„Valstsgribis”: kā Levita slēptās priekšvēlēšanu reklāmas kampaņas grāmatai nozaga žurnālistu publikācijas

Par vēl vienu nozīmīgu “prezidenta amatu nemaz nekārojošā” Egila Levita “neesošās kampaņas” sastāvdaļu uz valsts un nodokļu maksātāju rēķina 2019. gada sākumā kļūst grāmatas “Valstsgriba” iznākšana, ko akadēmiķis Juris Bojārs ironiski piemin šādiem vārdiem:

“Otro ceļu uz prezidenta krēslu Levits sāka bruģēt nopietnāk: palaida TV reklāmas rullīšus ar pastaigām Rīgas parkos, stāstot par profesionāliem juristiem vispārzināmām lietām, sarīkoja Latvijas Universitātes Lielajā aulā savas vienīgās biezās rakstu un runu grāmatas “Valstsgriba” atvēršanas svētkus, ko šo grāmatu jau pārlapojušie juristi neuzskata par fundamentālu zinātnisku pētījumu.

(Atvainojiet, man šāda apjoma, bet fundamentālu jaunākās paaudzes zinātnisko monogrāfiju un mācību grāmatu ir kādas sešas un jau tiek pabeigta septītā, t. i. kopā ap septiņiem tūkstošiem lappušu.) Tā ka pretendents šoreiz, redzams, uzskata sevi par gatavu iejāt Prezidenta pilī uz balta zirga kā īstens mesija, ne kā jauns pravietis Jeruzalemē uz balta ēzeļa.”

Jābūt ļoti naivam, lai pieļautu, ka tā ir nejaušība un apstākļu sakritība, nevis sakomponētas valsts prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas pasākumu secība: tieši četras dienas pirms “biedru grupas” jūsmīgās vēstules publiskošanas Egilam Levitam tiek dota iespēja valsts televīzijas rīta raidījumā paziņot, ka viņš nevēlas būt prezidenta kandidāts no kādas partijas, taču piekritīs pretendēt, ja viņu uz valsts prezidenta amatu virzīs valdošā koalīcija.

Savukārt pēcāk tajā pašā dienā – 15. februārī – notiek viņa publikāciju apkopojuma “Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985–2018” prezentācija Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Kas par to maksā? Protams, nodokļu maksātāji – citādi “izcilais latviešu jurists un politologs” nav radis.

Prezentācijā glaimīgas runas skan viena pēc otras. Pasākuma vadītājs – Satversmes tiesas tiesnesis, bijušais Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš – paziņo, ka 848 lappuses biezā un divarpus kilogramus smagā grāmata ne tikai vairojot zināšanas par Latvijas valsts būtību, bet pat – ne vairāk, ne mazāk – esot “gatava Latvijas valsts mācības grāmata”, savukārt prezentācijas pasākuma svinīgo uzrunu autori, aplausiem pārejot ovācijās, Egilu Levitu piemin gan kā “nācijas tēvu”, gan kā “pravieti”, gan kā Kārļa Ulmaņa cildenā veikuma turpinātāju.

“Eiropeiska un pasaules mēroga jurists un domātājs” – tā “nācijas tēva” uzstāšanos apjomīgā publikācijā raksturo tolaik vēl ietekmīgais laikraksts “Latvijas Avīze”, un varētu šķist paradoksāli, ka tieši šis izdevums ir tas, kas tobrīd varētu glaimotāju daudzināto stāstu par “Latvijas valsts mācību grāmatu” pārvērst pamācošā vēstījumā par augstākajā mērā negodprātīgu intelektuālu zādzību.

Varētu, ja vien “Latvijas Avīze”, tās izdevēji un tās galvenā redaktore Linda Rasa būtu godīgi pret saviem lasītājiem. Tomēr laikraksta vadība izvēlas šos faktus noklusēt, tā bruģējot ceļu uz valsts prezidenta amatu cilvēkam, par kuru jau tobrīd ir pietiekami skaidrs, ka “pravietis” nav ne principiāls, ne godīgs, ne godprātīgs…

“Es, Latvijas Žurnālistu savienības biedrs, ar nolūku informēt Latvijas sabiedrību par tai nozīmīgām vēstures lappusēm, kas attiecināmas arī uz valsts visaugstākajām amatpersonām, veicu apjomīgu žurnālistisku pētījumu, kura ietvaros plānoju noskaidrot arī Jūsu publisko izteikumu nodokļu maksātāju līdzekļu izmantojuma caurspīdīguma jomā atbilstību Jūsu darbībai. Šai sakarā vēlos saņemt no Jums atbildes uz šādiem jautājumiem:

1) kad un kādā formā valsts kapitālsabiedrība VSIA “Latvijas Vēstnesis” informēja Jūs par ieceri izdot grāmatu “Valstsgriba”? Atbildei pievienojiet attiecīgās sarakstes kopijas;

2) vai Jūs tikāt informēts par to, kādus nodokļu maksātāju līdzekļus valsts kapitālsabiedrība gatavojas ieguldīt šīs grāmatas projektā, kas pēc tā pārstāvju vārdiem esot ildzis četrus gadus, un par to, vai tiek plānots šos līdzekļus atgūt? Ja jā, miniet šos datus. Ja nē, sniedziet skaidrojumu, kādu iemeslu dēļ necentāties iegūt informāciju par to, vai ar šādu projektu nodokļu maksātāju līdzekļi netiks izmantoti nelietderīgi un netiks zaudēti;

3) kad un kādas vienošanās šī valsts kapitālsabiedrība noslēdza ar Jums par līdzdalību šīs grāmatas sagatavošanas un izdošanas projektā? Atbildei pievienojiet šo vienošanos kopijas, kā arī informāciju par Jūsu saņemtiem maksājumiem, ja tādi ir saņemti, par katru maksājumu minot tā pamatojumu un veikto darbu;

4) tā kā grāmatā ir publicēts ievērojams skaits publikāciju, kuru autori ir trešās personas, vai Jūs kā profesionāls jurists pārliecinājāties, vai ar visiem autoriem pirms grāmatas izdošanas ir panāktas rakstiskas vienošanās par šo autoru tekstu pārpublicēšanu grāmatā “Valstsgriba”, ievērojot šo personu autortiesības? Ja nē, kādu iemeslu dēļ ne?”

Šis ir iesniegums, kas Egilam Levitam, jau valsts prezidenta amatā esot, tiek nosūtīts 2020. gada janvārī – nepilnu gadu pēc “Valstsgribas” prezentācijas pasākuma. “Nācijas tēvs”, kurš kandidēšanas laikā ir apgalvojis, ka atbildot uz visvisādiem jautājumiem, pēc šo saņemšanas klusē kā ūdeni mutē ieņēmis. Un tam ir pamats – pat ļoti pamatīgs un nepatīkams pamats…

Latvijas valsts oficiālais izdevējs “Latvijas Vēstnesis” ir uzņēmies visus izdevumus saistībā ar grāmatas sagatavošanu un izdošanu, un, ja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs patiešām vēlētos pildīt savus pienākumus, tam noteikti būtu bijuši izdarāmi secinājumi par administratīvo un valsts resursu izmantošanu vienas konkrētas personas labā.

Te pilnīgi pietiek ar vienu vienīgu izteiksmīgu faktu: kā redzams no “Latvijas Vēstneša” publiskās informācijas, ne pārskatāmā laikā pirms, ne pēc “Valstsgribas” izdošanas apgādam nav ienācis prātā izdot nevienu citu privātpersonas publikāciju apkopojumu – tikai vienus vienīgus juridiskos un vēsturiskos tekstus. Egila Levita vajadzībām ir izdarīts izņēmums – un šai viņa priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļai iztērēti desmiti tūkstošu nodokļu maksātāju līdzekļu.

Oficiālais izdevējs “Latvijas Vēstnesis” aktīvi izmanto valsts resursus arī citām šīs kampaņas sastāvdaļām, – papildus pašai grāmatas sagatavošanai un izdošanai tas arī to aktīvi popularizē, nodrošina privātpersonai Egilam Levitam intervijas iespēju, vērienīgi informē sabiedrību par “gatavās Latvijas valsts mācības grāmatas” atvēršanu, pat intervē grāmatas sastādītāju Rudīti Kalpiņu.

“Grāmata tiek laista klajā brīdī, kad tā beidzot ir gatava. Tā tapa ilgi, gandrīz četrarpus gadus. Un, jā, ir pilnīgi saprotami, ka grāmatas iznākšanu šobrīd “pieraksta” iespējamās prezidentūras kontekstam. Lai būtu! Pārliecināt par ko citu laikam nebūs iespējams. Grāmatā ietvertais materiāls neapšaubāmi apliecina E. Levita izcilo kompetenci. Taču izdevuma nozīmīgums, manuprāt, būs pat vēl ilglaicīgāks un dziļāks – neatkarīgi no tuvākās nākotnes pavērsieniem,” – tā paša oficiālā izdevēja organizētā intervijā jūsmīgi stāsta Rudīte Kalpiņa.

Jūsmīgais stāsts tomēr ir primitīvi melīgs. Izrādās, ka patiesībā grāmata ir tikusi gatavota un publicēta drudžainā steigā – tik lielā, ka virkne tajā iekļauto rakstu ir vienkārši nozagti, iepriekš nevienojoties ar to autoriem un attiecīgajiem medijiem par pārpublicēšanu. Turklāt grūti iedomāties, ka šī zādzība varētu būt notikusi, par to neko nezinot grāmatas nominālajam autoram Egilam Levitam.

Valstiskā izdevēja valdes priekšsēdētāja Daina Ābele oficiālā skaidrojumā gan mēģina dažādi izlocīties – runa esot tikai par vienu izdevniecību, kura bijusi briesmīgi alkatīga un par savu īpašumu pieprasījusi fantastiski augstu kompensāciju. Cik augstu? Spriediet paši:

““Latvijas mediji” bija vienīgā izdevniecība, kas par atļauju ietvert grāmatā “Valstsgriba” publikācijas no “Latvijas Avīzes” prasīja kompensāciju vairāku grāmatu veidā – konkrēti 10 eks. Tā likās neadekvāti augsta prasība, prognozējot grāmatas pašizmaksu un ņemot vērā, ka autori honorārus par savām publikācijām, cerams, tika saņēmuši pēc rakstu publicēšanas, kamēr izdevniecības pārstāvis apgalvoja, ka tieši autoriem paredzētas prasītās grāmatas. Bez tam vairāki autori individuāli bija piekrituši savu rakstu ietveršanai “Valstsgribā”.”

Jā, jūs visu izlasījāt pareizi: valsts oficiālā izdevēja vadītāja, stāstot par “nācijas tēva” grandiozā veikuma izdošanu, bez kādas kautrēšanās atzīst – te kaut kādi bija sadomājušies, ka viņu īpašums ir viņu īpašums, un pieprasīja veselus desmit grāmatas eksemplārus. Desmit!

Turklāt Daina Ābele vēl izmisīgi mēģina izmeloties:

“Tomēr autortiesības, protams, piederēja “Latvijas medijiem”. Grāmatas tapšanas laikā kaulējāmies par kompensācijas apjomu. Tā kā izdevniecība nepiekāpās, tika noslēgts līgums par 10 grāmatas “Valstsgriba” eksemplāru bezatlīdzības nodošanu “Latvijas medijiem”. Pie izdevības apjautāšos rakstu autoriem, vai viņi no “Latvijas medijiem” savus eksemplārus jau saņēmuši.”

Kāpēc izmeloties? Tāpēc, ka patiesībā steiga bija tik drudžaina, ka publikācijas grāmatai “Valstsgriba” tika nozagtas un tajā ievietotas vēl pirms vienošanās panākšanas. Vēl vairāk – “Latvijas Vēstneša” vadība nolēma, ka nav ko daudz cimperlēties, un grāmata tā arī iznāca ar nozagtām publikācijām. To apliecina arī “Latvijas mediju” pārstāve, kuras vārdu šeit neminēsim:

“Tā “Latvijas Vēstneša” izdevniecība bija bez mūsu atļaujas pārdrukājusi tai grāmatā vairākas intervijas no “Latvijas Avīzes”. Sākumā pirms izdošanas kaut kāds lūgums pēc atļaujas esot bijis, [valdes priekšsēdētājs Guntars] Kļavinskis par to pretī paprasījis tik daudz, cik skopais “Latvijas Vēstnesis” negribējis laikam dot, un tā viss apstājies.

Kaut kā tā es īsumā atceros Kļavinska atstāstu. Par lielu pārsteigumu mēs ieraudzījām grāmatas iznākšanā, cik daudz pārdrukāts no “Latvijas Avīzes”, un Kļavinskis izteica pretenziju – atļauja jums nebija dota, tagad dodiet tik daudz grāmatu, cik “Latvijas Avīzes” autoru tur kopā minēti, un vēl drusciņ. Laikam kādas desmit grāmatas dabūja, ko “Latvijas Vēstnesis” ar gariem zobiem iedeva…”

Bet kāda tad bija tā summa, kuras dēļ oficiālais izdevējs izšķīrās par labu zādzībai, lai Egila Levita priekšvēlēšanu kampaņa noritētu sekmīgi?

“Saskaņā ar valdes priekšsēdētājas 2019. gada 8. februāra rīkojuma Nr. A1-5/8 2. punktu grāmatas atvēršanas pasākuma laikā 2019. gada 15. februārī noteikt grāmatai īpašo cenu – 29 EUR par 1 eksemplāru. Grāmatas atvēršanas pasākumam nodrošināt 200 grāmatas eksemplāru pieejamību tirdzniecībai. Starpību starp pašizmaksu un īpašo cenu 4,18 eiro par eksemplāru, kopā 836 eiro, norakstīt uz mārketinga izmaksām,” – no šī izdevēja oficiālā skaidrojuma izriet, ka vienas grāmatas pašizmaksa bijusi 33,18 eiro.

Tātad zādzībā uz laiku ietaupītā summa bijusi nepilni 332 eiro – zīmīgs pamats, uz kā sākt būvēt “visas tautas prezidenta” un “tiesiskuma pīlāra” karjeru.

Novērtē šo rakstu: