Iesaki rakstu: 
1933. gadā Latvijas Valsts kontrole jubilejas pārskatā par valsts un pārvaldes darbiniekiem divdesmito gadu sākumā teica: „Daži no viņiem pat neticēja Latvijas valsts ilgstošai pastāvēšanai un tāpēc mēģināja izmantot acumirklīgo stāvokli personīgās interesēs.”
Latvijā pašlaik populārās maksātnespējas shēmas ar reālo kreditoru apkrāpšanu ir visai nemākulīgas un primitīvas, un to atklāšanai tiesībaizsardzības institūcijām nebūtu jāvelta lielas rūpes, ja būtu gribēšana un prāts. Bet, izskatās, Valsts kontroles 1933. gada atzinums vistiešākā veidā neattiecās uz cilvēkiem, kas strādā tiesībsargājošās institūcijās.
Parex izblēdījās, un to piesedza Parex bijušais Latvijas ceļa algotnis, mūžīgi neveiksmīgais Ministru prezidents Godmanis.
„Kāpēc citi tā nevar? Vai viņi dumjāki, vai?” sacīja sens draugs, pazīstams iekšlietu sistēmas darbinieks, kas jau ir projām, bet bija beidzis likvidēto Policijas akadēmiju un no ekonomiskiem noziegumiem šo to saprata. „Labs piemērs ir lipīgs. Bet taisnoties, ka vainīgs likums, var tikai aprobežots cilvēks. Nav pasaulē neviena ideāla likuma, nav likuma, kurā nevarētu atrast caurumus, kurus izmantot. Ja tā būtu, daudzās policijas un Iekšlietu ministriju varētu laist ganos un policijas priekšniekus likt par auklēm bērnu spēļlaukumos.”
Publiskā telpā pašlaik ļoti populāras ir maksātnespējas shēmas jeb patieso kreditoru izslēgšanas shēmas. Ievas Plaudes-Relingeres Kolonnas finansiālais kailfoto ir labi aprakstīts presē. Kultūras ministrijai daļēji piederošās AS Rīgas kinostudija stāstā ir tikpat skaists ministres „finansiālais kailskats bez biksītēm". (Skatāms š.g. 25. septembra Paziņojumā no Tieslietu ministrijas maksātnespējas procesa regulējuma pilnveidošanas darba grupas locekles Artas Snipes).
Maksātnespēju shēmu prakse, kas īstenotas dažos sīkos uzņēmumos (Kolonna, Rīgas kinostudija ar Kultūras ministriju) nav pievērsusi valsts tiesībsargājošo institūciju uzmanību. Shēmas izspēlēšana tādā lieluzņēmumā kā airBaltic pagaidām nav īstenota. Maksātnespēja Latvijas vai Latvijas valsts budžeta izmantošanā liekas nereāla, bet nav teikts, ka tā var nenotikt. Par Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru iecelts maksātnespējas administrātors Aigars Lūsis, kas varētu būt labs konsultants shēmu veidotājiem.
Darījumu appļāpāšanas ilgspēle valsts līmenī ir tikai pļāpas. Pārzinot varas neuzņēmību, nez kādēļ atcerējos Ventspils uzņēmumus, pasaulē atzīto „šefmani” Rudi Meroni un vienmuļo „kaujas dziesmu”, kas jau teju desmito gadu skan no Ventspils. Laikam arī Rīgas apgabaltiesas tiesnesim Jurim Freimanim tas reiz bija apnicis, jo pasaules gals likās drīzāks par Ventspils Meroni kāri par visu uzņēmumu pārvaldīšanu, lai gan Rīgas apgabaltiesa uzticēja tikai kontroli par to, lai Aivara mantu neizsaimnieko.
Meroni un viņa Latvijas pakalpiņiem uzkāpts uz varžacīm. Beidzot viens tiesnesis nevis izvairījās no lemšanas, bet lemj. Kādreiz Valdis Dombrovskis, atrakstoties Ventspils sakarā, teica, ka „valsts nejauksies uzņēmēju strīda”, kas nav slikti teikts, bet rezultāts ir tāds, ka „ventspilnieku kari’ var turpināties vēl pāris gadsimtus. Tiesu vīrs Juris Freimanis uzdrīkstējas pārtraukt dziesmu, kuru, ievērojot „tiesu sakārtoto sistēmu”, lietpratēji prognozēja beigt ap 2317. gada jūnija mēnesi. Nav šaubu, ka Meroni pakalpiņi lūkos piesiet tiesnesim visus pasaules grēkus, bet, kā teikts, „kaķa lāsti debesīs nekāpj”. Varbūt viņš nav svēts, bet viņš izdarīja to, kas jādara Latvijas valstij.
Grēks jokot par vājajiem. Ar novērotāja interesi raugos, kā beigsies atklājumi maksātnespējas shēmojumos. Publicistes Indras Sprances rakstā teikts, ka Iekšlietu ministrijas cilvēki nolēmuši, ka „policija komersantu savstarpējos līgumus nekontrolēs”. Laba doma. Man patīk, ka policisti ātri lēš par uzpirksteņu spēlmaņiem un dažreiz vien otru nobliež, bet man nepatīk, ka iekšlietu ministrs nedomā par to, ka viņa darbinieki nesaprot vārdus - cesija, transsfērs, ofšori, spoguļfirmas. Šie vārdi nolikti glabāties Policijas akadēmijas arhīvos, un policijas gudrie spriež, kā izkārtoties, lai noziegumi nav saucami par noziegumiem.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
