Valsts pārvalde tendēta izdomāt sev aizvien jaunus darbus, tas nozīmē papildu papīru kārtošanu nodokļu maksātājiem
Romāns Meļņiks, la.lv07.04.2025.
Komentāri (48)
Iesaki rakstu: 
Vēlreiz par birokrātijas mazināšanu. Ja reiz premjere šo tēmu aktualizējusi un ja reiz mūsu sabiedrībai šī ir viena no apzinātām būtiskām problēmām, gribētos sagaidīt arī reālas pozitīvas pārmaiņas, ne tikai skaistas un pareizas politiķu frāzes. Un kā gan citādi var motivēt amatpersonas kādu darbu paveikt līdz galam, līdz cerētam rezultātam, ja ne visu laiku atgādinot par solīto.
Par birokrātijas mazināšanas iespējām un arī šķēršļiem mēs ar pieaicinātiem ekspertiem marta vidū runājām TV24 raidījumā “Nacionālo interešu klubs” (ja neredzējāt televīzijā, to iespējams noskatīties portālā xtv.lv). Raidījums sanāca labs, jo viesi šo tēmu pārzina ļoti labi, bet par birokrātijas mazināšanas iespējām gan skepse diskusijas laikā tikai pieauga.
Jo izskatās, ka no lēmumu pieņēmēju puses ieinteresētība šo procesu virzīt uz priekšu ir vien pašai premjerei, kura nu kļuvusi par šīs tēmas ķīlnieci, – pati plaši izziņoja, nu tieši no viņas taču prasīs rezultātu.
Pārējie valdībā un ministrijās sēž klusu kā pelītes, lai tik viņus neviens neaiztiek, lai tik viņiem neko neliek darīt vai, nedod dievs, kādus štatus samazināt, kādas budžeta pozīcijas savā pārziņā esošajā jomā apcirpt.
No visas valdības vienīgi ekonomikas ministrs atļāvās rosināt trīs pārmaiņas, bet arī tās neguva nekādu atsaucību. Opozīcijas iniciatīvas? Jā, tādas ir un tīri labas, bet kurš gan, pie varas būdams, kādreiz ņēmis vērā no varas atstumto viedokļus?!
Ir labi, ka priekšlikumu apkopotāja un normatīvu grozījumu sagatavotāja lomā ir Valsts kanceleja. Tai ir lielas pilnvaras un arī kompetence. Taču slikti, ka tās darbības lauks jau pieminētās ministriju pasivitātes dēļ ir sašaurināts vien līdz uzņēmēju organizāciju apzināto problēmu risināšanai.
Skaidrs, ka uzņēmēji redz tikai uz viņiem attiecināmās birokrātiskās procedūras un ir ieinteresēti palīdzēt meklēt risinājumus to vienkāršošanai. Taču neviens cits no malas nepārzina ministriju un ar tām saistīto iestāžu iekšējās procedūras, katra darbinieka efektivitāti utt., kā vien šajās institūcijās strādājošie. To, ka tieši tur ir ārkārtīgi daudz problēmu, pieminētajā raidījumā apliecināja arī Valsts kontroles pārstāve. Ieteikumi pausti gadiem ilgi, bet vai tos kāds ņēmis vērā?…
Interesanti, ka uzreiz pēc raidījuma mūs sazvanīja arī skatītāji, kuri strādājuši valsts pārvaldē un labi zina tur notiekošo. Un zīmīgi, ka vairāki skatītāji runāja par vienu un to pašu – iestādēs apzināti netiek aizpildītas visas vakances, tā ietaupa algu fondu, ko laiku pa laikam var izmaksāt dažādās piemaksās un prēmijās.
Pat, ja “no augšas” uzspiež kādu štata vietu samazināt, tad samazina tādu, kurā ir darbinieks, attiecīgi viņam uzteicot darbu un pārkraujot pienākumus palikušajiem, bet vakantās štata vietas nemazina.
Vai tā ir un kur tā ir, nezinu, bet, ja tiešām ir vēlme mazināt birokrātisko slogu, šo problēmu risināt varētu pavisam vienkārši – izrevidēt visas ilgstošās vakances un nelietderīgās likvidēt, attiecīgi ietaupot līdzekļus. Kāpēc jau sen tā nav darīts? Jo politiķi negrib nodarīt pāri sev pakļautajiem ierēdņiem?
Vēl skatītāji pauž arī neticību, ka vispār ko iespējams pasākt pret birokrātu veidoto sistēmu. Gana daudzkārt jau mēģināts. Jā, tas tiesa, ka kampaņveida centieni mazināt birokrātisko slogu bijuši vairākkārt. Īsu atskatu tā vēsturē šajās dienās apkopojis žurnālists Dzintris Kolāts, tas atrodams Facebook. Taču te jāatceras (un par to runājām arī jau pieminētajā raidījumā), ka ar kampaņveidīgām darbībām nepietiek – nepieciešams radīt pastāvīgu birokrātijas ierobežošanas sistēmu. Jo tiklīdz uzraudzība atslābst, tā valsts pārvalde tendēta izdomāt sev aizvien jaunus darbus, lai pamatotu savu nepieciešamību, un lielā daļā gadījumu tas nozīmē papildu papīru kārtošanu pārējiem nodokļu maksātājiem.
Ja valdības vadītājai tiešām ir patiesa vēlme mazināt birokrātisko slogu, bija nevis jāaprobežojas ar kādu atsevišķu darba grupu un tās debatēm par atsevišķiem normatīvu grozījumiem, bet gan, kā rosina uzņēmēju organizācijas un akcentē Valsts kontrole, jādod uz rezultātu vērsti uzdevumi visai valsts pārvaldei. Jārīko tāda kā lielā talka, kad katrs politiķis pats nāk ar ierosmēm un idejas prasa plašam sabiedrības lokam. Un pēc tam uzreiz jāievieš pastāvīgu uzraudzības sistēmu, kaut vai pilnvarojot tam īpašu Valsts kontroles vienību.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
