Valsts pārvalde tendēta izdomāt sev aizvien jaunus darbus, tas nozīmē papildu papīru kārtošanu nodokļu maksātājiem
Romāns Meļņiks, la.lv07.04.2025.
Komentāri (48)
Iesaki rakstu: 
Vēlreiz par birokrātijas mazināšanu. Ja reiz premjere šo tēmu aktualizējusi un ja reiz mūsu sabiedrībai šī ir viena no apzinātām būtiskām problēmām, gribētos sagaidīt arī reālas pozitīvas pārmaiņas, ne tikai skaistas un pareizas politiķu frāzes. Un kā gan citādi var motivēt amatpersonas kādu darbu paveikt līdz galam, līdz cerētam rezultātam, ja ne visu laiku atgādinot par solīto.
Par birokrātijas mazināšanas iespējām un arī šķēršļiem mēs ar pieaicinātiem ekspertiem marta vidū runājām TV24 raidījumā “Nacionālo interešu klubs” (ja neredzējāt televīzijā, to iespējams noskatīties portālā xtv.lv). Raidījums sanāca labs, jo viesi šo tēmu pārzina ļoti labi, bet par birokrātijas mazināšanas iespējām gan skepse diskusijas laikā tikai pieauga.
Jo izskatās, ka no lēmumu pieņēmēju puses ieinteresētība šo procesu virzīt uz priekšu ir vien pašai premjerei, kura nu kļuvusi par šīs tēmas ķīlnieci, – pati plaši izziņoja, nu tieši no viņas taču prasīs rezultātu.
Pārējie valdībā un ministrijās sēž klusu kā pelītes, lai tik viņus neviens neaiztiek, lai tik viņiem neko neliek darīt vai, nedod dievs, kādus štatus samazināt, kādas budžeta pozīcijas savā pārziņā esošajā jomā apcirpt.
No visas valdības vienīgi ekonomikas ministrs atļāvās rosināt trīs pārmaiņas, bet arī tās neguva nekādu atsaucību. Opozīcijas iniciatīvas? Jā, tādas ir un tīri labas, bet kurš gan, pie varas būdams, kādreiz ņēmis vērā no varas atstumto viedokļus?!
Ir labi, ka priekšlikumu apkopotāja un normatīvu grozījumu sagatavotāja lomā ir Valsts kanceleja. Tai ir lielas pilnvaras un arī kompetence. Taču slikti, ka tās darbības lauks jau pieminētās ministriju pasivitātes dēļ ir sašaurināts vien līdz uzņēmēju organizāciju apzināto problēmu risināšanai.
Skaidrs, ka uzņēmēji redz tikai uz viņiem attiecināmās birokrātiskās procedūras un ir ieinteresēti palīdzēt meklēt risinājumus to vienkāršošanai. Taču neviens cits no malas nepārzina ministriju un ar tām saistīto iestāžu iekšējās procedūras, katra darbinieka efektivitāti utt., kā vien šajās institūcijās strādājošie. To, ka tieši tur ir ārkārtīgi daudz problēmu, pieminētajā raidījumā apliecināja arī Valsts kontroles pārstāve. Ieteikumi pausti gadiem ilgi, bet vai tos kāds ņēmis vērā?…
Interesanti, ka uzreiz pēc raidījuma mūs sazvanīja arī skatītāji, kuri strādājuši valsts pārvaldē un labi zina tur notiekošo. Un zīmīgi, ka vairāki skatītāji runāja par vienu un to pašu – iestādēs apzināti netiek aizpildītas visas vakances, tā ietaupa algu fondu, ko laiku pa laikam var izmaksāt dažādās piemaksās un prēmijās.
Pat, ja “no augšas” uzspiež kādu štata vietu samazināt, tad samazina tādu, kurā ir darbinieks, attiecīgi viņam uzteicot darbu un pārkraujot pienākumus palikušajiem, bet vakantās štata vietas nemazina.
Vai tā ir un kur tā ir, nezinu, bet, ja tiešām ir vēlme mazināt birokrātisko slogu, šo problēmu risināt varētu pavisam vienkārši – izrevidēt visas ilgstošās vakances un nelietderīgās likvidēt, attiecīgi ietaupot līdzekļus. Kāpēc jau sen tā nav darīts? Jo politiķi negrib nodarīt pāri sev pakļautajiem ierēdņiem?
Vēl skatītāji pauž arī neticību, ka vispār ko iespējams pasākt pret birokrātu veidoto sistēmu. Gana daudzkārt jau mēģināts. Jā, tas tiesa, ka kampaņveida centieni mazināt birokrātisko slogu bijuši vairākkārt. Īsu atskatu tā vēsturē šajās dienās apkopojis žurnālists Dzintris Kolāts, tas atrodams Facebook. Taču te jāatceras (un par to runājām arī jau pieminētajā raidījumā), ka ar kampaņveidīgām darbībām nepietiek – nepieciešams radīt pastāvīgu birokrātijas ierobežošanas sistēmu. Jo tiklīdz uzraudzība atslābst, tā valsts pārvalde tendēta izdomāt sev aizvien jaunus darbus, lai pamatotu savu nepieciešamību, un lielā daļā gadījumu tas nozīmē papildu papīru kārtošanu pārējiem nodokļu maksātājiem.
Ja valdības vadītājai tiešām ir patiesa vēlme mazināt birokrātisko slogu, bija nevis jāaprobežojas ar kādu atsevišķu darba grupu un tās debatēm par atsevišķiem normatīvu grozījumiem, bet gan, kā rosina uzņēmēju organizācijas un akcentē Valsts kontrole, jādod uz rezultātu vērsti uzdevumi visai valsts pārvaldei. Jārīko tāda kā lielā talka, kad katrs politiķis pats nāk ar ierosmēm un idejas prasa plašam sabiedrības lokam. Un pēc tam uzreiz jāievieš pastāvīgu uzraudzības sistēmu, kaut vai pilnvarojot tam īpašu Valsts kontroles vienību.
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
