Valstij lojāliem pilsoņiem ir jābūt iespējai aizsargāt sevi un citus
Edijs Majors12.10.2023.
Komentāri (142)
Iesaki rakstu: 
Ņemot vērā Ukrainas un Izraēlas pieredzi, mēs redzam, ka pat attīstītas, turīgas un par mums lielākas valstis nav gatavas militāriem izaicinājumiem un iebrucēju barbarismam visupirms vienmēr ir pakļauti civiliedzīvotāji!
Marodieri, izvarotāji un teroristi savus upurus nešķiro pēc ģimenē lietotās valodas, seksuālās orientācijas vai politiskās piederības. Kamēr uz iebrukumu noreaģē militārpersonas, lai cik labi sagatavotas tās būtu, iebrucējs jau ir iekļuvis valsts teritorijā un attiecībā uz civiliedzīvotājiem darbojas princips, ka katrs glābjas kā māk. Tātad “slīcēju glābšana ir pašu slīcēju ziņā”.
No Valsts aizsardzības koncepcijas puses civiliedzīvotāju pienākums ir nesadarboties ar okupantiem un pretoties tiem, bet rodas jautājums – ar kādiem līdzekļiem?
Tie iedzīvotāji, kuriem mājās nav ieroču vai nav tādu, kas tehniski piemēroti šādu risku atvairīšanai (piemēram, pusautomātiskie vītņustobra ieroči ar lielas ietilpības aptverēm), ir neaizsargāti kā jēri kautuvē.
Tāpēc jārīkojas šādi.
1) Steidzami jāpārskata Ieroču aprites likums un tam pakārtotie Ministru kabineta noteikumi atbilstoši šī brīža situācijai – Noteikumi par ieroču un munīcijas apriti, Noteikumi par ieroču atļaujām un par ieroču izņemšanu un iznīcināšanu.
Arī kārtība, kādā Valsts policija klasificē šaujamieročus un to munīciju. Argumenti, kādi līdz šim likti pretī pārmaiņām – ilgi, grūti, sarežģīti –, vairs nav pieņemami.
2) Tūdaļ jārisina visas iekšlietu sistēmā ieilgušās problēmas. Finansējuma trūkums, lai radītu pievilcīgas darbavietas. Citi izaicinājumi, kas mazina iedzīvotāju uzticību iekšlietu sistēmai un met ēnu uz visu nozari, tostarp tiem krietnajiem cilvēkiem, kas tajā strādā.
3) Viennozīmīgi jāatsakās no Briseles un Vecrīgas kabinetos pieņemtajiem lēmumiem, kas saistīti ar Āfrikas, arābu t.s. “bēgļu” uzņemšanu, to kvotām. Šādi lēmumi nedrīkst tikt pieņemti šaurā cilvēku lokā, ieklausoties tikai lētā darbaspēka lobija čukstos.
Šis lēmums ir jāpieņem Latvijas tautai. Ja nepieciešams – ar referendumu. Rezultāts ir prognozējams jau tagad.
Mums visiem jāmaina veids, kā domājam, rīkojamies, dzīvojam. Latvijai jāpārslēdzas no Vēlmju Prātuļošanas uz Rīcības Režīmu.
Kur visam ņemt līdzekļus? Elementāri! Atsakoties no muļķīgiem, izšķērdīgiem tēriņiem, šo naudu novirzot šobrīd svarīgākām lietām.
Attopieties. Mēs nedzīvojam kaut kur dziļi līdz šim visnotaļ civilizētajā Rietumeiropā, bet mums ir gara robeža ar valstīm, kur valda neadekvāti, agresīvi, autoritatīvi režīmi. Tāpēc valstij lojāliem pilsoņiem, kuri kvalificējas ieroču glabāšanas atļaujām, ir jābūt iespējai aizsargāt sevi un citus – ar tehniski atbilstošiem, par saviem līdzekļiem iegādātiem ieročiem. Kamēr ar naidīgiem elementiem ieroču atļauju piešķiršanas vai anulēšanas ziņā ir jārīkojas izlēmīgi.
Savukārt tiem, kuriem esam uzticējuši privilēģiju vadīt vienu no skaistākajām zemēm pasaulē, jāatceras, ka tā nav mūžīga. Var beigties nākamajās vēlēšanās. Vai atrāk, ja paši šo zemi iznīcināsiet.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
