Valsts maciņš ir 15-16 miljardi gadā kopā ar aizņēmumiem, un „Rail Baltica” katru gadu no tā vajadzēs miljardu
Guntars Vītols16.09.2024.
Komentāri (29)
Iesaki rakstu: 
Nu ko, vecās problēmas vēl nav apžuvušas (finanšu nelīdzenumi airBaltic), bet vēlme nokārtoties ir dabiska parādība. Jauna diena, var atkal apsēsties uz poda un palasīt avīzīti. Par Rail Baltica plāniem, piemēram.
Vakar lielo uznācienu uztaisīja Normunds Bergs ar uzsaucienu „asins pa degunu”, bet Rail Baltica jābūvē! Saprotama lielā atsaucība tautā - beidzot kāds aicina nolaist tvaiku un izkauties kā britu bārā pēc futbola mača.
Kas šoreiz par lietu, kāpēc jānolaiž asinis, jo vai tad nevar jautājumu risināt civilizēti?
Šoreiz ir tas, ka naudas projektam nav (5-7 miljardi kā minimums), tas man bija skaidrs sen, bet tagad arī parlamentārās izmeklēšanas komisijas puikas un meitenes beidzot tikuši skaidrībā, ka solījumi par to, ka visu atrisinās Eiropas naudas, ir bleķis, nāksies lielu daļu naudas meklēt savā kabatā. Eiropa kaut ko jau iedod, varbūt iedos vēl pēc 2028. gada, bet tā vai citādi vairāki miljardi (5-6?) būs jāfinansē no budžeta.
Savā kabatā vējš gluži nesvilpo, bet vēl nesen valsts naudas dalītāji Finanšu ministrijā brēca – draugi, nav labi, domājam celt nodokļus.
Kāds tad ir tas maciņš? 14-15 miljardi gadā nodokļos, tad vēl aizņemamies līdz atļautajam maksimumam aptuveni 1,2 miljardus (tas finansē budžeta deficītu), un tad to visu naudas dalītāji sadala brālīgi (savā starpā) un tad pārējiem, kuri aktīvāk vicina dūres. 3-4 miljardi aiziet pensijās, 2 miljardi veselībai, 1,3 aizsardzībai un tā tālāk. Visiem vajag, visi saka - par maz, grib vēl. Tā tas bijis un būs vienmēr.
Šis ir tātad tas maciņš. 15-16 miljardi kopā ar aizņēmumiem. Nu, un tagad atnāk Rail Baltica un saka - man vajag aptuveni miljardu gadā (no tiem 16). Citi saka – klau, negodīgi. Mēs te katru gadu smagi strādājam, un mums iedod kuram 50, kuram pārsimts miljonus, bet tu te atnāc un uzreiz paprasi miljardu. Vairākus gadus uz priekšu, katru gadu.
Nu, lūk, tāda tā situācija. Naudas vairāk nav, aizņemties un taisīt lielāku budžeta nedrīkst, var tātad tikai pārdalīt. Tā kā neviens labprātīgi nepiekritīs, atņemšana varētu notikt vardarbīgi.
Nu, tad attiecīgi mazāk ar ētisko jautājumu pusi nomāktie pilsoņi vai vienkārši ar finanšu analfabētismu sirgstoši nāk ar pragmatisku risinājumu - asins pa degunu, kas praktiskajā izpratnē nozīmē kādam sadot pa čoko.
Es pieļauju, ka šie musinātāji paši savu personīgo maku atvērt netaisās, pa seju sev sadot arī neplāno, - viņi tikai nokliedzas (pārpildītā teātrī) „deg” un noskatīsies, kā bars laimīgi skries uz izeju viens otru sabradāt.
Es tomēr ļoti aicinātu izmantot civilizētāku risinājumu. Pirms lemt, cik ātri virzīsim projektu, jo virzīt šā vai tā virzīsim, noskaidrojam dotos lielumus. Kuram piedāvā atņemt naudu, cik daudz un varbūt var iztikt bez kautiņa.
Aicinu publisko diskusiju organizētājus uzdot atņemšanas jautājumu tiem, kuri lemj vai formē sabiedrisko domu. Jautājums jāuzdod ar ierobežojumu, ka atbildei jābūt pēc būtības - bez „meklēsim naudu” (tā nemētājas uz ielas), bez „apspriedīsim” (sapulcēs nauda nerodas) un bez „izsakām bažas’ (vāvuļošana arī naudu nerada). No kuras budžeta pozīcijas vai pozīcijām šo naudu pārdalīs vai varbūt pacels PVN? Un ņemam vērā, ka vairums budžeta pozīciju būs tāpat jāpalielina kaut vai inflācijas dēļ.
Ceru, ka Guntarā šoreiz ieklausīsies, nevis rīkosies kā līdz šim - nodzīvos naudu un tad šaušalīgi brēks, ka tiek samazināts pamatkapitāls.
Seko mums 
Uz bijušo Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) direktoru Džeimsu Komiju krīt aizdomu ēna par aicinājumu nogalināt Donaldu Trampu. Komijs ievietoja instagramā fotogrāfiju ar gliemežvākiem, izkārtotiem skaitlī “8647”, un parakstu: “Foršs gliemežvāku veidojums manā pludmales pastaigā.”
Cilvēka eksistence nav reducējama tikai uz ārējiem normatīvajiem ietvariem vai sabiedrības uzspiestām struktūrām. Jau kopš dzimšanas indivīdam piemīt fundamentālas spējas — uztvere, domāšana, izvēle —, kas veido viņa personīgo patiesības izpratni. Šīs spējas kalpo kā pamats gan ētiskai, gan tiesiskai autonomijai.
Pēdējā laikā kļūst arvien redzamāka Agitas Zariņas-Stūres, Saeimas deputātes un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas, nekompetence. Lai gan visa viņas profesionālā dzīve ir bijusi saistīta ar izglītību, šķiet, ka viņa neizprot pat elementāras izglītības tendences Latvijā un pasaulē.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
