Valmierā ir desmitgadēm ilgas tradīcijas uzņēmēju un politiķu sadarbībā – turklāt tādās formās, ko mūsdienās sauktu par karteli
Didzis Veinbergs13.09.2023.
Komentāri (58)
Iesaki rakstu: 
Pateicoties Jānim Baikam, Valmieras vārds atkal izskan ziņās, bet ir nianse. Tad nu atļaušos piesviest savus EUR 0,02. Uzreiz jāteic, ka man nav nekādas inside informācijas – ticiet man, es prasīju, un Avoti teicās nezinām. Taču man ir informācija kontekstam.
Tātad: kā tad Baiks kļuva par Valmieras mēru? Dikti vienkārši: mantoja troni. Tā Valmierā ir iegājies, ka mēram ir vietnieks, un, kad mērs izdomā darīt kaut ko citu, vietnieks sēžas tronī viņa vietā. Baiks bija Ineša Boķa vietnieks, kad Boķis tika ievēlēts Saeimā.
No tā var pamatoti izsecināt, ka Baiks ir absolūts sistēmas cilvēks. Viņš ir izaudzēts par Vienu No Mums, nekādas revolūcijas nav rīkojis, nekādu restartu nav piesolījis. Darījis to, ko Lielie Puiši ir darījuši, līdz pats kļuvis par Lielo Puisi.
Tālāk. Baiku sauc par „Jaunās Vienotības” (JV) cilvēku, bet tas nav gluži pareizi. Baiks ir Valmierai un Vidzemei (VuV) cilvēks – un, jā, VuV ietilpst JV. Taču tā tik tiešām ir neatkarīga partija ar saviem cilvēkiem, tradīcijām un vēsturi, kas pievienojusies JV aprēķina dēļ, nevis kāds JV atvasinājums.
Redziet, Valmierā kopš sākta gala – un ar sāktu galu es domāju deviņdesmito sākumu – ir iegājies spēcīgs uzņēmēju lobijs, un tas ir ļoti maigi izsakoties. Tiešāk izsakoties – saulainajos deviņdesmitajos un nulltajos dome bija tāda kā uzņēmēju izpilddirekcija.
Piemēram, uzkrītoši ilgu laiku Valmierā nebija ne Rimi, ne Maksimas, bet bija Valmieras Rajona patērētāju biedrība (VPRB), kas piederēja vienam Valmieras uzņēmējam, par kuru stāsta visādas neglītas lietas. Redziet, es neesmu prokuratūra, nevaru izvirzīt apsūdzības.
Bet Valmierā plaši izplatīts skaidrojums bija tāds, ka VRPB neļāva Rimi te ielīst. Te vietā piebilst, VuV nav jauns veidojums, bet gan pašreizējā inkarnācija Valmieras uzņēmēju izpilddirekcijai. Sauksim to par Valmieras Domes Vadošo Partiju, nosaukumi mainās, vadība paliek.
Un kāpēc reinkarnējās? Vienā brīdī Valmieras Dome pareizi izsecināja, ka ir sasniegusi tādus kā griestus savā neatkarībā un nu ir pienācis tas brīdis, kad viņus uzveikt nevar, tāpēc viņiem jāpievienojas. Kopš sākta gala tā bijusi aprēķina laulība: precamies ar tiem, kas pie varas.
VDVP pirmā sieva bija, jā gan, Tautas partija (TP). Turklāt atkal, nav gluži vietā teikt, ka VDVP bija Tautas Partijas atvasinājums – drīzāk pat tā kā otrādi, bija tak visādas runas par Valmieras grupējumu. Taču, lai arī aprēķina laulība, VDVP un TP bija saskanīgs pāris.
Viņiem sakrita vērtības: ir labi, ja pilsētu un/vai valsti pārvalda uzņēmēji, kas izkārto lietas, kā viņiem vajag, bet visi pārējie zina savu vietu. Pēc TP nelāgā gala VDVP palika atraitnēs, bet nekas! Kā jau aprēķina laulībā VDVP ilgi nesēroja, bet atrada nākamo varas partiju.
Un atkal, arī JV un VDVP – šajā gadījumā jau VuV – ir saskanīgs pāris. VuV nav mainījusi savas vērtības, un JV lielā mērā tam piekrīt. Un še nu mēs nonākam pie stāstiem par korupciju. Redziet, VuV ir ļoti, ļoti cītīgi izmantojusi savu laulību ar JV Eiropas fondu apguvē.
Visi vienmēr ir sapratuši, ka laulība ar varas partiju ir ātrais ceļš uz fondu apguvi. Valmierā daudzas lietas būvē pēc principa "ja var būvēt, tad ir jābūvē". Būvēt var, un ir sabūvēts. Ja jums šķiet, ka pilsētā vajag vairāk betona un mazāk koku – jums Valmierā patiks.
Ja jums tā nešķiet, jūs kaut ko pīkstēsiet par niecīgos apjomos saglabātās vēsturiskās apbūves iznīdēšanu vai pilsētas centra atzaļumošanu, bet jums paskaidros, ka tā nevajag, Pilsēta Attīstās. Vai tad tu negribi, ka Pilsēta Attīstās? Jā, jūs te dzirdat personīgu azvainojumu.
Saliekam visu kopā. Valmierā ir desmitgadēm ilgas tradīcijas uzņēmēju un politiķu sadarbībā – turklāt tādās formās, ko mūsdienās sauktu par karteli, bet tolaik sauca par kopīgu darbu pilsētas attīstībai. Valmierā ir arī desmitgadēm senas tradīcijas sadarbībā ar varas partiju.
Pārpublicēts no Twitter
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
