Valsts kanceleja zaudē tiesā: informācijas noslepenotāji nedrīkst būt slepeni
PIETIEK05.10.2011.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valsts kanceleja zaudējusi tiesas prāvā par to, vai valsts iestādei ir tiesības neatklāt ne tikai ierobežotas pieejamības dokumentu saturu, bet arī to, vai šādi dokumenti vispār pastāv, un datus par šo dokumentu noslepenotājiem. Administratīvās rajona tiesas spriedumā atzīts, ka ierēdņiem nav tiesību slēpt ziņas, kura amatpersona, kad un uz kāda pamata ir piešķīrusi informācijai ierobežotas pieejamības statusu.
Administratīvajā tiesā 2008. gada oktobrī ar pieteikumu bija vērsies Lato Lapsa, kurš bija pieprasījis Valsts kancelejas toreizējai direktorei Guntai Veismanei (attēlā) sniegt ziņas par visiem Ministru kabineta vai Ministru prezidenta rīkojumiem, kuri izdoti saistībā ar finansējuma piešķiršanu Valsts prezidenta kancelejai no Aizsardzības ministrijas budžeta līdzekļiem, bet gadījumā, ja kādi no minētajiem datiem atzīti par ierobežotas pieejamības informāciju, par katru šādu gadījumu sniegt informāciju, kura amatpersona, kad un uz kāda pamata pieņēmusi lēmumu par ierobežotas pieejamības informācijas statusa noteikšanu konkrētajiem datiem.
Taču Valsts kanceleja prasīto informāciju par slepenajiem lēmumiem nesniedza, aizbildinoties ar Aizsardzības ministrijas viedokli, ka Ministru kabineta lēmumiem, kuri radījuši pamatu minētā finansējuma (kas faktiski bija slēpti papildu finanšu līdzekļi Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vajadzībām) piešķiršanai, ir saglabājams valsts noslēpuma statuss un, „pamatojoties uz likuma Par valsts noslēpumu 6. panta pirmo daļu (valstij ir ekskluzīvas tiesības uz valsts noslēpuma objektiem), tie nav izsniedzami (izpaužami) trešajām personām”.
Izvērtējot šo ierēdņu rīcību, administratīvā rajona tiesa savā spriedumā atsaucas uz Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2001. gada 25. janvāra spriedumu, kurā konstatēts – pretēji Valsts kancelejas viedoklim nav likumīga pamata atzīt, ka informācija par to, kura amatpersona, kad un uz kāda pamata ir piešķīrusi informācijai valsts noslēpuma statusu, arī ir valsts noslēpums. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personas tiesības iegūt informāciju ir neierobežotas, ciktāl likums nenosaka pretējo, un ka ikviens ierobežojums iegūt informāciju iztulkojams iespējami šauri.
Tāpat Augstākās tiesas Senāts norādījis arī uz to, ka saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Valsts noslēpuma, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas Savienības un ārvalstu institūciju klasificētās informācijas aizsardzības noteikumi 53. punktu atteikumu izsniegt informāciju, pamatojot to ar pieprasīto ziņu piederību valsts noslēpumam, informācijas pieprasītājs var apstrīdēt institūcijas vadītājam. Institūcijas vadītāja atteikumu izsniegt informāciju, kurai piešķirts valsts noslēpuma statuss, informācijas pieprasītājs var apstrīdēt Satversmes aizsardzības biroja direktoram un tad arī likumā Par valsts noslēpumu noteiktajā kārtībā. 53. punkts paredz, ka informācijas pieprasītājam sniedzams atteikuma pamatojums.
Līdz ar to Senāta ieskatā, lai informācijas pieprasītājs varētu efektīvi izmantot apstrīdēšanas tiesības, tam ir jādara zināms, kad un uz kādu tiesību normu pamata un kāda institūcija ir noteikusi informācijai valsts noslēpuma statusu: tikai tā informācijas pieprasītājs var gūt pārliecību, ka iestādes rīcība nav bijusi patvaļīga un ka pieprasītā informācija ietverta valsts noslēpuma objektu sarakstā, kā arī sagatavot argumentētu sūdzību augstākai iestādei.
„Vadoties no iepriekš pieminētajām Senāta atziņām, tiesa secina, ka informācija par to, kura amatpersona, kad un uz kāda pamata ir piešķīrusi informācijai ierobežotas pieejamības statusu, ir vispārpieejama informācija un nav pielīdzināma valsts noslēpumam,” teikts administratīvās tiesas spriedumā. „Līdz ar to ir arī pamats apmierināt Pieteicēja prasījumu par pienākuma uzlikšanu Valsts kancelejai izsniegt Pieteicējam informāciju par to, kura amatpersona, kad un uz kāda pamata ir pieņēmusi lēmumu par ierobežotas pieejamības informācijas statusa noteikšanu Ministru kabineta vai Ministru prezidenta rīkojumiem, kuri laika posmā no 2002. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 31. augustam izdoti saistībā ar konkrēta finanšu resursu apjoma piešķiršanu Valsts prezidenta kancelejai no Aizsardzības ministrijas budžeta līdzekļiem.”
Pagaidām nav zināms, vai Valsts kanceleja gatavojas šo spriedumu pārsūdzēt.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
