Valsts/„Vienotības” medijiem vajag vairāk nodokļu maksātāju naudas un vienotu kontroli!
Jānis Siksnis*06.07.2023.
Komentāri (25)
Iesaki rakstu: 
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija pagājušajā nedēļā atbalstīja vienota sabiedriskā medija izveidi un konceptuāli atbalstīja arī finansēšanas modeļa principu maiņu. Tomēr jautājums par sabiedrisko mediju neatkarīga, atbilstoša un prognozējama finansējuma nodrošināšanu joprojām ir atvērts. Kādēļ nedrīkstam palikt pie esošās kārtības, un kādi soļi nepieciešami turpmāk?
Lai saprastu, kādēļ nevaram dzīvot tāpat kā līdz šim, aplūkosim mūsu sabiedrisko mediju – Latvijas Radio (LR) un Latvijas Televīzijas (LTV) – esošo situāciju. Šobrīd tie ir vissliktāk finansētie Baltijas valstīs un krietni atpaliek no Eiropas vidējā finansējuma apmēra. Attiecīgi tiem ir ļoti ierobežotas iespējas gan veidot jaunu un kvalitatīvu oriģinālsaturu un sasniegt auditoriju, gan uzturēt un attīstīt infrastruktūru.
Patreizējais sabiedrisko mediju finansēšanas modelis - nenodrošina attīstību un ir atkarīgs no ikgadējiem politiskajiem lēmumiem
Jau kopš neatkarības atjaunošanas mūsu sabiedrisko mediju finansējums ir bijis viens no zemākajiem Eiropā. Šobrīd var prognozēt, ka šogad tas būs līdzvērtīgs tikai 0,09% no Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP), kamēr Eiropas vidējais līmenis ir 0,16% no IKP1. Zemais finansējuma līmenis ne tikai neļauj plānot un īstenot vidēja vai ilgāka termiņa attīstību, bet nav pietiekams pat savas saimniecības, kas ir valsts kritiskās infrastruktūras daļa, uzturēšanai atbilstošā kvalitātē. Uz to norādījis arī Valsts drošības dienests un Iekšlietu ministrija2.
Otra ļoti būtiska problēma - finansējums šobrīd nav prognozējams, jo sabiedriskie mediji katru gadu ir spiesti cīnīties par papildu naudu, bet budžeta apjomu uzzina tikai iepriekšējā gada beigās, kad politiķi ir apstiprinājuši ikgadējo valsts budžetu. Lai arī medijiem ir attīstības plāni, finansējums to īstenošanai gadu no gada vienmēr tiek piešķirts nepietiekams. Tādēļ mediji pastāvīgi dzīvo ugunsdzēšanas režīmā, katru gadu lūdzot naudu, lai darītu darbus, ko normāli būtu jāveic plānoti un secīgi, nevis kā avārijas remonts.
Valsts kontrole ir apzinājusi, ka pēdējo trīs gadu laikā vairāk nekā 35% no valsts budžeta finansējuma sabiedriskie mediji ir saņēmuši līdzekļu neparedzētiem gadījumiem vai prioritāro pasākumu ietvaros3. Proti, par tiem ir bijis īpaši jācīnās, papildus t.s. bāzes budžetam. Tas neatbilst labas pārvaldības principiem un liecina, ka finansējums nav nedz atbilstošs, nedz prognozējams, nedz neatkarīgs no politiskiem lēmumiem. Valsts kontrole jau agrāk revīzijā bija norādījusi, ka LTV un LR neveic pietiekamus ieguldījumus ilgtermiņa attīstībai un ka neparedzamos apstākļos sabiedriskie mediji var kļūt tieši atkarīgi no politiķu lēmumiem un labvēlības budžeta līdzekļu piešķiršanā4.
Nepietiekamā finansējuma dēļ, LR un LTV ir sistemātiski taupījuši uz tehnoloģiju attīstības rēķina, lai nebūtu jāsamazina finansējums oriģinālsatura veidošanai. Šī balansēšana ik gadu notiek kā uz naža asmens. Bet, it īpaši kara apstākļos, nav pieļaujams, ka esošā finansēšanas kartība spiež samazināt oriģinālsatura apjomu, nevis gādā par attīstību un uzticamas informācijas palielināšanu.
Igaunija un Lietuva izšķirošus lēmumus pieņēma jau pirms vairākiem gadiem
Atjaunojot neatkarību, mūsu kaimiņvalstīs - Igaunijā un Lietuvā - sabiedrisko mediju situācija bija līdzīga. Taču pēdējo 16 gadu laikā kaimiņi ir veikuši sabiedrisko mediju reformas, kurām Latvijā joprojām ir tieksme pretoties.
Igaunija apvienoja sabiedrisko TV un radio jau 2007. gadā un izveidoja vienotu sabiedrisko mediju "Eesti Rahvusringhääling" (ERR), kas ilgstoši ir bijis krietni labāk finansēts nekā Latvijā. Sabiedrisko mediju budžets ir salāgots ar attīstības plānu un ir zināms vairāku gadu periodam uz priekšu. Tas ļauj plānot investīcijas un nodrošināt izaugsmi. ERR darbinieki atzīst, ka apvienošana ir spēcinājusi mediju - uzlabojusi pārvaldību, ļāvusi efektīvāk izmantot sabiedrības līdzekļus un ieguldīt attīstībā. Īpaši digitālo platformu, satura un infrastruktūras attīstībā, kas šobrīd ir izšķiroši svarīgi, lai medijs būtu spēcīgs un konkurētspējīgs. Tas ir palīdzējis uzlabot žurnālistu darba apstākļus un ļauj sakārtot atalgojuma sistēmu.
Igaunijas sabiedriskais medijs šobrīd ir iemantojis visaugstāko iedzīvotāju uzticību Baltijas valstīs un sasniedzis vēsturiski lielāko auditoriju. Ir moderni izremontētas vēsturiskās redakciju telpas, bet šobrīd kaimiņi strādā pie tā, lai jau pēc diviem gadiem sabiedriskajam medijam būtu jauna, divreiz mazāka un efektīvāka televīzijas ēka.
Savukārt Lietuvā sabiedriskais radio un TV - "Lietuvos nacionalinis radijas ir televizija" (LRT) - vienmēr ir bijis vienots uzņēmums. Lietuvieši to īpaši novērtē tieši pēdējos gados, jo vienotā uzņēmumā iespējams daudz ciešāk sadarboties un efektīvāk stāties pretī mūsdienu mediju vides pārmaiņu izaicinājumiem. Taču vistālāk Lietuva ir gājusi uz priekšu attiecībā uz finansējumu. Jau 2015. gadā, kad sabiedriskais medijs izgāja no reklāmas tirgus, valsts mainīja tā finansēšanas modeli. Tur finansējums ir piesaistīts pie iedzīvotāju ienākumu nodokļa un akcīzes nodokļa ieņēmumiem. Tādējādi, augot ekonomikai, strauji ir audzis arī Lietuvas sabiedriskā medija finansējums. No visvājākā un vissliktāk nodrošinātā sabiedriskā medija Baltijas valstīs LRT ir izaudzis par vislabāk finansēto.
Šobrīd Lietuvas sabiedriskais medijs ir sasniedzis vēsturiski augstāko iedzīvotāju apmierinātību ar tā darbu, attīstījies digitālajās platformās, strauji audzējot auditoriju, un īsteno digitālās attīstības stratēģiju, kas izstrādāta sadarbībā ar Eiropas Raidorganizāciju apvienību (EBU) un citu valstu ekspertiem. Arī lietuvieši jau šobrīd strādā pie jauna sabiedriskā medija ēkas korpusa, kas būs efektīvāks uzturēšanā un piemērotāks mūsdienu darbam, nekā padomju laika TV ēka ar plašajiem gaiteņiem.
Vienots sabiedriskais medijs – instruments efektīvai digitālajai attīstībai
Gan Igaunijas, gan Lietuvas sabiedriskā medija vadība un darbinieki, kad šovasar tikās ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputātiem un LR un LTV kolēģiem, apliecināja, ka iespēju strādāt vienotā uzņēmumā uzskata par priekšrocību, kas spēcina gan no darba organizācijas, gan resursu izmantošanas, gan satura radīšanas viedokļa. Vienots sabiedriskais medijs ir lielākajā daļā Eiropas valstu.
Igaunijas un Lietuvas sabiedrisko mediju vadītāji uzsver, ka mūsdienās šī ciešā sadarbība ir izšķiroši svarīga, lai medijs būtu spēcīgs digitālajā vidē, kur sasniedzama arvien lielāka daļa auditorijas. Kā uzsvēra ERR vadītājs Eriks Rose, ne jau televīzija un radio ir sāncenši. To patiesie konkurenti ir globālās multimediju platformas, kurām pretī mums jāliek spēcīgs savs nacionālais medijs.
Mūsdienās cilvēki sagaida no sabiedriskajiem medijiem tādas pašas tehnoloģiskās iespējas un funkcionalitāti kā no Google, Youtube vai Spotify. Sagaida pasaules līmeņa saturu, skaņu un attēla izšķirtspējas kvalitāti. Ja nespēsim noturēt savu mediju pietiekami augstā līmenī, mūsu iedzīvotāji pārstās to lietot.
Nākamie soļi
Sabiedriskā medija politisko neatkarību pamatā nosaka tas, cik augstā neatkarības pakāpē no politiskajiem lēmumiem ir to finansēšanas modelis.
Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome ir iesniegusi Saeimā piecus iespējamos sabiedrisko mediju finansēšanas modeļus. Šobrīd deputāti ir gatavi atbalstīt priekšlikumu, kas paredz finansējumu atbilstoši mediju trīs gadu attīstības plānam, kas paredzētu pakāpenisku, prognozējamu budžeta apjoma pieaugumu. Šāds modelis nenodrošina tik augstu neatkarības pakāpi kā budžeta piesaiste konkrētam procentam no iekšzemes kopprodukta vai noteiktu nodokļu ienākumu daļai. Tomēr pats politiskais lēmums principiāli mainīt finansēšanas modeli, kā arī noteikta IKP procenta – 0,12% no IKP - kā budžeta apjoma minimālā sliekšņa iekļaušana, ir uzskatāms par nozīmīgu sākumu turpmākajam pārmaiņu procesam.
Mūsu mērķis ir palicis nemainīgs – panākt tādu budžeta apjomu, kas būtu līdzvērtīgs Eiropas vidējam līmenim. Vai tas izdosies, būs atkarīgs no turpmākajām sarunām ar Kultūras ministriju un Finanšu ministriju, ar kurām esam gatavi cieši un konstruktīvi sadarboties.
Ir jāpanāk, lai Latvijā būtu spēcīgs, neatkarīgs un efektīvs sabiedriskais medijs. Reformu ziņā mēs šobrīd esam situācijā, kur Igaunija bija pirms 16 gadiem un Lietuva - pirms 8 gadiem. Latvijas atpalicība, par ko tik daudz tiek runāts, diemžēl ir vērojama arī mūsu sabiedrisko mediju jomā. Mums ir nepieciešama sabiedrisko mediju struktūra, kas ļauj strādāt ciešākā sadarbībā, elastīgāk un efektīvāk izmantot valsts resursus. Efektīvāk nav mazāk. Efektīvāk nozīmē panākt labāku rezultātu.
Igauņu kolēģi atzīst - ja nebūtu apvienoti, attīstībā un auditorijas sasniegšanas ziņā būtu atpalikuši par vairākiem gadiem. Ja nevēlamies turpināt atpalicību no kaimiņiem, kas nozīmē informatīvās telpas stagnāciju un lielus dezinformācijas riskus, arī mums ir jāseko viņu piemēram. Jāpieņem lēmumi par pietiekami nodrošinātu, vienotu sabiedrisko mediju.
Jau iepriekš esam uzsvēruši, ka finansējuma apjoma palielinājums ir priekšnoteikums, lai izveidotu spēcīgu sabiedrisko mediju. Tādējādi būs iespējams palielināt finansējumu jaunu satura formātu attīstībai, palielināt investīcijas tehnoloģijās un infrastruktūrā, vairāk ieguldīt darbinieku profesionālajā izaugsmē un atalgojumā, stiprināt efektīvu uzņēmuma vadību.
Finansējums ir izšķiroši svarīgs, jo bez tā arī apvienots medijs nesasniegs nepieciešamo. Apvienošana palīdz izmantot resursus efektīvi, bet neko daudz nevar paveikt, ja šo resursu nav. Tādēļ abi šie jautājumi ir risināmi kopsolī. Un mēs turpināsim pie tā strādāt.
1 "Darba grupas vienota Latvijas sabiedriskā medija finansēšanas modeļa maiņas izstrādei gala ziņojums", SEPLP, 2023, 6.lpp., atrodams: https://www.seplp.lv/lv/media/942/download?attachment
2 Turpat, 9.lpp.
3 Turpat, 8.lpp.
4 Turpat, 9.lpp.
* Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
