Valsts nezagšana. 3. daļa. Akmens pilī dzeloņdārzos…

Virzība uz Latvijas neatkarību ļāva divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu vidū iepazīt padomju “lēģeru” sistēmu, bet 1991. gadā neizpratu spēka struktūru īpatno pieeju, kuras sadarbojās ar vai gļēvi pakļāvās noziedzniekiem, kurās ne visi izpildīja savus pienākumus un par kurām drosmīgāki bija civiliedzīvotāji. Tādēļ uzskatīju par vajadzīgu palīdzēt valstij šajā drošības aspektā, sākotnēji ne tikai piedaloties aizsardzības struktūrās (kā zemessardzē), bet arī ar pieredzi tulkošanā, zināšanām starptautiskajās attiecībās un drošības jautājumos.

Latvija pagājušā gadsimta beigās bija mantojusi PSRS sodu izpildes sistēmu ar daudzu personu maz atalgotu beztiesisku darbu tautsaimniecībā kolektīvo represiju vidē, kur tiesvedība tika orientēta uz sodīšanu, bet vairums ieslodzīto uzturēti kolonijās lielās kazarmu vienībās atšķirībā no retajām cietumu iestādēm ar mazākām restotām kamerām. Minēto var saukt par industriālo pieeju nolūkā galvenokārt garantēt ienākumu, arī neoficiālu, gūšanu sistēmai un tās darbiniekiem, t.i. zagšanu.

Kad beidzās visaptveroša nodarbinātība, notika ieslodzīto nemieri, kā novēršanai administrācija sāka pāreju uz slēgtām kamerām un nodaļām, pakāpeniski atvieglojot vai pastiprinot režīmu, ko nosauca par “cietumu reformu”, kur saglabāja hierarhiski militarizēto personāla struktūru ar riebumu pret tiesībām un zināšanām, kad jaunie priekšnieki “noēda” vecos (Edgars Krūmiņš-Staņislavs Pokšāns-Vitolds Zahars, u.tml.), proponēja bezierunu apcietināšanu un plānoja jaunu, arī privāto cietumu izveidi, kur rafinētāk turēt un nodarbināt ieslodzītos, bet negribēja finansēt rehabilitācijas, attīstības, garīgās aprūpes un izglītības pasākumus.

Šo “cietumu reformu” 1994. gadā man piedāvāja vadīt agrākais barikāžu kolēģis Tālavs Jundzis, tomēr es devu priekšroku vispārējai krimināljustīcijas reformai, kuru atšķirībā no cietumu industrializācijas iedvesmoja kristietes Ligitas Krastiņas 1993. gadā mums kopā ar mācītāju Jāni Ginteru, ārstu Raimondu Sumeragu un skolotāju Sarmīti Sviķi sagādātā iespēja apmeklēt Igaunijas luterāņu baznīcas noziedzības novēršanas darba vadītāja Avo Üprus rīkoto konferenci par man tolaik jauniem iekšlietu un tieslietu darba virzieniem, tostarp kapelāniem, ieslodzījuma alternatīvām, probāciju (nosacīta notiesāšana, nosacīta atbrīvošana, elektroniskā uzraudzība), sabiedriskiem darbiem, izlīgumiem, cietušo tiesībām, sadzīves iemaņu, valsts valodas apmācību, kaimiņu sardzi, palīdzību ieslodzīto radiniekiem.

Tālāk veikto reformu nosacīti varu sadalīt trijos savstarpēji saistītos aspektos.

Pirmais aspekts ir izglītība, ko no valsts budžeta finansēja nepietiekami un tāpēc tās finansēšanai no 1994. gada “tīkloju” ar pārvaldes iestādēm, nevalstisko sektoru, ārvalstīm. Sākotnēji uz manu palīdzības lūgumu atbildēja Pieaugušo izglītības apvienība, ar britu palīdzību organizējot vairākus seminārus, kuros man krimināljustīcijas reformā izdevās iesaistīt arī izglītības aktīvisti Anhelitu Kamensku, vispirms pārliecinot atbalstīt valsts valodas apguvi ieslodzītajiem, pēc tam citus projektus un pat izveidot īpašu Sorosa fonda cietumu un policijas reformas programmu, kā arī iesaistīt tagadējo Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieci Ilonu Spuri, kuru 1996. gadā uzaicināju sadzīves iemaņu apguves projektā, ko tā nosauca par “dzīves skolu”, kas vēlāk tika pārņemta arī iestādēs ārpus cietuma. Tieši izglītības projektos sāku sadarbību ar Angliju (semināri), Zviedriju (grupas darbs), Norvēģiju (“dzīves skola”), Dāniju (nepilngadīgie), Somiju (iestāžu partnerība), Kanādu ar Zviedrijas starpniecību (rehabilitācijas programma “Cognitive Skills”).

Otrais ir reliģiskais aspekts, kad gan kristieši aprūpēja „klientus”, uzņēmās valsts nepildītās saistības (Arta Krasta vadītā kapelānu organizācija 1999. gadā pārņēma uzdāvināto “Cognitive Skills” programmu), citādi palīdzēja (līdzgaitniecība), gan izdevās palīdzēt kristiešiem – valsts sāka algot cietumu kapelānus, Norvēģijas “Prison Fellowship” un luterāņi (P.Holby) 1998. gadā uzdāvināja materiālus par tagad daudzās Latvijas kristiešu draudzēs arī ārpus cietumiem ieviesto Alfa kursu, ar Agra Sutras starpniecību attiecības ar baznīcām sākām normatīvi regulēt vienošanos veidā, kas vēlāk gan tika transformētas likumos par Baznīcām, kuriem situācijā ar Svēto Krēslu saglabāja līguma formu.

Trešais – normalizācijas – aspekts (kas izdalīts vienīgi pārskatāmākas grupēšanas nolūkā) aptver citas darbības, tostarp veidojot organizācijas, grozot tiesību aktus, piesaistot finansējumu, tiesvedības vispārējās jurisdikcijas, Eiropas Cilvēktiesību un Satversmes tiesā, darbinieku un ieslodzītā tiesību aizstāvība, izglītošana, pieredzes apmaiņa, ieslodzītā radinieku informēšana, piespiedu (sabiedriskie) darbi sākumā pašvaldībās, tad izveidojot probācijas dienestu un pakāpeniski apgūstot tam piekritīgās funkcijas. Sekoja sodu samazināšana Krimināllikumā, ieviesti alternatīvie strīdu izšķiršanas mehānismi kriminālprocesā un vēlāk arī civilprocesā, u.c.

Izšķiroša reformas gaitā bija Eiropas Komisijas 1999. gada “Tehniskās palīdzības Latvijas un Eiropas Kopienu likumdošanas saskaņošanā” projekta īstenošana, kurā ārvalstu eksperti kritizēja “progresīvo” sodu izpildes sistēmu Kriminālsodu izpildes likuma projektā, bet no savas puses normatīvi panācu probācijas, kapelānu dienestu izveidošanu, alternatīvu ieslodzījumam regulēšanu, vēlāk piesaistot juristu, Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu atbalstu arī apcietinājuma kārtību noteicošās normas likumā un ieslodzījuma apstākļu uzlabošanu. Ierosinājumi par alternatīvām ieslodzījumam un cilvēktiesībām pat lika izveidot jaunu Kriminālprocesa likumu un ieviest izmeklēšanas tiesneša institūtu. Tā, palīdzot Latvijai tuvoties Eiropas Savienībai, ar to izdevās palīdzēt arī krimināljustīcijas reformai.

Kad 1994.gadā krimināljustīcijas reformai sāku veidot domubiedru kopu, to darīju ne jau šo personu labumam, bet gan lai efektīvāk sasniegtu reformas mērķus un vairāk cilvēku izprastu tās būtību un piedalītos. Organizācijas “Prison Fellowship Latvia”, “Izglītība brīvībai”, Cietumu kalpošanas apvienība u.c. tika dibinātas trūkstošu vajadzīgu funkciju izpildei – jaunu izglītības formu ieviešanai, palīdzībai cietušajiem, ieslodzītajiem, to ģimenēm. No ziemeļvalstu ietekmē ieviestās valsts valodas apmācības pirmkārt ieguva ieslodzītie, tikai otrkārt cietumi (nodrošinot aktivitātes), bet treškārt – pasniedzēji, un valodas apmācībā iesaistītais Sorosa fonds uz sekmju viļņa pakāpeniski piekrita finansēt citus pasākumus, palīdzot arī piespiedu (un) sabiedriskā darba, radinieku informēšanas, cietumu monitoringa ieviešanā. Tiesvedības dažādās tiesās darbinieku, cietušo un ieslodzīto (Lavents u.c.) aizstāvībai iniciēju un konsultēju, lai atlīdzinātu kaitējumu, aizstāvētu likumu un tiesības un lai palīdzētu Latvijai atgriezties Rietumu tiesību lokā, nevis lai iedzīvotos šo tiesvedību dalībnieki. Probācijas dienestu un citus ar alternatīvām ieslodzījumam saistītus institūtus izveidot ierosināju nevis tāpēc, lai dotu nopelnīt tajā iesaistītajiem, bet gan lai tas uzraudzītu nosacīti notiesātos un atbrīvotos, vēlāk palīdzētu noteikt sodu, tādējādi novēršot noziegumus un palīdzot cietušajiem.

Tomēr no kristīgās, tiesiskās un patriotiskās pieejas dažāda veida ieguvēji bija arī tajā iesaistītie, ne tikai sabiedrība kopumā. Krimināljustīcijas reforma bija viens no iemesliem, kādēļ Latvijā ieslodzīto skaits samazinājās no 10 316 (t.sk. 4081 apcietinātie) 1997. gada 1. janvārī līdz 4243 (t.sk. 1277 apcietinātie) 2017. gada 1. janvārī, bet šogad 3500[iv], kas ir straujāk, nekā kopējā depopulācija. Turpretī industriālisti no kristiešu veiktajām reformām varbūt ieguva paši, taču industriālistu metodes radīja tiesību pārkāpumus un līdzekļu izšķērdēšanu ar vajadzību ignorēšanu, pazemojošu izturēšanos, nesamērīgiem ierobežojumiem, u.tml.

Kristieši gan mīl ienaidniekus, taču arī savus pienākumus izpilda pēc vislabākās apziņas un kolēģus nenodod, kompromisos ar noziedzību neiesaistās, bet industriālisti gan dažādi pielāgojas reformētāju radītajiem uzlabojumiem, taču reālu problēmu nerisina piemērotiem līdzekļiem un no tā iegūst tikai sev: slepeno darbību veterāns Valdis Baltruks arī pēc finansējuma un pilnīgas informācijas par krimināljustīcijas reformu saņemšanas laiski palika desu dalīšanas, melošanas un noziedznieku nelegālas apgādes personiskā līmenī; labāk tēloja Vitolds Zahars, kurš gan 1991. gada barikāžu laikā un arī vēlāk izrādījās nodevis kolēģus un amata pienākumus, pretojās attīstībai, tomēr vēlāk neatteicās no reformas sniegtajiem personīgiem labumiem, tostarp ar Sorosa fonda palīdzību ieviesa cietumos savādu kontracepcijas līdzekļu dalīšanu; izcili izlikās Māris Luste, Leonīds Jefremovs, Kristīne Jaunzeme, Olafs Brūvers, kuri vārdos atbalstīja kristiešu patriotismu, bet darbos profesionāli padevās ļaunumam.

Profesionālie industriālisti ir pielāgojušies. Ja agrāk cietumu vadība atklāti represēja un laupīja, tad vēlāk mainījās atbilstoši apstākļiem. Tas, ka kristīgās pieejas panākumu dēļ industriālisti Vitolds Zahars, kurš agrāk atklāti kaitēja latgaliešiem, patriotiem un juristiem, bet tagad vārdos arī cildina Latgales patriotiskos juristus, Ilona Spure, kura cietumu muzejā profesionāli iztirzāja soda metodes, bet tagad runā arī par labākiem apstākļiem cietumu darbiniekiem, vai Māris Luste un Kristīne Jaunzeme, kuri runā arī par kristietību, noteikti ir labāk nekā tad, ja tie pie lēnākiem reformu panākumiem tāpat propagandētu proletariāta hegemoniju. Taču arī pareizi vārdi un zināšanas ir tukši bez pienācīgas darbības un godprātīgas savu pienākumu izpildes.

Ar profesionāļu noziegumu pieļaušanu, liekulību un kūtrumu saistītās problēmas uzskatāmi parādītas Fransuā Ozona filmā “Grâce à Dieu” par līdzīgu klēra problēmu, kad pašlabuma vadīts noziedznieks izdara noziegumus, ko pat atzīst, viņa perfektā vadība noziegumus vispārīgi nopeļ, taču neko nedara to reālai novēršanai un sodīšanai. Tāpēc ne tikai uz noziegumu izdarītājiem, bet arī uz netaisnības veicinātājiem attiecas brīdinājums: “Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai tam, caur ko tā nāk! Tādam būtu labāk, ja tam ap kaklu apliktu dzirnakmeni un to nogremdētu jūrā, nekā as apgrēcinātu vienu no šiem mazajiem!” (Lk.17:1,2)”.

Neatkarīgi no radniecības, korporatīvisma vai novadniecības, simpātiskāki šķiet neprofesionāļa Arvīda Dravnieka nesekmīgie centieni veidot kompetentu tiesu vai neperfekto “taisno” Bauskas miliču 1991.gada janvārī un citos gadījumos Pētera Supes, Broņislava Slucka, Gunāra Astras, Ligitas Krastiņas, Arta Krasta u.c. prioritātes “Gods, Dievs, Tēvzeme”, nekā “netaisno” profesionāļu Raimonda Brīzes, Alža Laviņa, Inta Ķuža, Jāņa Klimkāna, Inetas Ziemeles, Marģera Vītoliņa, u.c. bezgoda manta, vara un slava.

Taču kristīgā normalizācijas pieeja arī cietumu būvēšanā ir labāka par profesionāļu industriālismu ne tikai taisnīguma izjūtas, bet arī citu ilgtermiņa ieguvumu dēļ.

Diezin vai ieslodzījuma vietu būvi izdosies propagandēt mākslinieciskāk nekā cietuma priekšniekam filmā “Uz visu banku 2”[v], taču priekšstati par infrastruktūru mainās un 2019. gadā atšķiras no 2013. gada, kad Latvijā plānoja būvēt vismaz trīs cietumus katru 1200 vietām, noteikti atstājot Vecumnieku cietumu kā Eiropas prasībām atbilstošu[vi], vai 1994. gada, kad progresīvo soda izpildes sistēmu redzēja restu, būru un sargsuņu skaita pieaugumā.

Vai milzu cietums jābūvē tikai pašas būvniecības un mirkļa ekonomijas dēļ? Arī pilsētbūvniecībā Latvijas mērogā izdevīgāk šķistu izbūvēt vienu megapoli, kur milzīgās ēkās dzīvotu un strādātu visi iedzīvotāji, dažas transporta maģistrāles savienotu ar kaimiņvalstīm, bet meža un lauku ceļi – ar resursu avotiem, tūrisma objektiem. Tomēr šāda attīstība nebūs ilgtspējīga pat miera apstākļos. Uzskatāmas līdzības var būt arī ar “Rīgas Satiksmi”, kura pasažierus pārvadā, bet tiek dotēta, vai koncertzāles izbūvi Rīgā, vai pat pamošanos un meditāciju. Minētās funkcijas ir vajadzīgas, taču ne visiem ir saprotami to akcenti budžetā: kāpēc koncertzāles vieta izvēlēta uz AB dambja ar salīdzinoši lielām ēkas un nesamērīgām infrastruktūras izmaksām; kāpēc “Rīgas Satiksme” maksā(ja) nanopogām un 28 politiskajiem konsultantiem, nepietiekami asignējot pamatlīdzekļiem; kāpēc no budžeta jāmaksā par citu pamošanos un meditāciju? Jāatceras, ka primārs ir mērķis, kam izvēlas piemērotus līdzekļus un iespējas. Ja koncertzālei primārais mērķis ir arhitektūras brīnums un lieli ieguldījumi, tad bija jāceļ viena liela ēka uz AB dambja, aizberot Āgenskalna līci un nenovēršot uzmanību uz būvēm Rēzeknē, Liepājā un Cēsīs.

Protams, cietumam ir citas funkcijas kā koncertzālei, taču arī tā izbūvē primārs ir mērķis. Ja mērķis nav tikai “apgūt” līdzekļus, bet gan samazināt ieslodzīto un, galvenais, noziegumu skaitu, ja izvēlas drošības līdzekļu un sodu izpildes normalizāciju nevis industrializāciju, tad labāk nebūvēt cietumus ar 1200 vietām vienā teritorijā, bet gan pakāpeniski, piemēram, dažādās teritorijās 6 dažāda drošības līmeņa cietumus pa 200 vietām katru, pēc iespējas atteikties no bruņotas apsardzes, vairāk lietot tehnoloģijas, atklātos cietumus, “pusceļa mājas”, mainīt soda progresīvās izciešanas principus, noteikt pienākumu tiesai ex officio izskatīt nosacītu atbrīvošanu no soda izciešanas, uzlabot cietušo tiesības, izmeklēšanas cietumus veidot līdzās tiesu ēkām, demilitarizēt un apvienot sodu izpildes uzraudzības funkcijas veicošo Ieslodzījuma vietu pārvaldi ar Probācijas dienestu, rehabilitācijas funkcijas deleģēt nevalstisko organizāciju tīkliem, u.c. Institūciju apvienošana un funkciju deleģēšana ļautu ietaupīto naudu novirzīt aktuālākām prioritātēm, pirmkārt, noziedzības novēršanai.

