Iesaki rakstu: 
Nesen portālā tika publicēts raksts ar nosaukumu "Bordāns atļauj tiesu izpildītājiem apzagt bērnus". Šajā sakarā jānorāda, ka Latvijas valsts kopumā ir tendēta atņemt visu visiem īpaši vājākajiem - bērniem.
Nedaudz vairāk nekā pirms 100 gadiem (1907) vācu sociologs F. Openheimers grāmatā "Valsts" norādīja, ka pastāv divas metodes kā tikt pie bagātības: 1) ekonomiskā metode jeb godīgas savu resursu apmaiņas metode un 2) politiskā metode jeb vardarbīgas, piespiedu citu cilvēku iegūto resursu atņemšanas metode. Valsts tika raksturota kā "politisko metožu organizācija", kura kā laupītāju grupa atrod arvien jaunus veidus kā legalizēt cilvēku atklātu apzagšanu.
Pēdējos gados aktualizējies jauns (Latvijai) cilvēku apzagšanas paveids - atzīt pēc iespējas vairāk cilvēkiem piederošo īpašumu (arī naudu) par noziedzīgi iegūtu un visādi mēģināt neatdot to ko atņemuši. Un, lūk, spilgts piemērs.
2020. gada 8. decembrī kriminālprocesa Nr. 11519010820 ietvaros tika veikta kratīšana J. A. dzīvoklī saistībā ar aizdomām par J. A. vīra saistību ar noziedzīgām darbībām. Kratīšanas laikā tika izņemta nauda 300 € (trīssimt euro) apmērā. Neskatoties uz to, ka J. A. uzreiz norādīja, ka šī nauda ir nesen saņemtie uzturlīdzekļi bērnam, nauda tika izņemta.
J. A. izmeklētājai iesniedza konta izdrukas, no kurām redzams, ka neilgi pirms veiktās kratīšanas ir saņemti uzturlīdzekļi 500 € (piecsimt euro) apmērā un tie izņemti bankomātā neilgi pirms veiktās kratīšanas. Izņemtie 300 € (trīssimti euro) ir atlikums no saņemtajiem 500 € (pieci simti euro), līdz ar ko šo naudas līdzekļu izcelsme ir caurspīdīga un pilnīgi legāla. Tomēr izmeklētāja pēc principa "atrasts nav zagts" nolēma ignorēt visus iesniegtos dokumentus un neatdot izņemto uzturlīdzekļu naudu.
Jānorāda, ka aresta uzlikšana uzturlīdzekļiem nav pieļaujama nekādos apstākļos un to citastarp paredz arī Latvijas Kriminālprocesa likums. Bet kā jau "politisko metožu organizācijai" valstij nav morāles un jebkādu robežu, ja runa ir par naudas/īpašumu atsavināšanu. Nauda nesmird. Līdz ar to nav svarīgi, kam un cik, bet galvenais atņemt, un tad gan jau cilvēks sapratīs, ka nekas šajā valstī nav privāts un nevar piederēt cilvēkam, un samierināsies.
Papildus jānorāda, ka tika izņemts J.A. piederošais transportlīdzeklis. Nekas ārkārtīgi dārgs vai ekskluzīvs, lai rastos aizdomas par tā izcelsmi. J.A. iesniedza konta izdrukas un citus pamatojošos dokumentus, no kuriem izriet, ka J. A. rīcībā bija brīvi līdzekļi transportlīdzekļa iegādei - pat vairāku. Turklāt transportlīdzekļa iegādē tika ieguldīti līdzekļi no cita transportlīdzekļa pārdošanas. J. A. arī strādā algotu darbu un, izvērtējot savas finansiālās iespējas un perspektīvas saistībā ar sākušos pandēmiju, nolēma iegādāties izņemto transportlīdzekli uz nomaksu t.i. samaksājot pa daļām.
Neskatoties uz to, ka J. A. iesniedza visus pamatojošos dokumentus, no kuriem nepārprotami izriet naudas līdzekļu transportlīdzekļa iegādei legālā izcelsme, izmeklētāja nolēmusi neatdot arī šo īpašumu. No izmeklētājas atbildēm secināms - "iesniedz, ko gribi, un lai cik pamatoti būs iesniegtie pierādījumi, man vienalga".
Faktiski ar noziedzīgi iegūtās mantas prezumpcijas ieviešanu valsts ir atklājusi medību sezonu uz visu un jebkādu privātpersonas īpašumu. Un nav svarīgi, vai Jūs varat pierādīt mantas legālo izcelsmi vai ne: "ir uzdevums" atsavināt maksimāli iespējamo. Nav svarīgi, vai tu esi bērns vai arī sirmgalvis, tev ir jāsaprot, ka valstij vajag vairāk, un jāatdod.
Bez šaubām šādos gadījumos būtiski tiek skartas bērna tiesības un arī personas tiesības uz īpašumu, bet kā norādīja toreizējais ģenerālprokurora amata kandidāts Juris Stukāns, komentējot Eiropas Cilvēktiesību tiesā zaudētās lietas: "Es vienmēr saku, ka nav jāuztraucas - tur pāris tūkstoši, Latvija samaksās, naudas pietiks..."
Acīmredzot valsts paļaujas uz tautas pasīvo savu tiesību aizsardzību un pat prognozē, cik varētu samaksāt par konstatētajiem pārkāpumiem. Līdz ar to īpašumu atsavināšana un bērnu naudas atņemšana ir rūpīgi plānota rīcība, iepriekš aprēķinot ieguvumus un zaudējumu.
Lūdzu pievērst uzmanību situācijai.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
