Valsts finansējums veselības aprūpei ir nāves spriedums valsts apmaksātai medicīnai
Latvijas Ārstu biedrība08.02.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) valde uzskata, ka valdības plānotais valsts budžeta finansējums veselības aprūpei 2023. un 2024. gadā nolemj nozari smagai stagnācijai un ir nāves spriedums valsts apmaksātai veselības aprūpei. Pretēji “Sabiedrības veselības pamatnostādnēm 2021. – 2027.gadam”, kā arī priekšvēlēšanu laikā dotiem solījumiem veselības nozares finansējums šogad un nākamajos gados ne tikai nepieaugs, bet samazināsies, turpinot graut sabiedrības veselību, kas ir valsts pastāvēšanas un labklājības pamats.
Šogad un nākamgad Latvijas veselības aprūpes nozares finansējums, kas jau pašlaik ir zemākais Eiropas Savienībā, noslīdēs zem 4% no IKP. Attiecīgi Igaunijā jau pašlaik veselības aprūpei tiek atvēlēti 6,7%, bet Lietuvā – 5,9%. Ar esošo veselības aprūpes finansējumu Latvijā jau gadiem ir izveidojusies neatrisināma dilemma – slimnīcu vadītāji nespēj nodrošināt visas nepieciešamās mūsdienīgās zāles un tehnoloģijas klīnikās strādājošajiem ārstiem, kas savukārt nespēj pilnvērtīgi veikt ārsta pienākumu – pacientam nodrošināt iespējami labāko ārstniecību. Šajā un nākamajā gadā paredzētais finansējums draud ar veselu slimnīcu nodaļu un ārstu prakšu slēgšanu, kā arī strauju pārreju uz maksas medicīnu.
Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) datiem Latvijā viena cilvēka ārstēšanai valsts gadā atvēlē vien 1384 eiro, kas ir trešais zemākais rādītājs starp ES valstīm un ir trīs reizes mazāk nekā ES vidējais līmenis. Salīdzinājumam Igaunija viena sava iedzīvotāja veselībā gadā investē 2327 eiro, bet Lietuva – 2302 eiro. Tas liedz Latvijas iedzīvotājiem pieeju mūsdienīgai ārstēšanai un zālēm, kas pieejamas citu ES valstu pilsoņiem, tādējādi turpinot būtiski pasliktināt mūsu cilvēku dzīves kvalitāti un sekmē emigrāciju uz citām valstīm.
LĀB uzstājīgu aicina valdību neuzsākt Latvijas ekonomisko transformāciju ar veselības sektora sagraušanu, bet kopīgi izstrādāt un veikt nepieciešamās izmaiņas normatīvajā regulējumā, lai valdības izdevumi veselības aprūpei pieaugtu vismaz līdz 6,5% no IKP un Latvijas valdības tēriņi nozarei (% īpatsvars no visiem izdevumiem) tuvinātos ES vidējam rādītājam - 15%.
Lai jau 2035. gadā Latviju mēs nevarētu uzskatīt par izmirstošu valsti, mums nekavējoties ir jādomā par veselības ekonomiku un investīcijām mūsu cilvēku veselībā, jo aizvadītajos gados Latvijai nav izdevies veselības aprūpē sakārtot pat lietas, kas neprasa būtiskus finanšu ieguldījumu, piemēram, slimnīcu pārvaldību un primāro aprūpi – ģimenes ārstu pieejamību.
Gan onkoloģijas, gan reto slimību pacientu biedrību pārstāvji jau valdībai atkārtoti norādījuši, ka pieņemto plānu realizācijai netiek atvēlēts atbilstošs finansējums. Tas pats attiecas un jauno veselības aprūpē strādājošo atalgojumu modeli, kas bez papildus budžeta līdzekļu piešķiršanas ir bezjēdzīgs. Lielā darba slodze un ilgstošs stress rada neizbēgamu profesionālu un emocionālu izdegšanu gan ārstiem, gan ārstu palīgiem un māsām. Savukārt pārstrādājies un ilgstoši nenovērtēts cilvēks agri vai vēlu izvēlas meklēt darbu privātajā sektorā vai dodas prom no Latvijas. Tā gadā Latvija vidēji zaudē 150 līdz 200 ārstu un simtiem māsu, bet vēl vairāk iedzīvotāju, kas dodas dzīvot uz valstīm, kas spēj nodrošināt cilvēka cienīgu un mūsdienīgu veselības aprūpi.
LĀB atgādina, ka Latvijas Ārstu biedrība un citas veselības aprūpes profesionāļu un pacientu organizācijas ar politiskajām partijām pirms 14. Saeimas vēlēšanām parakstīja Sadarbības memorandu, kurā vienojās par kopējiem mērķiem un konkrētiem uzdevumiem Latvijas veselības nozares sakārtošanā. Viens no tiem bija kopīgi sadarboties tādas veselības aprūpes politikas un publiski finansētas veselības aprūpes sistēmas veidošanā, kas visiem Latvijas iedzīvotājiem nodrošinātu vienlīdzīgu pieeju veselības aprūpes pakalpojumiem un zālēm, uzlabotu slimību agrīnu diagnostiku un ārstēšanu, celtu pacientu aprūpes kvalitāti.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
