Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Bijušais padomju tiesnesis, tagadējais Egila Levita kancelejas vadītājs Andris Teikmanis un bijusī komuniste, tagadējā Egila Levita padomnieku biroja vadītāja Sarmīte Ēlerte ir tikai labāk zināmie, bet nebūt ne vienīgie padomju okupācijas varas kolaboranti pašreizējā valsts prezidenta kancelejā. Par vēl diviem vēsta šis fragments no jaunās grāmatas „Valstsgribis”

“– Vai iespējams vispārējs izlīgums starp latviešu tautas lielo vairumu, kuru jūs uzskatāt par režīma upuriem, un bijušā padomju režīma balstiem?

– Ir skaidri jānodala vainas jautājums no krimināltiesiskās amnestijas un politisko ierobežojumu atcelšanas jautājuma. Jautājums par bijušo padomju režīma balstu nodarījumu tautai un viņu vainu ir politiskas un ētiskas dabas jautājums. Vainas atlaišana nav kolektīva, bet gan individuāls akts, kas iespējams tikai starp diviem konkrētiem cilvēkiem: nodarītāju un upuri. Nodarītājam vaina ir jāatzīst, bet upurim jāpiedod. Neviens nevar “piedot” upura vārdā. Arī “grēku piedošana” katoļu baznīcā nozīmē tikai vainas piedošanu “divpusējās attiecībās” starp vaininieku un Dievu, bet nevis starp vaininieku un upuri vai pat visu sabiedrību. Būtu grūti iedomāties likumu, kolektīvu paktu vai vienošanos, ar ko vispārēji un abstrakti tiktu atlaista varmācīgā padomju režīma balstu vaina. Atlaist vainu, noteikt, ka viņi turpmāk visiem obligāti būs jārespektē, – tas nav valsts vai kādas partijas, vai organizācijas varā.”

Egils Levits intervijā bijušajai padomju okupācijas režīma kolaborantei Sarmītei Ēlertei, kura tagad ieņem viņa padomnieku biroja vadītājas amatu un savu kolaborāciju nekad nav ne atzinusi, ne nožēlojusi, “Diena”, 1997. gads

“Izvērtējot Jūsu uzdoto jautājumu būtību, atzīstams, ka pieprasītās ziņas nav informācija, kuru Kancelejai atbilstoši tās kompetencei būtu jārada, tādēļ Kanceleja šādu informāciju Jums izsniegt nevar. Attiecīgi Jums tiek atteikts izsniegt informāciju Informācijas atklātības likuma izpratnē.

Ņemot vērā, Jūsu izrādīto interesi par valsts prezidenta aicinātajiem darbiniekiem, paskaidrojam, ka personāla izvēles kritēriji ir balstīti uz profesionalitāti un kvalifikāciju attiecīgajā jomā, nozīmīga ir personiskā uzticamība un spēja sadarboties ar valsts prezidentu. Arī citu Kancelejas darbinieku atlase tiek veikta, ņemot vērā īpašos drošības un savstarpējās uzticības apsvērumus.”

Šī ir Andra Teikmaņa – padomju okupācijas varas kolaboranta, izbijuša padomju tiesneša un milicijas izmeklētāja, kuru valsts prezidents Egils Levits iecēlis par savas kancelejas vadītāju, – oficiālā atbilde uz jautājumu: cik padomju okupācijas varas kolaboracionisti/kolaboranti atbilstoši “nācijas tēva” dažus gadus atpakaļ izteiktajam raksturojumam, kritērijiem un aprakstam pašlaik ir pieņemti darbā Valsts prezidenta kancelejā un kurus no šiem padomju okupācijas varas kolaboracionistiem/kolaborantiem darbā ir uzaicinājis tieši Egils Levits.

Te, protams, vietā ir jautājums – kāpēc. Kāpēc tik jokaini rīkoties? Kāpēc atbildēt ar primitīvu, kaut ierēdnieciskos vārdos izteiktu – ejiet ratā?! Kāpēc radīt problēmas pašam sev un, galvenais, savam augstajam priekšniekam – valsts galvam? Kāpēc nemēģināt kaut ko atbildēt pēc būtības? Vismaz vispārzināmus faktus? To, ko nekādā veidā nav iespējams noklusēt?

Ja nepieļaujam iespēju, ka Valsts prezidenta kancelejas vadītājs paklusām nodarbojas ar sabotāžu, riebjot savam patronam un ar šādu izvairību tīši radot aizdomas par to, ka valsts prezidenta savāktajā komandā komunistiskie kolaboranti acīmredzot čum un mudž, tad izskaidrojums var būt viens – šī atbilde ir saskaņota ar Egilu Levitu, kurš licis nodot: atšujieties pa labam, šī ir mana kanceleja, un šeit viss notiek pēc maniem noteikumiem! Es zinu, kā ir pareizi! (Un mēs taču vēl atceramies, ko par ieradušos “mesiju” stāstīja bijušais “Rīgas pils” darbinieks.)

Taču, rau, tā tomēr nav Egila Levita personiskā kanceleja. Tā ir Latvijas Republikas Valsts prezidenta kanceleja – un līdz ar to ne visu, ko “nācijas tēvam” un viņa padotajiem tās sakarā gribētos neatklāt vai padarīt nebijušu, patiešām izdodas noslēpt. Ar to vien, ka par Andra Teikmaņa okupācijas perioda darbavietu padomju milicijas vietā tiek uzdota tolaik neeksistējoša “policija”, nevienu apkrāpt neizdodas – un tāpat arī arhīvu datus izdzēst nav iespējams.

Lūk, Nacionālā arhīva izziņa Nr. LVA-6.2.2/L-11/3113, kas datēta ar 2021. gada 25. martu un vēsta par vēl vienu komunistisko kolaboranti Egila Levita paspārnē – Valsts heraldikas komisijas priekšsēdētāja vietnieci administratīvajos jautājumos, komisijas atbildīgo sekretāri, mākslas vēsturnieci Ramonu Umbliju:

“Ar Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Rīgas pilsētas Kirova rajona komitejas biroja 1976. gada 15. aprīļa sēdes lēmumu (protokols Nr. 8) apstiprināts Teodora Zaļkalna Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas LKP pirmorganizācijas 1976. gada 17. februāra lēmums (protokols Nr. 4) par Umblijas Ramonas Artura meitas, dz. 1950. gadā, uzņemšanu PSKP par biedru.”

Turklāt, iespējams, vēl iznīcinošāka ir lakoniskās Nacionālā arhīva izziņas otrā rindkopa:

“Ziņas par Umblijas Ramonas Artura meitas izstāšanos no Padomju Savienības Komunistiskās partijas LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona 1989.–1991. gada biroja sēžu protokolos un 1989.–1991. gada no PSKP izstājušos biedru kartēs un uzskaites kartītēs nav atrastas.”

Tas nozīmē – tagadējā Valsts heraldikas komisijas priekšsēdētāja vietniece, kas Egila Levita azotē rūpējas par neatkarīgās Latvijas simboliku, kaut kā ir “piemirsusi” no komunistiskās partijas izstāties, bet pirms tam vairāk nekā desmit gadus ir pavadījusi ja ne ar sarkano zvaigzni, sirpi un āmuru pierē, tad sirdī noteikti. Jā, tieši sirdī – jo savu komunistes pārliecību vai vismaz bailīgu gatavību vienmēr rēķināties ar priekšniecības viedokli Ramona Umblija ir demonstrējusi vēl pat Atmodas laikā.

“1988. gada 8. maijā, atbrīvojot skatu uz Latvijas Republikas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes kapa vietu, tikām pie krimināllietas. Kompartijas sekretāre Ramona Umblija kliedza, ka tie koki tur nevienu netraucēja…” tagad atminas Andris Pauls-Pāvuls, viens no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dibinātājiem.

Kas tieši tur notika, un kāda tieši tajā bija loma toreizējai Latvijas PSR Mākslinieku savienības komunistiskās partijas pirmorganizācijas sekretārei Ramonai Umblijai? Intervijā jau sen neiznākošajam žurnālam “Playboy” Andris Pauls-Pāvuls 2014. gadā stāsta:

“1988. gada 8. maijā Kultūras fonda izsludinātajā kapu sakopšanas talkā mēs, četri domubiedri, nolēmām tikt galā ar kokiem, kas Meža kapos bija aizstādīti priekšā Jāņa Čakstes piemineklim. Pieteicāmies Kultūras fondā talkot, bet citiem pa “kluso telefonu” palaidām ziņu, ka fonds atļāvis “pa īstam” sakopt Čakstes pieminekli.

Sagādājām zāģus, cirvjus, saradās talcinieki. Nevienam neienāca prātā, ka tas varētu nebūt atļauts. Dažu stundu laikā visas liepas un vilkābeles bija gar zemi. Nākamajā dienā, 9. maijā, padomju kara veterāni nāk uz Meža kapiem un tur tajā komunāru alejā ierauga skatu, ko visu padomju laiku nav redzējuši!

Tad mani darbā aizturēja un ierosināja krimināllietu par vērtīgu koku iznīcināšanu. Taču mēs četri bijām gatavojušies un devām aptuveni šādas liecības: bijām pieteikušies grābt lapas, kas tie citi, nezinām – droši vien citas Kultūras fondā pieteiktās grupas. Vēl šodien atceros, kā fonda vadītāja Ramona Umblija bļāva, ka esam fondu palikuši zem sitiena…”

Valsts heraldikas komisija, kurā Ramona Umblija ieņēmusi priekšsēdētāja vietnieka posteni, veido un uztur informatīvo materiālu bāzi par ģerboņiem un ģerboņu veidošanas pamatprincipiem un nodrošina šo materiālu pieejamību sabiedrībai, izvērtē jaunu ģerboņu izveides heraldiskos un mākslinieciskos risinājumus, apzina un veido ģerboņu sistēmu un veic izpēti. Zinot pagātnes notikumus, patiesībā grūti iedomāties amatu, kurā kolaborantes atrašanās būtu, bez aplinkiem runājot, zaimojošāka.

“Pēc Karoga manifestācijas 1988. gada 16. jūlijā uzsākām interesēties par karoga ražošanas iespējām. Grupā apspriedām iespējas pašiem uzsākt karoga šūšanu vairumā. Lai saņemtu atļauju to darīt, mūsu pārstāvji devās uz Padomju Kultūras fonda Latvijas republikānisko nodaļu Aspazijas bulvārī. Šeit, runājot par karoga izmēriem, Ramona Umblija atkal izpaudās – kā gan tas izskatīsies, ka mūsu karogs blakus LPSR un PSRS karogiem būs lielāks?” atminas Andris Pauls-Pāvuls…

Bet varbūt mēs kaut ko esam palaiduši garām? Varbūt ir bijis brīdis, kad komuniste un kolaborante – atbilstoši viņas tagadējā patrona Egila Levita publiski minētajiem kritērijiem – Ramona Umblija savu ilggadējo komunistisko karjeru ir atzinusi un nožēlojusi? Publiski avoti neko tādu neuzrāda, tāpēc jāpajautā pašai uzcītīgajai kolaborantei valsts prezidenta paspārnē:

“Tā kā manis pašlaik rakstītajā grāmatā “Valstsgribis” tiks skarta arī tēma par padomju okupācijas varas kolaborantu darbību Valsts prezidenta kancelejā, esiet tik laipna un sniedziet atbildes uz šādiem jautājumiem:

1) Vai Jūs esat izstājusies no Padomju Savienības Komunistiskās partijas? Ja jā, kad un kādā formā tas notika? Vai Jums ir kādi dokumentāli pierādījumi izstāšanās faktam (iesniegums partijas pirmorganizācijai, partijas pirmorganizācijas protokols u. tml.)?

2) Vai atbilstoši pašreizējā valsts prezidenta publiskajiem uzstādījumiem kolaborācijas tēmas sakarā Jūs esat publiski paudusi patiesību par savu darbību PSKP? Ja jā, kur es varētu iepazīties ar Jūsu publiskiem izteikumiem šai sakarā?

3) Vai atbilstoši pašreizējā valsts prezidenta publiskajiem uzstādījumiem kolaborācijas tēmas sakarā Jūs esat publiski paudusi nožēlu par savu darbību PSKP kopš 1976. gada? Ja jā, kur es varētu iepazīties ar Jūsu publiskiem izteikumiem šai sakarā?

4) Vai Jūs, ņemot vērā Jūsu darbību PSKP kopš 1976. gada, sevi atzīstat par padomju okupācijas varas kolaboranti? Atbildi, lūdzu, pamatojiet.”

Atbilde uz šiem nosūtītajiem jautājumiem daiļrunīgi tā arī netiek saņemta. Bijusī centīgā padomju kolaborante klusē.

Bet ko nu daudz par kolaboranti Ramonu Umbliju, ja viņas priekšnieks, Valsts heraldikas komisijas priekšsēdētājs Laimonis Šēnbergs, izrādās tieši tāds pats izbijis PSKP biedrs un kolaborants, tikai nedaudz kautrīgāks. Viņš, paša vārdiem izsakoties, kompartijā esot bijis, bet “nosacīti” – bijušo Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas slavinātāju Padomju Latvijas tautai, tagad Latvijas Republikas heraldikas jautājumu lēmēju nekas neraksturos labāk kā paša skats uz tā laika norisēm:

“Es nosacīti biju. Es iestājos tajā brīdī, kad vairs nevajadzēja īsti iestāties. Tā bija Mākslinieku savienības tāda vajadzība toreiz… tas bija kāds astoņdesmit astotais gads laikam. Bet es pat neatceros, vai mani vispār apstiprināja… teorētiski es varētu būt bijis kādu gadu…

Jā, mēs toreiz kopā viena daļa, kas bija vadībā tur – Savienībā… mēs uzrakstījām, ka mēs izstājamies… Tas bija kāds astoņdesmit devītais… es nevaru tik precīzi pateikt… mēs bijām kopā tur sekretariāts, kas bija Mākslinieku savienības vadībā, – gan Džemma Skulme, gan vēl, kas tur bijām… tad mēs kopā uzrakstījām, lai izskata bez mūsu klātbūtnes…

Tajā laikā, kad mums bija diezgan liels svars – Mākslinieku savienībai, tāpat kā Rakstnieku… Rakstnieku savienībā tur visa vadība bija, gandrīz visi… lielā daļa bija… Mums tā partijas komiteja bija – tie visādi vecie pensionāri. Tad nu bija tāds lēmums, ka arī mums, kas bija tie jaunākie, ka vajadzētu iestāties… lai mums būtu vieglāk. Tas nav tik svarīgi, tas nav nekas slēpjams, tā tas fakts bija… bet tas varētu būt apmēram viens gads.

Tas bija tas pārmaiņu laiks. Tad ātri viss mainījās, un pēc tam tad tas viss likās jau nevajadzīgi, bet tas bija tas brīdis, kad likās, ka tas var dot kaut kādas zināmas iespējas kaut ko vairāk darīt. Jo mums jau toreiz radošajās savienībās vismaz Rakstnieku un Mākslinieku savienībai bija diezgan augsts prestižs, un runāt ar to Centrālkomiteju bija salīdzinoši vienkāršāk. Tagad tas varbūt izklausās naivi…

Nu mums tā gluži nebija, savienībā… vienīgais, ko es atceros, ka Iltneru neapstiprināja par rektoru tādēļ, ka viņš nebija partijā, bet tas bija Akadēmijas rektors… to es atceros no tiem laikiem. Mums partijas komitejā bija praktiski visi, kas aktīvi strādāja, – gan Zālīte utt. … Tajā brīdī šķita, ka tam būs lielāka nozīme, ka varēsim brīvāk kaut ko darīt… bet tas laiks gāja tik ātri uz priekšu, ka tas izrādījās lieki… Un tūlīt mēs arī nolikām tās apliecības… gada laikā. Nu, tāda tā situācija.”

Lieki meklēt, kur un kad šis kolaborants būtu nožēlojis un atzinis savu darbību okupācijas varas labā.

Novērtē šo rakstu:

90
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Evika Siliņa ir ar pautiem, Jānis Citskovskis – žmogs, bet Krišjānis Kariņš – princese, kas neuzņemas atbildību

FotoĻembasts ap tā saucamajiem bijušā premjera Kariņa lidojumiem vēl tālu no atrisinājuma, lai gan nu jau nepārprotami ir redzama un saprotama šo notikumu gaita, būtība un galveno aktieru lomu sadalījums. Izrādes režisori ir no valdošās partijas, kas pēdējā pusgada laikā centās atrisināt otrā plāna samezglojumu – proti, kurš būs šajā skandālā malējais. Un, lai gan par tādu tagad ir sazīmēts bijušais Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis un vēl pāris ierēdņu, nav šaubu, ka, pateicoties ierosinātajam kriminālprocesam, viņam blakus nostāsies arī “Jaunās vienotības” politiķi.
Lasīt visu...

21

Vēstule Rinkēvičam par Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju: ceram uz atklātu un laicīgu komunikāciju par nākotnē pieņemtiem lēmumiem, kuri ietekmēs latviešu valodas mācīšanu un mācīšanos visā pasaulē

FotoEiropas Latviešu apvienība ir iepazinusies ar lēmuma projektu “24-TA-1725 Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju.”
Lasīt visu...

21

Latviešu valodas aģentūras iekļaušana Čakšas aģentūru reorganizācijas plānā ir principiāli noraidāma

FotoLatvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķes, Izglītības biedrības padomes locekles Dr. habil. philol. Inas Druvietes atzinums par rīkojuma projektu “Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju”.
Lasīt visu...

21

PRET Latviešu valodas aģentūras likvidēšanu

FotoValoda ir veids, kurā tauta var paust savas dvēseles bagātību, pasaules izpratni un justies kā mājās savā zemē. Latviešu valoda ir bijusi nacionālās kustības pamatvērtība cauri gadsimtiem un ir viena no konstitucionālajām vērtībām, kas raksturo Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un mērķi.
Lasīt visu...

21

Kremlis nepamet cerību izmantot “tautiešus”: tiek plānots ar "tautiešu karti" virtuāli apvienot "krievu pasauli"

FotoŠā gada maijā kļuva zināms, ka Krievija veido “tautiešu elektronisko karti”, lai tādējādi censtos padarīt Krievijas “ārvalstīs dzīvojošo tautiešu” statusu par puslīdz juridisku kategoriju. Kara studiju institūta (Institute for the Study of War) vērtējumā šādas aktivitātes mērķis ir attaisnot Krievijas turpmāku agresiju, to uzdodot par ārvalstīs dzīvojošo tautiešu tiesību aizstāvības centieniem.
Lasīt visu...

12

Aicinājums Saeimai un Ministru kabinetam, īpaši "Jaunās vienotības" politiķiem atteikties no saviem valsts valodas politikas sagraušanas plāniem

Foto2024. gada 10. jūlijā Ministru kabineta tīmekļa vietnē ievietots tiesību akta projekts, kas paredz reorganizēt Latviešu valodas aģentūru, samazinot tās pārvaldes uzdevumus un lielāko daļu tās funkciju nododot citai valsts pārvaldes iestādei[1]. Uzskatām to par tuvredzību gan no zinātniskā, gan politiskā skatpunkta.
Lasīt visu...

21

Visi metas glābt grimstošo Citskovski, bet tas nesaprot pamesto glābšanas riņķi un kož rokā, kura viņu velk ārā no ūdens

FotoValdība un augstākā ierēdniecība kopīgiem spēkiem bija izdomājušas veidu, kādā paglābt no kriminālatbildības Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski, taču tas no pamestā glābšanas riņķa ir atteicies, palīdzīgās rokas padošanu "juridiskajā jūrā" grimstošajam slīcējam nodēvējot par "pazemojošu".
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi