Valsts iestāžu neizlēmības dēļ Ventspils tuvākajās dienās var kļūt sprādzienbīstama

Ostas pilsēta Ventspils, neraugoties uz to, ka atrodas valsts perifērijā, pēdējās dienās ir kļuvusi par īstu spriedzes centru, spilgti parādot krīzi un apjukumu, kas valda dažādās valsts nozarēs. Iemesls tam ir Ventspils ostā izvietotais Krievijas amonjaka pārkraušanas terminālis, no kura iepriekš amonjaks tika eksportēts uz dažādām pasaules valstīm.

Tagad terminālī pārkraušanas darbs ir apstājies, tā konti ir bloķēti, un pēc dažām dienām uzņēmums nespēs samaksāt par elektrību, kas nepieciešama amonjaka droša uzglabāšanas režīma uzturēšanai. Šobrīd ostā ir sakrājušies 40 000 tonnu šīs bīstamās kravas.

Tāpat no ostas pagaidām nav iespējams izvest amonjaku, jo neviena varasiestāde neuzdrošinās uzņemties atbildību sniegt atbilstošu atļauju. Latvijas regulatori nevar tikt skaidrībā, vai Eiropas sankcijas attiecas arī uz termināli, kuru Šveices kravu pārvadājumu uzņēmums “SVIZRAA” SA iegādājās 1. martā, tas ir, pirms sankciju noteikšanas pret Krieviju.

Šveicieši iegādājās 55 procentus "Ventamonjaka" akciju no uzņēmuma, ko iepriekš kontrolēja Krievijas uzņēmējs Dmitrijs Mazepins, kurš vēlāk tika pakļauts sankcijām. Savukārt 45% termināļa pieder Latvijas uzņēmumam “Halcyon Capitals”.

Tādējādi darījums par termināļa pārdošanu Šveices “SVIZRAA” SA notika vēl pirms D. Mazepina iekļaušanas sankcijām pakļauto personu sarakstā. Tas nozīmē, ka sankcijas nekad nav bijušas piemērotas uzņēmumam “SVIZRAA” SA, kuram pieder ostā esošais terminālis, un nav tiesiska pamata tās piemērot šim Šveices uzņēmumam.

Problēmas ar amonjaka eksportu, visticamāk, ir tāpēc, ka Latvijas regulatoriem trūkst pieredzes sankciju piemērošanā, kā arī tehnisku līdzekļu ar šo uzņēmumu saistīto sankciju risku izvērtēšanai. Kā redzams, vajadzīgās piesardzības atbilstības (compliance due diligence) procedūras Latvijas regulatori un varasiestādes atsakās piemērot. Pretējā gadījumā ostas termināļa patiesā labuma guvēju pārbaude, izmantojot publiskos informācijas avotus, neaizņemtu tik daudz laika un parādītu, ka D. Mazepins nav Ventspils ostas termināļa labuma guvējs. Nav skaidrs, kāpēc šāda pārbaude netika veikta, pirms ostā iestājās kritiska situācija ar amonjaku un kāpēc šis apstāklis tagad tiek ignorēts.

Tikmēr saspringtā situācija saistībā ar “Ventamonjaks” un tās teritorijā uzglabāto amonjaku ar katru dienu kļūst saspringtāka.   

Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs Jānis Vītoliņš 27. aprīlī informēja, ka no rīta pašvaldība saņēmusi vēstuli no Ventspils brīvostas pārvaldes ar lūgumu līdz 2. maija rītam noskaidrot, kura valsts iestāde varētu izsniegt atļauju amonjaka eksportam. Vēstule adresēta arī Ārlietu ministrijai, Valsts ieņēmumu dienestam, Finanšu un kapitāla tirgus komisijai, Satiksmes ministrijai, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, Valsts vides dienestam un vietējās pašvaldības iestādēm.

Šobrīd notiek varasiestāžu savstarpējās pārrunas, taču progresa nav, neviena no varasiestādēm neuzņemas atbildību un nav gatava dot rīkojumu bīstamo kravu izvešanai.

Pēc termināļa un termināli apkalpojošā uzņēmuma teiktā, līdz 10.–15.maijam briesmas nedraud, jo līdz šim datumam terminālis vēl varēs norēķināties par energoresursiem no savām skaidras naudas rezervēm. Bet pēc tam problēmu radīs bloķētie termināļa konti. Ja tā arī netiks pieņemti atbilstoši lēmumi, situācija Ventspilī var kļūt sprādzienbīstama šī vārda tiešākajā nozīmē.

Ventspils dome uzskata, ka jautājums ir jārisina Latvijas valdības sēdē. Ministru kabinetam, pēc Ventspils domes viedokļa, būtu jāizskata šis jautājums un jādod atbilstoši norādījumi visiem iesaistītajiem departamentiem.

Šī jautājuma risināšana ir Ministru kabineta atbildība.  Šī jautājuma risināšana ir Ministru kabineta atbildība, vai tas grib to atzīt, vai nē.  Atsaukties uz Briseles signāliem ir bezjēdzīgi – ES štābs atbildību par sankciju interpretāciju un piemērošanu ir uzlicis ES dalībvalstu valdībām.

Acīmredzot valstī ir jātiek pieņemtam lēmumam, ka regulatoriem un citām varasiestādēm beidzot jāapgūst sankciju ierobežojumu likuma izpildes prasmes.

Uz šī fona sāk izskanēt viedokļi, ka valsts var pārņemt kravu uzglabāšanu un termināļa apsaimniekošanu. Lai gan no pirmā acu uzmetiena tas šķiet iespējams risinājums, patiesībā tā sekas var būt patiesi postošas.

Sliktākais, kas var notikt, ir tas, ka valsts pārņem savā īpašumā termināli un tajā glabātās kravas. Tas radīs bīstamu precedentu citām Latvijas ostām, kurās ir iesaldētas Krievijas kravas. Krievijas aktīvu nacionalizācija pilnīgi noteikti izraisīs Krievijas atbildes sankcijas. Kādas tieši tās būs, vēl nav zināms, taču tās var būt postošas ekonomikai, kas jau tā ir smagi cietusi no sankcijām. Piemēram, Krievija var slēgt sauszemes tranzītu, t.i., bloķēt dzelzceļa satiksmi ar Latviju.

Bet “Latvijas dzelzceļš” transportē no Krievijas ievērojamu daudzumu ne tikai Krievijas naftas, gāzes, metālu, amonjaka un minerālmēslu, bet arī Āzijas valstu kravas desmitiem miljonu tonnu un desmitiem miljonu eiro apmērā.

Katrs no šiem kravu veidiem ir kritiski svarīgs Latvijas ekonomikai ne tikai kā ienākumu avots no tranzīta, bet arī attiecībā uz iekšzemes patēriņu. Piemēram, Krievijas minerālmēslu eksporta pārtraukšana nodarīs kaitējumu lauksaimniecības nozarei līdz tādai pakāpei, ka daļa lauksaimniecības produktu ražotāju vienkārši bankrotēs. T.i., mēslojuma deficīts un dramatiskais cenu pieaugums ietekmēs ikvienu Latvijas iedzīvotāju, jo līdz ar to būtiski sadārdzināsies pārtikas produkti, kuru cenas jau tā ir pieaugušas par 50–90%, un atsevišķiem produktiem – vēl vairāk.

Tikmēr ASV vairāk nekā pirms mēneša, 24. martā atcēla vairākas pret Krieviju noteiktās sankcijas. Pirmās nepieciešamības preču sarakstā tika iekļautas daudzas iepriekš aizliegtās Krievijas preces, tostarp lauksaimniecības produkti, organiskais mēslojums un minerālmēslojums u.c.

Novērtē šo rakstu: