Iesaki rakstu: 
Visa Latvijas valstiskuma būtība balstās uz latviešu nācijas pašnoteikšanos. Bez latviešiem kā titulnācijas Latvijas valsts pastāvēšanai nav jēgas. Tiesa, Satversme, deklarējot, ka valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai, t. i., pilsoņiem, teorētiski pieļauj, ka perspektīvā Dievzemīte var kļūt par krievu, indiešu, vāciešu (tā gan drīzāk vakardiena) vai indiferentas masas dzimteni ar nosacījumu, ka valsts mēle paliek latviešu. Taču pamatlikums nav svētā govs, un to var grozīt. Tāpēc pat partijas, kas vedina uz šādu veidojumu, nav pamats klasificēt kā pretvalstiskas, ja tās NEPAREDZ VALSTS LIKVIDĀCIJU UN LATVIJAS TERITORIJAS PIEVIENOŠANU CITAI VALSTIJ. Protams, pats šādu orientāciju neatbalstu.
Jāpiezīmē, ka Padomijā Latvija bija NACIONĀLA republika ar savu pseidovalstiskumu. Tolaik eksistēja viena “valstiska” partija – Latvijas Komunistiskā partija. Tagad kompartija ir voluntāri aizliegta, lai gan tiekšanās uz komunisma tāli, kaut arī ir utopiska, tomēr nekādi nav pretrunā ar Latvijas valstiskumu.
Toties LPSR 2.0, kas formāli it kā turpina pirmo republiku, nu esot vismaz 4 valstiskās partijas. Kāds teiks, ka ir nekorekti salīdzināt esošo valstiskumu ar LPSR, uz ko atbildēšu: ir nekorekti saistīt politiskās partijas ar valsti. Tas ir simtprocentīgs sovoks! Tādējādi politiskais režīms sevi asociē ar valsti. Turklāt, kad ideoloģija kļūst par valsts pamatu, no totalitārisma neizbēgt.
Pašreizējās “valstiskās” partijas ir centīgas kolaborantu tradīciju mantinieces. Latvija ievesta jaunā savienībā un faktiski zaudējusi suverenitāti, jo eironormas ielaužas it visur – politikā, tautsaimniecībā, sadzīvē. Šodienas vagari ir pārtrumpojuši komunistiskos sencīšus – tik traku ļautiņu kontroli kā tagad padomju laikā pat iedomāties nevarēja. Klasiski kangari pēc Pumpura eposa olekts sevi pasludinājuši par valstiskiem spēkiem, bet neatkarīgas valsts piekritējus zākā par pretvalstiskiem elementiem. Orvels ar savām antiutopijām nervozi pīpē maliņā.
Patiesībā valstiska ir ikviena organizācija, kas neuzstājas pret Latvijas valsts pastāvēšanu. Tikmēr valsts attīstības skatījums partijām var būt dažāds, tostarp orientēts gan uz plašāku sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju, gan uz pievienošanos Eirāzijas ekonomiskajai savienībai vai BRICS. Neviena no šim alternatīvām nav pretvalstiska, jo NEPAREDZ LATVIJAS SUVERENITĀTES ZAUDĒŠANU. Tiesa, Vašingtonas un Briseles dienderi ar dažu Krimināllikuma politisko pantu palīdzību alternatīvo kursu ir padarījuši par krimināli sodāmu, piemēram, “piešujot” kara nozieguma attaisnošanu. Teiktais nekādi neatspoguļo manu nostāju, bet tikai saliek pa plauktiņiem jautājumu par valstisku domāšanu.
Realitātē gan maksimālais, ko drīkst atļauties pašmāju partijas, ir eiroskepticisms. Latvijas iespēja izkļūt no Borela “plaukstošā dārza” ir tāda pati kā savulaik no PSRS – savienībai sabrūkot. Aiziešana no ES nav vietējo politisko spēku kompetencē. To vienkārši nepieļaus! “Tautu cietumā” Dievzemīti noturēja pusgadsimtu. Kā būs ar Eiropas būrīti, neņemos pareģot. Diemžēl latvji stāvēšanu malā nevar atļauties, jo tautas izdeldēšanas mašinērija ir iedarbināta uz pilnu klapi. Gribot negribot ir jācīnās par ļaužu prātiem, lai, cik iespējams, glābtu tautu un zemi no iznīcības, kā arī sagatavotu cilvēkus pārmaiņu brīdī, kad tas pienāks, aktīvai un koordinētai rīcībai. Arī svešā jūgā ir iespējams saglabāt valstisku pieeju!
Seko mums 
Šonedēļ kustība “Bez partijām” aicina dalīties ar saviem “desmit punktiem”, kas aprakstītu to, par ko jūs politiski iestājaties. Šī nav mūsu “programma”, bet tikai mana izejas pozīcija, ar kuru es stājos pretī vai kopā ar pārējiem. Par laimi, ne viss šai pasaulē notiek pēc mana prāta, un nevienam nebūs jāpiedzīvo visu manu vēlmju piepildīšanās, bet ceru, ka šis manifests palīdzēs jums saprast, cik dažādi prāti ir vienojušies kustībā “Bez partijām” ar galveno virsmērķi — atgriezt demokrātisko varu tautai, mainot vēlēšanu kārtību.
Šī nav “Bez partijām” programma (tāda sekos vēlāk), bet mans privāts viedoklis par darbiem, kas būtu darāmi:
Ja vīrietis un sieviete ir divas dažādas lietu dabas, tad ir loģiski, ka tiktāl, cik runa ir par vienas dabas atšķirību no otras, vienu dabu iemiesojošie indivīdi būs savu īpatnējo dabu aprakstošo īpašību ziņā pārāki par indivīdiem, kuri nepieder pie šīs dabas.
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
