Valsts tiesājas ar Lipmanu, ka viņš nav mēģinājis nopirkt no valsts akcijas, ko tā nebija gatava pārdot
PIETIEK14.10.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirms nepilniem diviem gadiem, 2016. gada 8. novembrī atklātajās izsolēs biržā par ārkārtīgi zemu cenu – tikai 3,85 eiro gabalā tika pārdotas visas valstij tobrīd piederošās farmācijas uzņēmuma Grindeks akcijas. Pašlaik Ministru kabinets nolēmis pamēģināt šīs nesaimnieciskās rīcības sekas kompensēt uz uzņēmuma lielākā akcionāra Kirova Lipmana rēķina, kurš neesot izteicis valdībai piedāvājumu šīs akcijas atpirkt, taču Pietiek rīcībā esošie valdības dokumenti uzskatāmi rāda, ka attiecīgajā laikā Ministru kabinets nemaz nebija devis tiesības šīs akcijas kādam pārdot un Privatizācijas aģentūrai, kura tagad tiesājas ar K. Lipmanu, kurš neesot piedāvājis atpirkt akcijas, šo akciju nemaz nav bijis.
Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta 2016. gada 26. septembra rīkojums, saskaņā ar kuru par ārkārtīgi zemu cenu tika pārdota valstij piederošā Grindeks akciju pakete, joprojām skaitās ierobežotas pieejamības informācija. Taču nu atklātībā nonākuši vairāki ierobežotas pieejamības dokumenti, kas atklāj, ar kādu pamatojumu tika veikts šis „darījums” un cik „nopietni” aprēķini pirms tā tikuši veikti.
M. Kučinska un Ministru prezidenta biedra, ekonomikas ministra Arvila Ašeradena parakstītā Ministru kabineta 2016. gada 26. septembra rīkojuma „Par akciju sabiedrības Grindeks akciju pārdošanas nosacījumiem” publiski pieejamā daļa arī tagad, divus gadus vēlāk, ir ļoti lakoniska:
„Pamatojoties uz Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 142. panta pirmo daļu, apstiprināt valstij piederošo 219 780 akciju sabiedrības Grindeks akciju pārdošanas nosacījumus (pielikums (ierobežotas pieejamības informācija)).”
Līdz šim skaidri bija zināmas tikai šī rīkojuma sekas: 2016. gada 8. novembrī atklātajās izsolēs biržā tika pārdotas visas valstij tobrīd piederošās un Privatizācijas aģentūras turējumā esošās AS Grindeks akcijas, turklāt tās tika pārdotas par ļoti zemu cenu. Lai gan 2016. gadā uzņēmuma akcijas vidējā cena biržā bija virs 5,20 eiro, izsolē tās tika pārdotas par 3,85 eiro gabalā, kopā valstij saņemot 846 tūkstošus eiro.
Oficiālais Ekonomikas ministrijas skaidrojums par šo „darījumu” līdz šim ir bijis ļoti formāls: „Valsts kapitāla daļas tika nodotas atsavināšanai, ņemot vērā iepriekš Ministru kabineta akceptētā Pārresoru koordinācijas centra izstrādātā ziņojuma par valsts līdzdalības kapitālsabiedrībās izvērtējuma rezultātus.”
Tāpat valsts akciju paketes pārdevēji publiski bija īpaši norādījuši, ka „valsts mērķis šajā situācijā ir izbeigt līdzdalību konkrētos uzņēmumos kā mazākuma akcionāram, kas nozīmē akciju paketes pārdošanu konkrētā brīdī par labāko cenu”. Savukārt par to, kāpēc akcijas vajadzēja pārdot tieši tobrīd un izvēlēties tik zemu sākumcenu, ir centies klusēt gan M. Kučinskis, gan A. Ašeradens.
Tagad atklātībā nonākuši dokumenti par to sniedz lielāku skaidrību. Kā rāda līdz šim no sabiedrības slēpti Privatizācijas aģentūras valdes lēmumi, tieši M. Kučinska valdība, tostarp ekonomikas ministrs A. Ašeradens, ir devusi konkrētus norādījumus par to, kā nosakāma Grindeks akciju sākotnējā vērtība, akciju pārdošanas minimālā cena, pārdošanas metode, pretendentu (pircēju) atlases kārtība, samaksas termiņi un kārtība.
Akciju pārdošanai acīmredzami nav ne meklēts izdevīgāks brīdis, ne veiktas kādas sarežģītākas aplēses. Tā vietā ir vienkārši nolemts akcijas pārdot iespējami ātri, sākumcenu aprēķinot pēc formulas – „80% no vidējās svērtās vienas akcijas cenas biržā divu mēnešu periodā pirms akciju pārdošanas noteikumu apstiprināšanas, bet ne mazāk kā 3,77 euro par vienu akciju”.
Tā nu arī kā Grindeks akciju valsts paketes sākumcena noteikti 3,78 eiro par vienu akciju, un akcijas, kuru vidējā cena 2016. gadā bija 5,20 eiro par akciju, tika pārdotas par būtiski zemāku cenu – 3,85 eiro. Neviena amatpersona atbildību par šo valstij ievērojamus zaudējumus nodarījušo „darījumu” tā arī nav uzņēmusies.
Tikai trīsarpus mēnešus pēc izsoles un divarpus mēnešus pēc Saeimas frakcijas No sirds Latvijai norādēm M. Kučinska vadītā valdība un A. Ašeradena vadītā Ekonomikas ministrija nolēma, ka šajā lietā varētu mēģināt atrast kādu grēkāzi.
Rezultātā, kā rāda vēl viens ierobežotas pieejamības dokuments – valdības pagājušā gada 21. februāra sēdes protokola slepens izraksts, ministri nolēma, ka varētu mēģināt patiesāties ar Kirovu Lipmanu un viņa dēlu Filipu Lipmanu, kuru „darbības (bezdarbības) dēļ valsts pensiju budžetam, iespējams, ir nodarīti zaudējumi saistībā ar neizteikto akciju sabiedrības Grindeks akciju obligāto atpirkšanas piedāvājumu”.
Līdz ar to M. Kučinska valdība uzdeva Privatizācijas aģentūrai iesūdzēt tiesā K. Lipmanu un F. Lipmanu un piedzīt no viņiem 1,903 miljonus eiro, ko tieši viņu rīcības dēļ esot zaudējusi Latvijas valsts.
K. Lipmanam un viņa dēlam tiek pārmests, ka viņi piedāvājumu izpirkt akcijas valstij nav izteikuši 2014. gadā. Taču... izrādās, ka tikai gadu vēlāk, 2015. gada 21. oktobrī Laimdotas Straujumas valdība pieņēma rīkojumu Nr. 642, kas paredzēja Grindeks un vēl virknes uzņēmumu valsts pensiju speciālajam budžetam nodoto valsts kapitāla daļu pārdošanu.
Tas savukārt nozīmē, ka M. Kučinska valdība ar Privatizācijas aģentūras palīdzību mēģina piedzīt gandrīz divus miljonus eiro no uzņēmēja, kurš neesot piedāvājis valstij no tās nopirkt akcijas, kuras... valsts tobrīd nemaz nav bijusi tiesīga pārdot un arī nav vēlējusies to darīt.
Seko mums 
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
