Valsts ir slikta, cilvēki ir slikti, pensionāri ir slikti, vēlētāji ir slikti, Lāčplēša diena ir slikta, es gan esmu lielisks

Es neesmu kalps. Man nepietiek ar lāpu un prievīti un lapām rudenī. Ko es tur darīšu? Skatīšos, kā pasniedz ordeņus? Paldies, iztikšu. Tik izņirgtam, apsmietam, pazemotam? Par ko? Jā, par manis teiktu taisnību. Par to, ka esmu teicis taisnību katru mīļu dienu. Tikai par to. Es to esmu piedevis, bet viss ir mainījies.

tagad ir tikai vieta, uz kuru aizbraukt ir dārgāk nekā uz Ņujorku. Bet gandrīz tikpat ilgi. Mana valsts ir tur, kur mīl manus bērnus. Latvijā manus bērnus nemīl. Tas ir neapgāžams fakts. Un tāpēc es vairs nesvinu Lāčplēša dienu. Nav pamata svinēt. Tas būtu kā mīlēt vardarbīgu dzīvesbiedru. Bet es neesmu upuris. Man nepatīk ciest. Man patīk dzīvot un būt brīvam, laimīgam, mīlētam.

Latvijas radio esot raidījums, kur pensionāri liek sludinājumus. Tagad liekot, ka pārdod savu iedzīvi, lai var nopirkt paēst. Man nav žēl, tie paši pensionāri ne tikai šoreiz, bet visas iepriekšējās reizes ir balsojuši par to varu. Viņiem nav bijis žēl ne manis, ne manu bērnu, ne daudzu citu cilvēku nākotnes. Tagad nav žēl mums. Tāda ir alga. Pamatota.

Šis ir laiks, kad izdala ordeņus kā sēnes pēc lietus. Es aicinātu visus, kuri saņēmuši Triju Zvaigžņu un citus ordeņus, tos nolikt, atdot valstij. Neviens Latvijas pilsonis nav to ordeni pelnījis, ja 30 neatkarības gados šis pilsoņu kopums ir novedis valsti līdz bērnu zābakiem līzingā, līdz bērnu ratiņiem lombardā, līdz tam, ka piedzimt līdz 1.septembrim ir izdevīgāk, jo līdzfinansējums bērnudārzam tad izdevīgāk, ja bērns sasniedz piecus gadus tikai decembrī, nevis augustā.

Par lombardiem runājot. Tur ļoti labi novērojama tā kalpa domāšana. Re, es zinu savu vērtību un neļauju sevi valstij Latvijai mani iznīcināt ne ar sodiem, ne represijām. Bet uz to lombardu tas cilvēciņš iet ar domām "diez, cik man iedos?", "cik iedos, tik būs labi... viņi jau tomēr novērtēšanas speciālisti, ko tad es...". Bāc, tur pat viņus, tos nabaga pilsoņus, piedodiet, man tas vārds jāsaka – app…š.

Vienmēr, jebkurā situācijā ir jāzina vērtība. Sava paša, sev piederošā utt. Man neviens nespētu iestāstīt, ka man būs jāsaņem mazāk, nekā es gribu. Neviens un nekad mani nepiespiedīs domāt, cik labi, ka tagad būs lielāka minimālā alga, cik labi, ka man iedos pensijai un ka tik ātrāk samaksāt tiesu izpildītājam un VIDam.

Mani nodeva cilvēki, kuru dēļ es riskēju pazaudēt pat savu māju. Viņi nobalsoja par citiem, pamatā par vecajiem, mazākums par vēl vecākiem tādiem pašiem.

Bet par ko tie ordeņi? Par nabadzīgāko valsti Eiropā? Par simtiem tūkstošu aizbraukušo? Par tukšo un nolaisto Rīgu, kas patiesi ir pārtapusi par čuhņu, Kambalas sievas vārdiem runājot? Par ko veselai paaudzei un varbūt pat divām tie ordeņi?

Vēl pirms diviem gadiem bija ļoti daudzas naudas. Kur tā nauda palika? Ja jau bija daudzas, tad taču būtu jāpietiek krīzes laikos. Tātad kur tā daudzā nauda ir? Tas nevienu vairs neinteresē. Aizmirsts. Atmiņa kā zivij akvārijā. Nulle.

Un tad ir tie piārkantoru darbinieki, kuru pilni soctīkli. Viņi domā, ka ir brīvi, ja viņiem darbā noliek galda hokeju. Pēc tam iet un balso par tiem, kur valsts iznīkst, jo televizors arī viņiem priekšā pasaka, kā ir jādomā. Tāpēc ordeņi ir arī visam televizoram. Bet par ko?

Es braukšu tagad pakaļ bērniem uz skolu. Viņiem vakar bija skolas diena visām klasēm - tāda kā labestības diena. Bija arī izstāde, vardarbībai nē, pazemošanai nē, savstarpējai labestībai jā. To māca skolā - atbalstīt un samīļot. Mēs nesvinēsim Lāčplēša dienu. Lāčplēsis noslīka Daugavā. Tās nav pareizas beigas veiksmīgam stāstam. Mēs brauksim uz Niko ceturto dzimšanas dienu. Svinēsim to, ka dzīve sākas.

Latvijai un tās cilvēkiem ir jārada viss no jauna. Kad nenoslīkst, neaizbrauc un neizdala ordeņus pa labi un kreisi.

Tad mainīsies valsts uz augšu. Tikai tad.

Novērtē šo rakstu: