Valsts izglītības sistēma ir salauzta un tuvojas ārkārtas stāvoklim
Nils Sakss Konstantinovs16.07.2024.
Komentāri (72)
Iesaki rakstu: 
Katastrofāli zemie skolēnu eksāmenu rezultāti, milzīgais bardaks ar vidusskolu uzņemšanām, mazo skolu slēgšana, neapmierinātība pilnīgi visiem procesā iesaistītajiem – pedagogiem, skolēniem, vecākiem… Bet pats galvenais – milzīgs skaits bērnu, kas nesasniedz savu spēju potenciālu ne mācībās, ne vēlāk arī dzīvē.
Tas, ka valsts izglītības sistēma ir šobrīd salauzta un tuvojas ārkārtas stāvoklim, ir diezgan skaidrs. Bet vai tur vispār var ko darīt?
Manuprāt, var! Tikai tas prasītu diezgan lielu jaudu – gan vīzijā, gan darbībā. Te pieci punkti, kas varētu uzlabot situāciju ar Latvijas skolām.
PIRMAIS PUNKTS
Dažādas skolas dažādiem bērniem
Šobrīd mums ir izteikti bezmērķīga skolu sistēma – ģimnāzijas, parastās skolas, tehnikumi, tālmācības skolas – tās visas īsteno vienu mācību programmu, un visi skolēni tajās tiek gatavoti kārtot tos pašus eksāmenus. Rezultātā visi ir zaudētāji. Ģimnāzijas ar pozitīvo atlasi, kur nonāk spējīgākie skolēni, salīdzinās tajos pašos rangos un pēc tiem pašiem kritērijiem, kur visas pārējās skolas.
Savukārt cilvēcīgi saprotamā vēlme stāties kādā no lielajām ģimnāzijām vai pieteikt bērnus “labajās skolās”, veido negatīvo atlasi “parastajās” – tur sākas “akača efekts”: klasēs paliek aizvien mazāk mācīties motivēto skolēnu, tas ietekmē kopējo klases un skolas vidi un arī pedagogu gaidas no šiem bērniem, pazeminot prasības, labie pedagogi ātrāk “rotē prom” no šīm skolām, un tā ar katru gadu situācija pasliktinās.
Tā vietā šo varētu pārkārtot skaidrā, loģiskā shēmā:
Ģimnāzijas – tikai pašiem spējīgākajiem, turklāt atlasi veikt ne tikai pēc zināšanu pārbaudes, bet arī personiskajām kvalitātēm un psihoemocionālās stabilitātes. Tas ļautu izvairīties no diezgan izplatītās mentālās veselības krīzes un izdegšanas ģimnāzistu starpā. Šīs ģimnāzijas vadītos pēc citas mācību programmas – tajās visās var ieviest Starptautisko bakalaurātu, ko daļā jau tagad izmanto. šo skolu rezultāti jāvērtē nevis pēc centralizētajiem eksāmeniem, bet pēc tā, cik skolēnu no ģimnāzijas iestājas pasaules Top 50 universitātēs. Domāju, uz Latvijas skolēnu skaita mums pietiktu ar aptuveni trim šādām ģimnāzijām valstī. Tajās tad arī varētu sakoncentrēt universitāšu līmeņa mācībspēku – starptautiskā programma ļautu tur strādāt arī skolotājiem no citām pasaules valstīm.
Skolas – absolūtais vairums mācību iestāžu un tas, ko varētu saprast ar vārdiem “parastā skola”. Bērniem, kuri ir spējīgi mācīties pēc diezgan prasīgas vispārējās izglītības programmas. Šajās skolās nedrīkst veidot cita veida atlasi kā vien to – vai bērns pēc intelekta var mācīties pēc vispārējās programmas un iekļauties skolas kolektīvā. Ir labi zināms, ka laba skola ir nevis tā, kas izvēlas “labos” skolēnus, bet tā, kas visus skolēnus spēj sagatavot labā līmenī .
Lai to izdarītu, pēc izglītības pētījumiem izkristalizējas trīs galvenās lietas:
Spēcīga skolas vadība ar skaidru vīziju;
Vienota skolas iekšējā kultūra;
Autonomija skolai;
Protams, tur jābūt arī pedagogiem.
Vairāk par to, kā šīs lietas īstenot būs vienā no nākamajiem punktiem. Šīs skolas būtu tās, kur mācītos vairums Latvijas bērnu.
Tā kā uzsvars būtu uz skolu iekšējo kultūru un vērtībām, tad tās veidotos arī diezgan atšķirīgas – un tai jābūt vecāku izvēlei, kurā skolā pieteikt savu bērnu, tādējādi arī uzticot skolai diezgan lielas pilnvaras un uzticību visā pārējā, kas saistīsies ar bērna skološanu.
Tehnikumi – šobrīd tajos formāli tiek mācīta gan vidusskolas viela, gan profesija, un beigās bieži vien netiek īsti apgūta ne viena, ne otra. Bet tehnikumiem ir milzīga loma – tur veiksmīgai dzīvei var sagatavot jauniešus pieprasītām, labi apmaksātām profesijām, kuri citādi mocītos vai izkristu pavisam no skolas sistēmas, iekļūstot sociālajos riskos. Taču tehnikumu funkcijai jābūt tieši profesionālajai apmācībai. Pretējā gadījumā no tiem izkrīt tieši tie jaunieši, kuriem darbs, nevis vāja vispārējā izglītība, būtu visvairāk vajadzīga. Šis ir viegli risināms – tehnikumā jāapgūst praktiskais darbs. Bet no mācību priekšmetiem tehnikumos var saglabāt tikai matemātiku, latviešu valodu un angļu valodu (līdzīga sistēma ir arī Lielbritānijā). Jā, tas prasītu atrast risinājumu, ko darīt tiem, kas tomēr pēc tehnikuma vēlētos iestāties augstskolā (koledža, papildus mācību gads) – bet tā jau ir relatīvi viegli atrisināma problēma.
Terapeitiskās skolas – neliels, bet vajadzīgs skaits skolu bērniem, kas nespēj iekļauties parasto skolu kolektīvos vai nu intelektuālo vai uzvedības un psihomeocionālo grūtību dēļ. Šīs ir skolas, kur koncentrēt atbalsta personālu un īpaši apmācītus pedagogus. Mums nekad nebūs pietiekams skaits atbalsta personālu VISĀM skolām, bet tas ir vairāk nekā pietiekams DAŽĀM terapeitiskajām skolām. Šī arī būtu laba iespēja saglabāt vairākas slēgšanai paredzētās skolas laukos.
Tālmācības skolas – šobrīd jau katrs piektais vidusskolēns mācās attālināti, un ar katru gadu šis skaits pieaug. Manuprāt, tā ir neprātīga tendence – to, cik labi skolēniem mācīties mājās pie datora, mēs jau redzējām pandēmijā. Šis formāts ir kļuvis tik populārs nevis tādēļ, ka tas būtu labs veids kā pusaudžiem mācīties vai mūsdienīga pieeja – bet tikai tāpēc, ka tas ir ienesīgs biznesa modelis un mums ir sliktas vai neeksistējošas skolas, tehnikumi un terapeitiskās skolas. Taču pārlikt bērnus pie datoriem nav saprātīga pieeja ilgtermiņā vai labs risinājums sliktām skolām. Tālmācībai ir sava loma – bet nelielam skaitam bērnu, kas fizisku iemeslu dēļ pastāvīgi vai uz kādu laiku nevar apmeklēt skolu, profesionālajiem sportistiem un mūziķiem, un vēl dažām kategorijām.
Šis ir pirmais punkts. Drīzumā būs pārējie četri. Priecāšos dzirdēt arī Jūsu domas, viedokļus un kritiku šajā procesā!
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
