Valsts maciņš ir 15-16 miljardi gadā kopā ar aizņēmumiem, un „Rail Baltica” katru gadu no tā vajadzēs miljardu
Guntars Vītols16.09.2024.
Komentāri (29)
Iesaki rakstu: 
Nu ko, vecās problēmas vēl nav apžuvušas (finanšu nelīdzenumi airBaltic), bet vēlme nokārtoties ir dabiska parādība. Jauna diena, var atkal apsēsties uz poda un palasīt avīzīti. Par Rail Baltica plāniem, piemēram.
Vakar lielo uznācienu uztaisīja Normunds Bergs ar uzsaucienu „asins pa degunu”, bet Rail Baltica jābūvē! Saprotama lielā atsaucība tautā - beidzot kāds aicina nolaist tvaiku un izkauties kā britu bārā pēc futbola mača.
Kas šoreiz par lietu, kāpēc jānolaiž asinis, jo vai tad nevar jautājumu risināt civilizēti?
Šoreiz ir tas, ka naudas projektam nav (5-7 miljardi kā minimums), tas man bija skaidrs sen, bet tagad arī parlamentārās izmeklēšanas komisijas puikas un meitenes beidzot tikuši skaidrībā, ka solījumi par to, ka visu atrisinās Eiropas naudas, ir bleķis, nāksies lielu daļu naudas meklēt savā kabatā. Eiropa kaut ko jau iedod, varbūt iedos vēl pēc 2028. gada, bet tā vai citādi vairāki miljardi (5-6?) būs jāfinansē no budžeta.
Savā kabatā vējš gluži nesvilpo, bet vēl nesen valsts naudas dalītāji Finanšu ministrijā brēca – draugi, nav labi, domājam celt nodokļus.
Kāds tad ir tas maciņš? 14-15 miljardi gadā nodokļos, tad vēl aizņemamies līdz atļautajam maksimumam aptuveni 1,2 miljardus (tas finansē budžeta deficītu), un tad to visu naudas dalītāji sadala brālīgi (savā starpā) un tad pārējiem, kuri aktīvāk vicina dūres. 3-4 miljardi aiziet pensijās, 2 miljardi veselībai, 1,3 aizsardzībai un tā tālāk. Visiem vajag, visi saka - par maz, grib vēl. Tā tas bijis un būs vienmēr.
Šis ir tātad tas maciņš. 15-16 miljardi kopā ar aizņēmumiem. Nu, un tagad atnāk Rail Baltica un saka - man vajag aptuveni miljardu gadā (no tiem 16). Citi saka – klau, negodīgi. Mēs te katru gadu smagi strādājam, un mums iedod kuram 50, kuram pārsimts miljonus, bet tu te atnāc un uzreiz paprasi miljardu. Vairākus gadus uz priekšu, katru gadu.
Nu, lūk, tāda tā situācija. Naudas vairāk nav, aizņemties un taisīt lielāku budžeta nedrīkst, var tātad tikai pārdalīt. Tā kā neviens labprātīgi nepiekritīs, atņemšana varētu notikt vardarbīgi.
Nu, tad attiecīgi mazāk ar ētisko jautājumu pusi nomāktie pilsoņi vai vienkārši ar finanšu analfabētismu sirgstoši nāk ar pragmatisku risinājumu - asins pa degunu, kas praktiskajā izpratnē nozīmē kādam sadot pa čoko.
Es pieļauju, ka šie musinātāji paši savu personīgo maku atvērt netaisās, pa seju sev sadot arī neplāno, - viņi tikai nokliedzas (pārpildītā teātrī) „deg” un noskatīsies, kā bars laimīgi skries uz izeju viens otru sabradāt.
Es tomēr ļoti aicinātu izmantot civilizētāku risinājumu. Pirms lemt, cik ātri virzīsim projektu, jo virzīt šā vai tā virzīsim, noskaidrojam dotos lielumus. Kuram piedāvā atņemt naudu, cik daudz un varbūt var iztikt bez kautiņa.
Aicinu publisko diskusiju organizētājus uzdot atņemšanas jautājumu tiem, kuri lemj vai formē sabiedrisko domu. Jautājums jāuzdod ar ierobežojumu, ka atbildei jābūt pēc būtības - bez „meklēsim naudu” (tā nemētājas uz ielas), bez „apspriedīsim” (sapulcēs nauda nerodas) un bez „izsakām bažas’ (vāvuļošana arī naudu nerada). No kuras budžeta pozīcijas vai pozīcijām šo naudu pārdalīs vai varbūt pacels PVN? Un ņemam vērā, ka vairums budžeta pozīciju būs tāpat jāpalielina kaut vai inflācijas dēļ.
Ceru, ka Guntarā šoreiz ieklausīsies, nevis rīkosies kā līdz šim - nodzīvos naudu un tad šaušalīgi brēks, ka tiek samazināts pamatkapitāls.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
