Valsts hibrīdapvērsums

Ļoti rūgta patiesība ir šāda: Latvijas Republikas vēsturē ir noticis otrais valsts apvērsums. Pirmais valsts apvērsums bija sekmīgs. Otrā valsts apvērsuma rezultātu mēs vēl nezinām. Apvērsums turpinās. Turklāt otrais valsts apvērsums ir tehnoloģiski raibs. Tāpēc tā raksturojumā iederās neoloģisms „hibrīdapvērsums”. Otrais valsts apvērsums ir jauktenis. Tā pamatā ir valsts apvērsuma tehnoloģiju hibridizācija.

Pagaidām valsts apvērsuma centrālā operācija ir likumprojekts “Grozījumi Krimināllikumā”. Tas ir vērsts pret LR Satversmi un liecina par stingru apņēmību likvidēt pastāvošo konstitucionāli apstiprināto demokrātisko iekārtu. Latvija ir demokrātiska republika.

Apvērsumu ir organizējusi valdošās kliķes atsevišķa grupa. Internetā apvērsuma sākums tika šādi paskaidrots: „Saeima 2016. gada 3.martā mainīja sēdes darba kārtību, un steidzamības kārtībā balsoja par valsts specdienestu, Solvitas Āboltiņas un Gaida Bērziņa virzītajām izmaiņām Krimināllikumā – grozīti 80., 80.¹ , 81., 85.panti, ieviesti jauni 81.¹  un 95.¹ panti. Ārkārtas stāvoklis valstī nav izsludināts, šo likumu nav rosinājis Valsts prezidents, kurš vada Nacionālās drošības padomi, pamats sasteigtībai nav redzams. Steidzamības statuss nozīmē, ka likumu pieņem divos lasījumos, un iebildes nevarēs izteikt arī Valsts prezidents, ja saskatīs nepilnības likumā.” Tātad apvērsums ir labi izplānots, savlaicīgi paredzot un praktiski izmantojot visas noderīgās organizatoriskās nianses.

Apvērsumu atbalsta Saeimas deputātu vairākums. Balsojumā likumprojektu atbalstīja 72 deputāti, 17 „Saskaņas” deputāti atturējās no balsošanas, 4 deputāti nebalsoja, un tikai viens deputāts – Jūlija Stepaņenko – balsoja pret likumprojektu.

Pēc balsojuma Valsts prezidents publiski paziņoja, ka likumprojektā ir pārkāpta Satversme un paredzēts ierobežot vārda brīvību. Viņa paziņojums palīdzēja atklāt apvērsuma detaļas. Atklājās parlamenta deputātu ieinteresētība valsts apvērsumā. Žurnālistu veiktā aptauja liecina par deputātu kolektīvo vienošanos atbalstīt likumprojektu. Aptaujātie deputāti neslēpa, ka nav lasījuši likumprojektu, bet par to balsojuši saskaņā ar frakcijas vienošanos.

Zīmīgi, ka apvērsumu atbalsta arī opozīcija. Ja tas tā nebūtu, tad „Saskaņai” vajadzēja valstiski tik svarīgā jautājumā balsot pret likumprojektu. „Saskaņas” rīcība ir smags trieciens tiem latviešiem, kuri no šī grupējuma naivi gaidīja noziegumu brīvības likvidāciju.

Par ko liecina deputātu atbildes?

Pirmkārt, par Lielās Bandas vēlēšanos palikt nekritizētiem un nesodītiem, neprotot savas noziedzīgās ambīcijas pat pienācīgi formulēt, lai neatklātos dziļa politiskā un cilvēciskā aprobežotība. Piemēram, viens no aptaujātajiem deputātiem atrunājās: „Apdraudējums (!?) pastāv. Arī visatļautība (!?) no žurnālistu puses, tādu brīvo portālu (!?) kā Lato Lapsas, valstī ir jābūt instrumentiem (!?), kā vērsties pret šādiem (!?)”. Tā var teikt (turklāt reti kroplā latviešu valodā) tikai neārstējams idiots, bet nevis demokrātiskas republikas parlamenta deputāts. Kauns un negods tiem, kuri ir tādus indivīdus ievēlējuši Saeimā.

Otrkārt, joprojām ir modē smieklīgā muldēšana par „ģeopolitisko situāciju”. Likumprojekts esot vēlēšanās nodrošināt valsts pastāvēšanu „ģeopolitiskajā situācijā”. Tāda atruna liecina par deputātu patoloģisko kretīnismu. Slimība ir tik dziļa, ka ārsta vietā ir jāaicina mācītājs. Labi ir zināms, ka LR nav un arī nevar būt ģeopolitiskais subjekts. Var būt vienīgi ģeopolitiskais objekts, konkrēti pašlaik atrodoties ASV ģeopolitiskajā pakļautībā.   

Treškārt, deputāti nav pelnījuši sev maizi. Viņi ir ne tikai tautas nodevēji, bet arī liekēži. Viņi pieņem likumus bez to lasīšanas. Tātad viņi nestrādā un nav tiesīgi saņemt atalgojumu. Viņi var nobalsot par vislielāko idiotiju, kuru parlamenta sliņķiem un stulbeņiem var pasniegt kā „ģeopolitisko situāciju”, „hibrīdkaru”, „veiksmes stāstu”, „valsts drošību” utt. Viņi visi kā viens attaisnojas ar savu nekompetenci. Tāpēc gribas jautāt, vai vispār uz Zemes ir tāda nozare, kurā var būt kompetenti tādi tipi kā Brigmanis, Bondars, Boķis, Dombrava, Cilinskis, Balodis, Bite? Viņu bezjēdzīgās atbildes uz žurnālistu jautājumiem ir lasāmas internetā.

2016.gada 18.martā mediji publicēja Valsts prezidenta vēstuli Saeimas Juridiskajai komisijai. Valsts prezidents aicina pārstrādāt likumprojektu. Viņš neaicina izbeigt noziedzīgā likumprojekta gatavošanu.

Tas nav saprotams un pieņemams. Likumprojekts jebkurā variantā būs vērsts pret Satversmi, tautas suverenitāti, vārda brīvību. Vēstule tādējādi liecina par valsts apvērsuma turpināšanos. Valsts apvērsums nav likvidēts. Valsts prezidents nav likvidējis valsts apvērsumu. Valsts apvērsums turpinās.

Likumprojekts ir reāls mēģinājums gāzt valsts iekārtu LR. To var nesaprast vienīgi ūdensgalvas. Valsts prezidentam vajadzēja momentā atlaist Saeimu, arestēt likumprojekta autorus, visus "par" balsotājus un viņus tiesāt kā valsts nodevējus. Fakts ir unikāls un odiozs ne tikai Latvijā. Parlamenta vairākums vēlas gāzt pats savas valsts iekārtu ar speciālu likumprojektu. Speciālajā literatūrā tāda tipa apvērsumam pagaidām neizdevās atrast precedentu.

Valsts prezidenta neadekvātajai rīcībai var būt vairāki iegansti.

Pirmkārt, viņš nesaprot, kas valstī ir noticis. Respektīvi, viņš nav intelektuāli spējīgs antikonstitucionālajos notikumos konstatēt valsts apvērsumu.

Otrkārt, viņa rīcībā nav konkrētu spēku, lai likvidētu apvērsumu – arestētu valsts nodevējus, atlaistu Saeimu utt. Kā zināms, „Āboltiņas grozījumu” autori ir arī drošības iestādēs. Saprotams, ka tie nav komandieru pavēļu izpildītāji. Tie ir komandieri. Turklāt visaugstākajā līmenī.

Treškārt, Valsts prezidents principā klusu atbalsta savas partijas līderes Sarkanmatainās Tumsonības „grozījumus”. Labi ir zināma viņa piederība Lielajai Bandai. Vējoņa kungs ir ieinteresēts aizbāzt muti noziegumu brīvības un amorālas rīcības kritiķiem. Tāpēc viņa skaistā paziņojuma un skaistās vēstules mērķis ir nomierināt un iemidzināt masu sabiedrisko domu, manipulatīvi ļaujot hibrīdapvērsumam sasniegt mērķi. Tāds paņēmiens (kādam no valdošās kliķes/partijas tēlot tautas uzticamu labdari) mūsu sētā bija labi pazīstams ne tikai padomju laikā, bet jau caru laikos.

Saeimas deputātu lielākā daļa, visticamākais, nesaprot visbūtiskāko savā rīcībā. Ļoti iespējams, ka to nesaprot specdienestu vadoņi. Likumprojekts nav tas pats, kas Grantiņa sadistiskā piekaušana. Pieļauju, ka visbūtiskāko nesaprot arī Sarkanmatainā Tumsonība.

Visbūtiskākais ir tas, ka jau no Aristoteļa politiskās filosofijas laikmeta līdz mūsdienām par valsts apvērsumu uzskata jebkuru vēršanos pret pastāvošo konstitūciju. Un nav svarīgi, vai apvērsuma laikā pilnā mērā atceļ konstitūciju jeb apvērsuma laikā izmaina likumus pretrunā ar konstitūciju, lai vājinātu konstitūcijā noteikto demokrātisko iekārtu. Tāda pieeja attieksmē pret valsts apvērsumu ir aksioma. „Āboltiņas grozījumi” ir vistiešākā vēršanās pret konstitūciju – LR Satversmi. Tas ir valsts apvērsums. Un tas ir visbūtiskākais.

Hibrīdapvērsumā var ietilpt elements, kuru valsts apvērsumu teorētiķi dēvē par „slīdošo valsts apvērsumu”. Tā pamatā ir pakāpeniska noziedzīga darbība. Piemēram, vispirms izmaina kādu atsevišķu likumu, pēc tam izmaina vēl dažus likumus. Beigu beigās izmaina konstitūciju, lai leģitimētu jauno valsts iekārtu. „Slīdošais valsts apvērsums” var turpināties relatīvi ilgu laiku, un sabiedrībai par to var nebūt nekāda interese.

Cilvēces vēsturē ir bijuši neskaitāmi daudzi apvērsumi. Taču apvērsumu tipu skaits ir neliels. Dominē galma apvērsumi, militārie apvērsumi, revolucionārie apvērsumi. Sastopami apvērsumi ar asins izliešanu un bez asins izliešanas. LR pirmais apvērsums bija bez asins izliešanas. Otrais apvērsums arī pagaidām ir bez asins izliešanas.

Atsevišķu tipu veido sabiedrībā diskreditētu politisko spēku apvērsumi. Tādus apvērsumus mēdz saukt par pučiem, huntas dumpjiem. Ar šo tipu zināma radniecība ir mūsu hibrīdapvērsumam. To organizē latviešu sabiedrībā diskreditēts spēks. Lielajai Bandai, Sarkanmatainajai Tumsonībai, specdienestiem sabiedrībā nav nekādas uzticības, autoritātes, cieņas, vērtības.

Masu manipulāciju supertehnoloģiju laikmetā valsts apvērsumu organizēšana ir radikāli izmainījusies. Pašlaik spilgtākie piemēri, protams, ir t.s. krāsainās revolūcijas. No to arsenāla daži elementi ir sastopami arī mūsu valsts hibrīdapvērsumā.

Piemēram, likumprojekta argumentācijā tiem izmantota demagoģiska zombēšana, atsaucoties uz „ģeopolitisko situāciju”, „valsts drošību”, „hibrīdkaru”. Saprotams, ka likumprojekta autori neatklāj patieso mērķi. Tiesa, deputāts Balodis nesaprātīgi izpļāpājās, ka pastāv „apdraudējums” un „visatļautība no žurnālistu puses”. Tāpēc „valstī ir jābūt instrumentiem, kā vērsties pret šādiem”.

Par „instrumentiem” viss ir skaidrs. Lielās Bandas kritiķi tiks pielīdzināti kriminālajiem noziedzniekiem, tiks tiesāti un saņems bargus sodus.

Valsts hibrīdapvērsuma iznākumu nav iespējams prognozēt. Tomēr tā vien liekas, ka Lielā Banda panāks savu, pilnā mērā nostiprinot noziegumu brīvību, visatļautību un nesodamību. Lielās Bandas pusē ir 4.varas vairākums, inteliģences oportūnistiskais vairākums, sākotnējā kapitāla uzkrāšanas alkatīgie fani, tautas politiskais inertums un pusanalfabētisms. Lielajai Bandai izdevīga ir tautas pasionārākās daļas aizceļošana, tautas intelektuālā izmiršana, pilsoniskās sabiedrības trūkums, latviešu tradicionālā savstarpējā nesaticība, biznesa juridiskais haoss, korupcija, „balto” cilvēku vispārējā morālā degradācija un iracionālisms. Noteikti jāņem vērā arī latviešu jaunatnes (vismaz Rīgas) spēja konsolidēties vienīgi ar „suņu būdu”.

Novērtē šo rakstu: