Valsts tiesājas ar Lipmanu, ka viņš nav mēģinājis nopirkt no valsts akcijas, ko tā nebija gatava pārdot
PIETIEK14.10.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirms nepilniem diviem gadiem, 2016. gada 8. novembrī atklātajās izsolēs biržā par ārkārtīgi zemu cenu – tikai 3,85 eiro gabalā tika pārdotas visas valstij tobrīd piederošās farmācijas uzņēmuma Grindeks akcijas. Pašlaik Ministru kabinets nolēmis pamēģināt šīs nesaimnieciskās rīcības sekas kompensēt uz uzņēmuma lielākā akcionāra Kirova Lipmana rēķina, kurš neesot izteicis valdībai piedāvājumu šīs akcijas atpirkt, taču Pietiek rīcībā esošie valdības dokumenti uzskatāmi rāda, ka attiecīgajā laikā Ministru kabinets nemaz nebija devis tiesības šīs akcijas kādam pārdot un Privatizācijas aģentūrai, kura tagad tiesājas ar K. Lipmanu, kurš neesot piedāvājis atpirkt akcijas, šo akciju nemaz nav bijis.
Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta 2016. gada 26. septembra rīkojums, saskaņā ar kuru par ārkārtīgi zemu cenu tika pārdota valstij piederošā Grindeks akciju pakete, joprojām skaitās ierobežotas pieejamības informācija. Taču nu atklātībā nonākuši vairāki ierobežotas pieejamības dokumenti, kas atklāj, ar kādu pamatojumu tika veikts šis „darījums” un cik „nopietni” aprēķini pirms tā tikuši veikti.
M. Kučinska un Ministru prezidenta biedra, ekonomikas ministra Arvila Ašeradena parakstītā Ministru kabineta 2016. gada 26. septembra rīkojuma „Par akciju sabiedrības Grindeks akciju pārdošanas nosacījumiem” publiski pieejamā daļa arī tagad, divus gadus vēlāk, ir ļoti lakoniska:
„Pamatojoties uz Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 142. panta pirmo daļu, apstiprināt valstij piederošo 219 780 akciju sabiedrības Grindeks akciju pārdošanas nosacījumus (pielikums (ierobežotas pieejamības informācija)).”
Līdz šim skaidri bija zināmas tikai šī rīkojuma sekas: 2016. gada 8. novembrī atklātajās izsolēs biržā tika pārdotas visas valstij tobrīd piederošās un Privatizācijas aģentūras turējumā esošās AS Grindeks akcijas, turklāt tās tika pārdotas par ļoti zemu cenu. Lai gan 2016. gadā uzņēmuma akcijas vidējā cena biržā bija virs 5,20 eiro, izsolē tās tika pārdotas par 3,85 eiro gabalā, kopā valstij saņemot 846 tūkstošus eiro.
Oficiālais Ekonomikas ministrijas skaidrojums par šo „darījumu” līdz šim ir bijis ļoti formāls: „Valsts kapitāla daļas tika nodotas atsavināšanai, ņemot vērā iepriekš Ministru kabineta akceptētā Pārresoru koordinācijas centra izstrādātā ziņojuma par valsts līdzdalības kapitālsabiedrībās izvērtējuma rezultātus.”
Tāpat valsts akciju paketes pārdevēji publiski bija īpaši norādījuši, ka „valsts mērķis šajā situācijā ir izbeigt līdzdalību konkrētos uzņēmumos kā mazākuma akcionāram, kas nozīmē akciju paketes pārdošanu konkrētā brīdī par labāko cenu”. Savukārt par to, kāpēc akcijas vajadzēja pārdot tieši tobrīd un izvēlēties tik zemu sākumcenu, ir centies klusēt gan M. Kučinskis, gan A. Ašeradens.
Tagad atklātībā nonākuši dokumenti par to sniedz lielāku skaidrību. Kā rāda līdz šim no sabiedrības slēpti Privatizācijas aģentūras valdes lēmumi, tieši M. Kučinska valdība, tostarp ekonomikas ministrs A. Ašeradens, ir devusi konkrētus norādījumus par to, kā nosakāma Grindeks akciju sākotnējā vērtība, akciju pārdošanas minimālā cena, pārdošanas metode, pretendentu (pircēju) atlases kārtība, samaksas termiņi un kārtība.
Akciju pārdošanai acīmredzami nav ne meklēts izdevīgāks brīdis, ne veiktas kādas sarežģītākas aplēses. Tā vietā ir vienkārši nolemts akcijas pārdot iespējami ātri, sākumcenu aprēķinot pēc formulas – „80% no vidējās svērtās vienas akcijas cenas biržā divu mēnešu periodā pirms akciju pārdošanas noteikumu apstiprināšanas, bet ne mazāk kā 3,77 euro par vienu akciju”.
Tā nu arī kā Grindeks akciju valsts paketes sākumcena noteikti 3,78 eiro par vienu akciju, un akcijas, kuru vidējā cena 2016. gadā bija 5,20 eiro par akciju, tika pārdotas par būtiski zemāku cenu – 3,85 eiro. Neviena amatpersona atbildību par šo valstij ievērojamus zaudējumus nodarījušo „darījumu” tā arī nav uzņēmusies.
Tikai trīsarpus mēnešus pēc izsoles un divarpus mēnešus pēc Saeimas frakcijas No sirds Latvijai norādēm M. Kučinska vadītā valdība un A. Ašeradena vadītā Ekonomikas ministrija nolēma, ka šajā lietā varētu mēģināt atrast kādu grēkāzi.
Rezultātā, kā rāda vēl viens ierobežotas pieejamības dokuments – valdības pagājušā gada 21. februāra sēdes protokola slepens izraksts, ministri nolēma, ka varētu mēģināt patiesāties ar Kirovu Lipmanu un viņa dēlu Filipu Lipmanu, kuru „darbības (bezdarbības) dēļ valsts pensiju budžetam, iespējams, ir nodarīti zaudējumi saistībā ar neizteikto akciju sabiedrības Grindeks akciju obligāto atpirkšanas piedāvājumu”.
Līdz ar to M. Kučinska valdība uzdeva Privatizācijas aģentūrai iesūdzēt tiesā K. Lipmanu un F. Lipmanu un piedzīt no viņiem 1,903 miljonus eiro, ko tieši viņu rīcības dēļ esot zaudējusi Latvijas valsts.
K. Lipmanam un viņa dēlam tiek pārmests, ka viņi piedāvājumu izpirkt akcijas valstij nav izteikuši 2014. gadā. Taču... izrādās, ka tikai gadu vēlāk, 2015. gada 21. oktobrī Laimdotas Straujumas valdība pieņēma rīkojumu Nr. 642, kas paredzēja Grindeks un vēl virknes uzņēmumu valsts pensiju speciālajam budžetam nodoto valsts kapitāla daļu pārdošanu.
Tas savukārt nozīmē, ka M. Kučinska valdība ar Privatizācijas aģentūras palīdzību mēģina piedzīt gandrīz divus miljonus eiro no uzņēmēja, kurš neesot piedāvājis valstij no tās nopirkt akcijas, kuras... valsts tobrīd nemaz nav bijusi tiesīga pārdot un arī nav vēlējusies to darīt.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
