Viesnīcu un restorānu asociācija (LVRA), kas apvieno vairāk nekā 200 sektora vadošos uzņēmumus, augsti vērtē nozarei sniegto atbalstu, lai pārvarētu smagāko krīzi!
Lasīt visu...

21

Šlesera uzdevums ir spēlēt vāju un haotisku opozīciju, izskatīties impotenti

FotoLai kā es vēlētos iesmiet par Šlesera “ultimāta” iesniegšanas pasākumu, ir arī daži nopietni secinājumi.
Lasīt visu...

21

Valsts sabiedrisko attiecību mazspēja un katastrofa

FotoSakarā ar zemiem Latvijas vakcinācijas skaitļiem un attiecīgu risku, ka atkal būs ierobežojumi un ka mācības atkal notiks attālināti uc, atļaušos izteikt arī savas neprofesionālas pārdomas.
Lasīt visu...

10

Savāds laiks

FotoNo aizmirstības putekļiem mediju starmešos atkal parādījies tas pats vīrs, kurš reiz solījās visus oligarhus apkarot un Latvijā taisnību atjaunot.
Lasīt visu...

21

Vainīguma prezumpcija jāatceļ, citādi – kapitālais remonts beidzies, bet ēka nav apdzīvojama

FotoNeviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta likumā noteiktajā kārtībā. Nevienam nav jāpierāda savs nevainīgums. Šie ir jebkuras demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipi. Nevainīguma prezumpcija ir nostiprināta arī Latvijas likumdošanā. Izņemot vienu virzienu – banku sektoru.
Lasīt visu...

6

Ultimāts valsts prezidentam Egilam Levitam

FotoMēs ierosināsim valsts prezidenta Egila Levita pirmstermiņa atbrīvošanu no amata, ja mūsu prasības netiks izpildītas divu nedēļu laikā, Jums tiks atņemta prezidenta pensija, dzīvoklis un mašīna. Latvijas Republikā nevar būt prezidents, kas neievēro Satversmi un Tautas gribu. Tādēļ tiks ierosināts Likums par prezidenta pirmstermiņa atbrīvošanu no amata, liedzot Jums visas privilēģijas.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Daudz ko var paveikt īsā laikā, tikai – bez viņiem

Ja esošais ministrs un valdība nezina, kā, un nemāk panākt 60 - 70 procentu vakcinēto skaitu,...

Foto

Es esmu vienīgā īstā opozīcija, nevis kaut kāds tur Šlesers!

Svētdien veltīju nedaudz laika un papētīju publisko informāciju par Aināra Šlesera organizēto pasākumu pie Rīgas pils...

Foto

Ticiet ekspertiem, un viss būs tikpat labi kā līdz šim

Covid-19 vakcīnas trešās devas ievadīšana ir aktuāls jautājums ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Lēmumi...

Foto

Nē cūku un vistu slepkavošanai vēdera baudai!

Katru gadu Latvijā tiek noslepkavoti 700 tūkstoši cūku un vairāk nekā 21 miljons vistu, lai piepildītu iedzīvotāju kāri apmierināt...

Foto

Tagad Latvijas Ārstu biedrība paudīs tikai „pareizo” viedokli: ja nomirst saskaņā ar Covid-19 vadlīnijām, tad OK

Domas kavējas pie Latvijas Ārstu biedrības prezidentes ārstes Ilzes Aizsilnieces...

Foto

VID atņem cilvēku sociālās iemaksas, lai segtu svešu uzņēmumu parādus

Valsts ieņēmumu dienests (VID) ir vērsies pret visiem SIA Tokyo City darbiniekiem, kopumā atņemot viņiem sociālās iemaksas 130...

Foto

Hermanis Rāzens, Putņa sāga

Kas nav ar mums, tas ir pret mums, tas Putnis ir viens pārpratums, viņš visur saskata tik slikto, un tāpēc valdei sāka likties, ka partijā viņš...

Foto

Reālajā dzīvē, kuru, iespējams, no Rīgas pils logiem grūtāk saskatīt, problēmas ir gluži citas

Rudens sesiju atklājot, valsts prezidents Egils Levits informēja Saeimu, ka ar Latvijas...

Foto

Mazais Gobzems gāž lielo vezumu

Uzreiz jāpiebilst, ka autors nav skandalozā deputāta Alda Gobzema cienītājs. Skaļo dīvainīti var uzlūkot ar žēlumu un līdzjūtību. Taču jāatzīst, ka...

Foto

Pateicamies par uzticēšanos valsts prezidenta institūcijai, bet ko tad mēs, mēs jau neko

Cienījamā Rozenbergas kundze! Valsts prezidenta kancelejā 2021. gada 19. jūlijā saņemts valsts prezidentam...

Foto

Vadoņu konstruēšana

Divi pašieceltie un, jāatzīst, daudzu atbalstītie varoņi Latvijā jau ir, jo Saeimas vēlēšanu kampaņa jau ņipri sākusies. Līdz vēlēšanām gan vēl gads ar mazu...

Foto

Neaizmirstam cilvēcību viens pret otru

Īsi un kodolīgi par to, kur slēpjas problēma un kā to risināt. Neaizmirstam cilvēcību viens pret otru - cilvēki ilgstoši ir...

Foto

Ar īpašu minoritāšu politiku uzkrāsim antivielas pret nacionālismu!

“Cilvēkiem jābūt mūsu politikas pašā centrā. Tāpēc es vēlos, lai visi eiropieši aktīvi piedalītos konferencē par Eiropas nākotni...

Foto

Protestētāji neslimo ar kroņa vīrusu

Šobrīd visā pasaulē globālo kungu vietējie pakalpiņi baida ļaudis, ka protesta saietu dēļ pieaugs saslimstība ar koronavīrusu. Taču nekas tamlīdzīgs nenotiek....

Foto

Kā mēs visi vēlamies dzīvot pēc tam, kad šis viss būs beidzies

Pēdējo nedēļu laikā ļoti maz esmu apmeklējis vietējo plašsaziņas mediju kanālus. Tas tāpēc, ka...

Foto

Izziņa kā garīga vērtība

Pirms aptuveni divarpus gadsimtiem vairāki raksti sākās ar paskaidrojumu, kam tie paredzēti – skolniekiem vai skolotājiem. Skolnieku vajadzībām bija jāraksta viegli saprotami...

Foto

Gobzems Latvijā vislabāk slauka dibenu un visu, ko vien spējam iedomāties

"Žurku skrējiens" pēc varas šoreiz sācies agrāk nekā parasti. Draņķīgākie politiķi steidz manipulēt ar masu...

Foto

Vai Kariņa valdību varētu izmest kā mīkstās rotaļlietas?

„Un ko ar tām (mīkstajām mantiņām – E.V.) vajadzēja darīt? Kariņam nest uz mājām un sasēdināt uz viesistabas...