Valsts kontrolei vajadzētu izvērtēt, cik pamatoti Sabiedrības integrācijas fonds vairojis „Re:Baltica” darbinieču labklājību un kā valsts šos līdzekļus varētu atgūt
Ansis Pūpols04.06.2024.
Komentāri (55)
Iesaki rakstu: 
Es jums izstāstīšu kaut ko, ko LTV Ivo Leitāns jums neteica. Un viņš arī to nezina. Mans ģimenes uzņēmums pirms dažiem gadiem ir maksājis naudu portālam Delfi par manu dokumentālo filmu reklāmu. Abas reizes portals Delfi ziņoja saviem lasītājiem, ka ir skatāmas žurnālista Anša Pūpola dokumentālās filmas. Es ticu, ka portāls ļoti rūpīgi seko likumiem, kas aizliedz melīgas reklāmas izplatīšanu.
Līdz ar to man šķiet drusku jocīgas Delfi darbinieces Olgas Dragiļevas publiski paustās iedomas, ka es neesot žurnālists. Vēl viena eksluzīvā žurnāliste, kas klaigā pa visu tviteri, ka es neesot īstais aroda pratējs, ir Inga Spriņģe. Te nu man jāsaka skaidri un gaiši. Manis vadītais necilais masu informācijas līdzeklis Nemelo.lv ir Dāvids pret Goliātu, ja runājam par šīs lēdijas spējām piesaistīt naudu.
Piemēram, ziedojumos Re:Baltica pērn savākusi ap 225 000 eiro. No tiem 63 000 bijuši anonīmi, liecina šīs organizācijas gada pārskats. Ja ziedojums ir anonīms, kā es varu zināt, vai ziedotāju vidū nav, piemēram, Ainars Šlesers, Māris Martinsons vai Lato Lapsa? Nemelo.lv šādu atbalstītāju nav, un jebkurā gadījumā, kad bijis atbalsts, līgumā ar atbalsta sniedzēju ir bijis punkts, ka atbalsta sniedzējam nav tiesību ietekmēt filmu saturu.
Un tagad par to, kas ir un kas nav žurnālists. Nemelo.lv uzdevums ir veidot saturu izmeklējošu dokumentālu filmu veidā. Tādēļ arī likumā noteiktajā kārtībā tas ir reģistrēts masu informācijas līdzeklis. Re:Baltica, cik man zināms, gan nav. Re:Baltica ir biedrība, nevalstiska organizācija, kas tika dibināta, manuprāt, pavisam citam mērķim – atbalsta sniegšanai citiem žurnālistiem.
Šis mērķis arī ir ieprogrammējis interešu konfliktu gadījumā, ja organizācijas biedri un biedrenes sniedz atbalstu paši sev. Un, kā redzams, viņi to cītīgi dara. Bez privātajiem un publisko organizāciju ziedojumiem Re:Baltica ir arī saņēmusi valsts atbalstu kvalitatīva pētījuma veikšanai. Rezultāts ir seriāls “Šķelšanās”, kas atklāj, ka Sanita Jemberga prot lietot datoru Apple, ka no Rīgas uz Daugavpili ne pārāk bieži iet vilcieni un ka Aināra Šlesera dēls filmē tēvu.
Manuprāt, Valsts kontrolei vajadzētu izvērtēt, cik pamatoti Sabiedrības integrācijas fonds vairojis Re:Baltica darbinieču labklājību un kā valsts šos līdzekļus varētu atgūt. Savukārt Nemelo.lv pilnīgi noteikti labos pieļauto kļūdu un izbeigs praksi nepieteikties uz valsts atbalstu mediju satura ražošanai.
Mūsu pieredze dokumentālā kino veidošanā ir neaprakstāma, unikāla un sabiedrībai noderīga. Par to, ka farmācijas biznesa haizivis ir pārņēmušas aptieku tīklu, nav pieticis drosmes stāstīt ne Leitānam, ne Spriņģei, ne Dragiļevai.
Seko mums 
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