Mazāku cietumu izbūve un uzturēšana īstermiņā un kopā var būt finansiāli dārgāka, taču tos vieglāk pārprofilēt, ņemot vērā arī iespējamo tehnoloģiju attīstību, nodrošināt darbiniekus un izmaksas kompensēt ar izmaiņu sniegto ietaupījumu. Turklāt prasības ieslodzīto apsardzei ir dažādas. Man zināmi notiesātie, kuri nav bīstami, varēja izciest sodu atklātajā cietumā, taču to darīja kopā ar citiem lielos slēgtos cietumos kā Centrālcietums, Jēkabpils cietums. Tāpēc ne tikai saprātīgāk, bet arī ilgtermiņā lētāk pakāpeniski (pār)būvēt mazākus cietumus, tostarp ar brīvāku režīmu, vairāk izmantojot tehnoloģijas ar katrai iestādei samērīgām investīcijām.

Minēto vajadzību īstenošanas iespējas ir pierādītas ne tikai Latvijā. Nesen par Anglijas sākotnējo palīdzību krimināljustīcijas reformā Latvijā man izdevās pateikties kristiešu konferencē ar kriminoloģijas skolu un citu nozaru padomju spiegiem slavenajā Kembridžā[vii] Apvienotajā Karalistē, kur sava viedokļa atbalstam dzirdēju kompetentu vietējo lietpratēju atziņas, tostarp, kad profesore Alison Liebling piekrita, ka efektīvāki ir mazāki, specializēti cietumi, profesors Andrew Coyle – ka pakalpojumi labāki civilās organizācijās, bet toreizējais Anglijas un Velsas attiecīgā dienesta priekšnieks Michael Spurr pastāstīja, ka pat Anglijā, tieši kā agrāk ziemeļvalstīs, cietumu un probācijas dienests apvienots vienā.

Profesionāla justīcija ir vajadzīga, taču tās ietvarus nosaka humanizācija un drošība, nevis industriālisms. Kad pirms apmēram divdesmit gadiem sāku konsultēt dažādas tiesas par ieslodzītā tiesību un tiesu neatkarības jautājumiem, tad profesionālis, Satversmes tiesas tiesnesis Andrejs Lepse pateicās par šo palīdzību un darbību Latvijas interesēs, kas, viņaprāt, bija pretēja daudzu juristu savtīgajai darbībai. Iespējams, izpratne par pretrunām starp profesionālo un valstisko attieksmi vēlāk maksāja viņam dzīvību. Lai profesionāļiem nebūtu jācieš šādā dihotomijā un arī nebūtu profesionāli “jānozog valsts”, to darbam ir jārada atbilstošs tiesībpolitisks ietvars, kas krimināljustīcijā nozīmētu noziegumu novēršanas un cietušā interešu ar mazāku cietumu izbūvi valstisko prioritāti pār soda industrijas veidotāju un lietotāju, arī lielu cietumu būvētāju, profesionālajām interesēm nopelnīt.

[i]     file:///C:/Users/LT%208/Documents/20190202-raksti/Bordāns%20skubina%20Liepājas%20cietumu%20celt%20ātrāk%20-%20Jauns.lv.html. Skatīts 08.06.2019.

[ii]    https://www.liepajniekiem.lv/zinas/bizness/iepirkuma-par-jauna-liepajas-cietuma-buvniecibu-uzvarejusi-abora-ligumcena-113-6-miljoni-eiro-231358 . Skatīts 08.06.2019.

[iii]   Tostarp Karostas Cietums, koncentrācijas nometne (1934.-1935. gads) un pēc neatkarības atjaunošanas divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados iekārtotais Liepājas cietums

[iv]   Ilona Spure. Delfi, Bez jauna cietuma būs milzu tēriņi, brīdina IeVP priekšniece Spure, 02.04.2019., 09:20.

[v] Marek Walczewski filmā “Vabank II, czyli riposta”, 1984. gads.

[vi]   https://lvportals.lv/norises/253797-latvija-bus-jauni-cietumi-2013 . Skatīts 08.06.2019.

[vii] IPCA Europe “Faith and Trust in Prison”, 2017. gada 12.-15. septembris

Novērtē šo rakstu: