Valsts izsmelšana notiek ļoti organizēti – ja gribi ne par ko neatbildēt, ej politikā!

Vēl vairāk – tā ir ieguvusi drosmi. Redzējāt, kā finanšu ministrs leca uz spīļarkla, kad Valsts kontrole publiskoja ziņojumu par ēnu ekonomikas apkarošanu? Arvils bija vairāk sašutis par aktrisi Leldi, ko viņdien izmeta no teātra. Izrādās, ka ar ēnu ekonomiku viss esot kārtībā, mēs rullējot pareizajā vizienā, bet Valsts kontrole neko nesaprot.

Pirms pusgada gan visos līmeņos mums stāstīja, ka valsts kopumā būtu uz zaļā zara, ja vien nebūtu ēnu ekonomikas. Tagad izrādās – visiem ēnu statistikas rādītājiem jau sen kā erekcija, bultas uz augšu! Kas pēkšņi noticis? Nekas. Vēlēšanu gads. Redzēsiet, šogad no pozīcijas tribīnes skanēs tikai Raimonda Paula dziesmas – proti, viņi ir savās vietās, un visapkārt slīd tikai baltas laivas vien. Kā jau pie labiem saimniekiem! Attiecīgi, kad iesiet pie urnām – jābalso par tiem, kas tur buru, nevis par tiem, kas aizrijušies un apvēmušies.

Kā pulkstens nosita divdpadsmit jeb iegājām jaunajā gadā, uzzinājām, ka visu iepriekšējo gadu valstī ir bijis taupības režīms. Tā tika taupīts, ka par taupīšanu ministrijās ir izmaksātas prēmijas.

Ņemot vērā, ka valdība turējās uz ceļa ar visiem velkošajiem – programma 4×4 –, arī prēmijas vilka uz stabilu komfortu ar apsildāmiem sēdekļiem. Par ko tās maksāja? Laikam jau par to vienīgo pāli… Vēl viņi saka, ka visos gadījumos pie prēmiju izmaksām esot bijis klāt mērķis, ko darba rūķi sasnieguši. Ja nebūtu sasnieguši – nemaksātu? Kas – jūs vakar piedzimāt? Neviens jums nekādus mērķus nerādīs. Galvenais – ka tie ir sasniegti. Ar milzīgu varonību, piepūli un – ar apsaldētām rokām. Jo algas taču bija pagājušajā gadā iesaldētas!

Prēmijas gan neviens neiesaldēja, tāpēc tās bija pieejamas un lietojamas. Nez, Fiskālās disciplīnas padome arī dabūja piemaksas par pagājušo gadu? Vajadzētu, jo neviens no valsts pārvaldes ierēdņiem nav sūdzējies, ka ir apdalīts. Valsts izsmelšana notikusi ļoti organizēti, disciplinēti – modrā padomes uzraudzībā.

Vai atminaties to gadu, kad Krišjāni Kariņu no pilota pazemināja par stjuartu? Tas bija tad, kad viņš kļuva par ārlietu ministru. Oi, kā visi smējās, ka šis pēkšņi ārlietas sajaucis ar iekšlietām, jo bija devies darba vizītē uz Valmieru. Kas tajā Valmierā paslēpts? To vajag paprasīt tagad Baibai Bražei, jo arī viņa kā ārlietu ministre šoziem apmeklēja Vidzemes centru. Iespējams, Valmiera ir kā poligons: KNAB’s brauc uz turieni piešaut rokas kratot, aizturot un apsūdzot, ministri brauc stāstīt, ka par visu svarīgāka ir drošība.

Tikmēr pārējā Latvija met krustus un ir laimē, ka viņi industriālos parkus ar militāro nozīmi nav attīstījuši, kas ļāva izvairīties no garantēta kriminālprocesa.

Valmieras mērs Baiks šo labi saprot, jo piedzīvoja. Varbūt koalīcija ar šādām vizītēm brauc mierināt Baiku – sak, mēs tevi nepametīsim arī cietumā. Turies, Janka!

Jāturas būs arī progresīvajai Lienei Gāterei, kas Aizsardzības ministrijā kāš naudu kā parlamentārā sekretāre. Darba daudz, pāri matu galiem. Teiši tāpēc viņa nolēmusi pieķert klāt arī Saeimas deputāta aizdaru – pa ceļam no darba un mājām. Tas jums parāda, cik ļoti šie degunu urbinātāji savos posteņos ir pārstrādājušies.

Tikmēr ministri sacenšas, kam vairāk padomdevēju. Tā tāda galda spēle uz naudu. Veselības ministram Abu Meri birojā ir 20 darbinieku, no tiem 16 – padomnieki. Desmit no padomniekiem ir ārštatā. Tikai nevajag domāt, ka viņi tur atrodas par skaistām uzacīm un tāpēc, ka ir bezpartejiskie.

Pēdējā no Hosama padomniecēm nominēta partijas biedrene Linda Ozola, kas risinās starpnozaru koordinācijas jautājumu. Kas tas tāds? Kā teiktu Braže vai Briškens, – tas ir par drošību. Kā teiktu Hosams, – Linda arī ir tikai cilvēks! Savukārt cita “Linda”- tā, kura Ilze Viņķele – izdarījusi pilnīgi visus darbus Valsts zāļu aģentūrā, tagad nonākusi Vaivaros pie ātrumkārbas. Nē, nē – nav nekādas šmaukšanās, viss caur konkursiem. Vispirms kastings, atlase, portfolio, pēc tam – pie kases lodziņa. Un, ja nāksi vēl uz darbu – dabūsi gada beigās piemaksu.

Redzēs, kā šogad ar piemaksām būs Iekšlietu ministrijā, kas, piepalīdzot mūsu diplomātiskajam korpusam, tomēr nogulēja iespēju pacīnīties par Latvijas interesēm – Eiropas migrācijas politikas jautājumos. Igauņi un poļi savas pozīcijas aizstāvēja, bet mēs – nomuļļājām. Iespējams, tāpēc, ka iekšējo lietu ministram Kozlovskim birojā ir tikai trīs padomnieki. Viņu var saprast – jo, lai labi pasēdētu, pietiek ar trīs. Taču valstij no tā – tikai partiju iesaldētais finansējums. Nekas vairāk. Nekas vairāk valstij netiks arī no dižpasākumiem, ko par valsts naudu esam piešāvušies rīkot dažādās interešu grupās.

Vieni tādi atkal grib ar somiem kopā hokeja čempionātu uzrīkot. Un deputāti tāpat kā visu krāsu padomnieki uzreiz paceļ rokas, ka štellei ir jānotiek. Ir vērts maksāt! Vien atgādināšu, ka iepriekšējo reizi štelle bija tāda: ar Somiju kopīgi rīkotajā čempionātā latviešu shēmotāji nopelnīja 249 tūkstošus, bet somi – tikai 9,4 miljonus. Nopelnīja, nevis apgrozīja. Domājiet paši, kam mūsmājās īsti šis pasākums ir ļoti izdevīgs.

Bet, atgriežoties pie premjeres demisijas pieprasījuma. Par ko viņu gribēja mest pār kārti? Par to, ka nav izpildīta uzrakstītā apņemšanās – ka valsts no šī gada 1. janvāra sabiedriskajos medijos atteiksies no krievu valodas. Protams, ka tas nav noticis. Bet tie jau tādi sīkumi…

Skatāmies plašāk. Jādzīvo ir taupīgi. Jādomā par drošību. Esam fiskāli atbildīgi. Kā teiktu premjere Siliņa – kādam ir jāatbild par neizdarīto. Piemēram, tu – lasītāj! Vai tu jau esi samaksājis visus nodokļus? Maksā, citādi – atbildēsi. Ja gribi neatbildēt – ej politikā!

Novērtē šo rakstu: