Valsts kontroles slēdziens par prokuratūras darbu liek izdarīt secinājumus par Kalnmeiera laikā izpletušos „astoņkāji”

Citēšu tikai atsevišķus fragmentus no Valsts kontroles pietiekami diplomātiskā valodā izteiktajiem secinājumiem.

„Prokuratūrai ir centrālā loma tiesiskuma nodrošināšanā, bezatbildības un nesodāmības sajūtas mazināšanā valstī. Diemžēl dažādi izvērtējumi aizvien apstiprina, ka Latvijā ir trūkumi nopietnu noziedzīgo nodarījumu atklāšanā un izmeklēšanā. Tāpat, iespējams, nav sekmējušies centieni mazināt korupciju.”

„Latvijā prokurora neatkarība nozīmē ne tikai ārējas ietekmes aizliegumu uz konkrētu kriminālprocesu gaitu un to ietvaros pieņemtajiem lēmumiem, bet neatkarība tiek uzskatīta par gandrīz absolūtu.”

„Tas ierobežo iespēju prasīt no prokuratūras atbildību par tās darba rezultātiem, sadarbību ar valsts pārvaldes institūcijām noziedzības novēršanas un apkarošanas politikas izstrādē, kā arī pieļauj iespēju neattiecināt uz prokuratūru labas pārvaldības un efektivitātes principus.”

„Lai arī prokuratūra izstrādā darbības stratēģiju un darba plānus, tie ir tik vispārīgi, ka nesniedz priekšstatu par to, kāds būs prokuratūras ieguldījums noziedzības apkarošanā, kā arī nav izmantojami prokuratūras darba efektivitātes novērtēšanai.”

„Prokuratūra nav attiecinājusi uz sevi Valsts pārvaldes iekārtas likuma normas par valsts iestādes darbību atbilstoši labas pārvaldības, ekonomiskuma un efektivitātes principiem, kā arī par iekšējās kontroles sistēmas izveidi, tās uzraudzību un uzlabošanu.”

„Attiecībā uz prokuratūras pamatfunkciju izpildi krimināltiesiskajā jomā un ārpus krimināltiesiskās jomas netiek veikts arī risku novērtējums. Tas nav veikts pat tādās nozīmīgās jomās kā integritāte (godprātīga rīcība), korupcija un interešu konflikts prokuroru darbībā.”

Faktiski šajos fragmentos skaidri un nepārprotami pateikts – Ē. Kalnmeiera ilgstošo pilnvaru un faktiskās nekontrolētības laikā šī valsts centrālā un galvenā tiesībsargāšanas iestāde ir sevi uzskatījusi par nekritizējamu un neaizskaramu valsti valstī.

Rezultāts tam savukārt ir bijis prokuroru nekompetence un neprofesionalitāte, ļaujot zelt visu līmeņu organizētajai noziedzībai, korupcijai un citiem amatnoziegumiem. Mēs redzam, kā, „pateicoties” prokuroram Jurim Jurisam un viņa kompanjoniem, Šveices mahinatoram Rūdolfam Meroni ir izdevies „noslaukt” Latvijas valsti, bet Aivara Lemberga lietā prokuratūra jau neskaitāmas reizes ir mainījusi apsūdzību. Atklātībā jau ir nonākušas arī detalizētas ziņas par bijušā Latvijas dzelzceļa prezidenta Uģa Magoņa lietu, kur tieši prokuratūra ir „aiznesusi” uz tiesu absolūti neizmeklētu, pretrunīgu lietu.

Tāpat starp Valsts kontroles atzinuma rindām ir skaidri lasāms – tieši neizdarīgais, paslinkais un pagļēvais Ē. Kalnmeiers būtu vainojams tajā, ka noziedzīgais „astoņkājis” pēdējos gados ir tikai izpleties un atradis sev aizvien jaunas peļņas iespējas, kas vēl pirms desmit gadiem nebūtu šķitušas iespējamas.

Mēs visi esam dzirdējuši to personu vārdus un uzvārdus, kuras tiek saistītas ar jauno „astoņkāji”, un tā, protams, nav nekāda sagadīšanās, ka daudzi no šiem ļaudīm ir nākuši no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, kur apguvuši „aroda” smalkumus un sapratuši, kā gūt panākumus sistēmā, kuras izveidošanos pieļāva Ē. Kalnmeiers.

Bijusī KNAB darbiniece, vēlāk Leonīda Loginova maizē padzīvojusī Alla Juraša, kas tagad reizēm roku rokā ar savu oficiālo vīru, tāpat no KNAB nākušo Juri Jurašu demonstrē lieliskus panākumus, te apkalpojot Latviju kārtīgi izlaupījuši „Norvik bankas” „saimnieku” Grigoriju Guseļņikovu, te reiderējot slaveno Vecrīgas viesnīcu un mēģinot „pārdalīt” uzbeka Akbara Abdullajeva īpašumus, te mērķējot uz „Olainfarm” finanšu līdzekļiem, te noskatot vēl citus gardākus kumosus. Neoficiāli tiek runāts arī par Šveices „jurista” Rūdolfa Meroni „apkalpošanu”.

Protams, šāda kumosu „atrašana” un dalīšana nebūtu iespējama bez divām lietām – bez līdzzinātājiem un atbalstītājiem citās iestādēs un bez nopietna politiskā „jumta”. Jo, protams, nepietiek tikai ar gardā kumosa atrašanu, - vēl ir nepieciešams gan atbalsts dažādās Valsts policijas struktūrās, gan palīgi Uzņēmumu reģistrā un Tieslietu ministrijā, gan kompanjoni specdienestos, kuri vajadzības gadījumā piever acis uz atklātiem valstiskiem apdraudējumiem, gan, protams, arī cilvēki neviena nekontrolētajā prokuratūrā, kuri atbilstoši „vajadzībai” reizēm noziedzīgus nodarījumus saskata un reizēm atkal ne.

Kā šie „astoņkāja” mehānismi strādā? Ļoti vienkārši: ja ir interesents kāda jautājuma sakārtošanā, tad vispirms tiek radīts „tiesiskais” pamatojums, izmantojot kontaktus policijā. Vajadzīgie cilvēki vienā vai otrā policijas struktūrā paši vai, priekšniecības spiesti, izdara vajadzīgos darbiņus, uzraksta vajadzīgās izziņas, veic vajadzīgās kratīšanas vai aizturēšanas, sāk vajadzīgos kriminālprocesus vai piebremzē jau uzsāktos, tad tiek pieslēgts Uzņēmumu reģistrs, to visu vajadzības gadījumā piesedz cilvēki specdienestos un prokuratūrā, visam pāri ir Tieslietu ministrijas un Saeimas Juridiskās komisijas „politiskais jumts”, un – viss ir kārtībā labākajās „bezkompromisa tiesiskuma” tradīcijās.

Kas ir „politiskais jumts”? Var, protams, uzdot jautājumus, cik lielā mērā Jaunās konservatīvās partijas vadonis, tieslietu ministrs un ministru prezidenta biedrs Jānis Bordāns ir zinošs par visām īstenotajām „jaunā astoņkāja” shēmām un cik lielā mērā viņš paļaujas uz politkriminālā biznesa pārstāvja, tagadējā Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Jura Juraša ieteikumiem un viedokļiem.

Taču skaidrs ir viens – tieši caur šo varas vertikāli „astoņkājis” tiek pie vajadzīgajiem lēmumiem Uzņēmumu reģistrā, kura oficiālā vadītāja Guna Paidere ir tikai un vienīgi izkārtne īstajam lietu kārtotājam un pareizo risinājumu nokārtotājam – savam vietniekam Sandim Karelim. Turklāt skaidrs, ka miljoniem vērtas shēmas nav iespējams realizēt ne bez politiskā „jumta”, ne arī bez izpildītājiem un palīgiem visos līmeņos.

Kas ir šie cilvēki? Nevar aizmirst ne bijušo KNAB darbinieci Signi Boli, kas tagad iekārtojusies Iekšlietu ministrijā, vēl vienu bijušo KNAB darbinieci Agnesi Indriksoni, kas tagad darbojas prokuratūrā, tad vēl prāvu pulku bijušo knabistu, kuri iekārtojušies dažādos otrās un trešās šķiras (bet tāpēc ne mazāk ietekmīgos) amatos Saeimā un dažās iestādes, kurās ir acīmredzama Jaunās konservatīvās partijas ietekme. Kuzma, Kļaviņš... var uzskaitīt vēl un vēl, un vēl...

Atsaucīgi cilvēki ir arī policijas struktūrās. Par to, ka Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde jau gadiem tiek saukāta par „pasūtījumu galdu”, protams, zina visi. Taču arī policijas Rīgas reģiona pārvalde ilgāku laiku ir bijusi „noderīga”, - it īpaši, pateicoties bēdīgi slavenajam Andrejam Sozinovam un viņa „labajai rokai” Igoram Tomaševam, kā arī konkrēto „darbiņu” izpildītājiem - ierindas izmeklētājiem.

Tagad gan abi kungi aizrotēti, taču nav šaubu, ka gan jau „astoņkājim” atradīsies savas vajadzības gan Zemgales pārvaldē, gan Rīgas Teikas iecirknī. Un arī par to, ka bez darba nesēž ne bijušais Militārās izlūkošanas un drošības dienesta puspriekšnieks Maigurs Strīķis, ne viņa draugs un no izolatora kameras izpestītais bijušais Satversmes aizsardzības biroja darbinieks Aigars Sparāns.

Skaidrs, ka, kārtojot šādas lietas, nopietnu noziegumu izmeklēšanai nav ne kapacitātes, ne vēlēšanās. Kur tas laiks pagājis, kad nu jau bijušais Valsts policijas priekšnieks, tagadējais „politiķis” Ints Ķuzis meloja par nopietnu progresu Mārtiņa Bunkus slepkavības lietā. Tagadējā policijas vadība ir apdomīgāka un par Pāvela Rebenoka nogalināšanas atklāšanu izsakās daudz atturīgāk, - taču arī šī atturība ir ļoti izteiksmīga. Tikmēr savas lietas „astoņkājis” risina nesalīdzināmi efektīvāk, jautājums tikai – vai tiešām arī jaunais ģenerālprokurors un jaunais policijas priekšnieks izrādīsies tikpat neizdarīgi un gļēvi kā viņu priekšgājēji.

Novērtē šo rakstu: