Vanšu tilts ir sarežģītākais Latvijas tilts, būvnieku, kas spētu tādu remontēt, Latvijā nemaz nav. Ko nu?

Cik gadi jau pagājuši, kopš Vanšu tiltam abās pusēs ietve ar pagaidu žogu pārdalīta gandrīz uz pusēm, jo tilta margas atzītas par lietotājiem bīstamām, caur milzīgām bedrēm ietvē redzami Daugavas ūdeņi?

Rīgas mērs Vilnis Ķirsis LTV nesen pauda, ka Vanšu tilts ir pats sarežģītākais tilts Latvijā, jo tāda izmēra vanšu tilta Latvijā vienkārši nav. Līdz ar to nevar atrast būvnieku, kuram ir darba pieredze šādā objektā, – faktiski Latvijā nav tāda būvnieka.

Saprotams, ka tas vairāk attiecas uz vantīm, taču vai tad arī tilta malu vai nesošo konstrukciju saremontēšana būtu kā raķešu zinātne? Tiešām kādam grib iestāstīt, ka šī tilta ietves vai brauktuves konstrukcija ir unikāla?! Ja tomēr ne, – vai tās bedres ietvē un tilta margas nevarēja sākt labot jau pirms pieciem gadiem vai kaut vai šogad? Nevarēja vai varbūt negribēja?

Kāpēc tehnoloģiski sarežģītos darbus, kas saistīti ar vantīm un kur mums tiešām nav speciālistu, par visu vari raujas salikt kopā ar katram tiltam tipiskiem remonta darbiem, kur izpildītāju konkurence var būt liela? Nesaprot, ka pa daļām remontēt, piesaistot sarežģītuma pakāpei atbilstīgus speciālistus, būtu lētāk un ātrāk? Kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ģenerāluzņēmējs tāpat algos apakšuzņēmējus: varbūt kādi ārzemnieki labos vantis, taču skaidrs, ka vienkāršākus darbus veiks vietējie, bet tas, kurš to visu vadīs, prāvus samaksas procentus paturēs sev.

Par to, ka tilta remonta darbus faktiski var veikt pa daļām, pārliecinājāmies pirms vairākiem gadiem. Toreiz Rīgas mērogiem paliels skandāls raisījās ap tilta kāpņu Daugavas malā Vecrīgas pusē dramatiski slikto tehnisko stāvokli. Par laimi toreiz negaidīja komplekso pārbūvi, bet sarīkoja iepirkumu šo atsevišķo elementu remontam, sagatavoja projektu, saveda kārtībā. Kāpēc tieši tāpat nevar rīkoties ar ietvju nesošajām konstrukcijām un margām? Ko gaida? Kukuli no būvniekiem?

Labi, pašvaldībā varbūt teiks, ka margas ir tikai redzamā no remontējamām daļām, bet faktiski būtu jānoņem visa asfalta virskārta, jātiek pie pamatkonstrukcijām, vispirms jāsalabo tās, tad var likt jaunas margas utt. Droši vien, ka tā ir. Bet tad jautājums ir par izmaksām un pieejamiem resursiem tik lielai pārbūvei.

Mēs zinām Rail Baltica sadārdzināšanās stāstu. Te tā nebūs? Cerams. Bet jau šovasar redzējām, ka pašvaldībā lēstās izmaksas Vanšu tilta remontam būvnieku skatījumā ir faktiski jāreizina ar divi. Tagad saka, ka vajag vienkāršošot prasības, tad vairāk būs pretendentu, attiecīgi to konkurence nodzīs izmaksas zemāk. Bet tas taču nozīmē arī papildu risku, ka pēc lētākā piedāvājuma un ar mazāku pieredzi atlasītie darbu veicēji nebūs pietiekami kvalificēti, kā tas bija Barona ielas pārbruģēšanas gadījumā.

Un visdrīzāk, ka arī darbu veikšanas gaitā atklāsies kādi šobrīd nezināmi konstrukciju bojājumi, kas neizbēgami visu sadārdzinās. Proti, uzsākot tik vērienīgu pārbūvi, jābūt vairāk nekā simtprocentīgi drošiem, ka pietiks naudas visu darbu pabeigšanai vislabākajā kvalitātē (lai nebūtu pēc tam jāpārbūvē). Un, ja ir bažas, ka naudas var nepietikt, varbūt tomēr vismaz apsvēršanas vērts ir variants, ka labo pa kārtām, sākot no tā, kas steidzamāks. Kamēr sapošas megaprojektam, varbūt var novērst viskritiskākās problēmas?

Interneta diskusijās gan arī parādījusies doma, ka naudas pārvaldītāju patiesais mērķis varētu būt nolaist tilta stāvokli līdz tādam līmenim, ka tas kļūst bīstams, nost jaucams, lai tad bīdītu jauno megaprojektu ar jauna tilta būvi. Tikmēr mēs sazin cik gadus palietotu pontona tiltu, kāds Vanšu tilta vietā jau ir bijis. Vēl viena versija – tiek vilkts laiks līdz vēlēšanām, vairoties pieņemt lēmumus, kuru lietderību oponenti varētu apšaubīt.

Jāsaka, tieši šis – vēlēšanu tuvuma faktors – tiek pārāk maz pieminēts, runājot par riskiem, bet ir būtisks. Jau teju vai folklorizējies teiciens, ka Dienvidu tilts esot zelta. Tā augsto izmaksu dēļ. Tiesa, sadārdzinājuma lielu daļu tajā gadījumā rada kredīta izmaksas. Ja Vanšu tilta remonts plānots tik vērienīgs, kā vasarā veiktā iepirkuma dokumentos aprakstīts, un ja atskaites cipars reālajām izmaksām lielā mērā paliek vienīgā pretendenta nosauktā summa, kas diez vai citiem būs būtiski zemāka, ņemot vērā, ka materiālu un darbaspēka izmaksas nekļūst lētākas, var diezgan droši teikt, ka arī Vanšu tiltu nākotnē dēvēs par zelta tiltu. Attiecīgi – kura mēra (vai kuras partijas) valdīšanas laikā tas tiks būvēts, tam arī izšķērdētāja zīmogs uz pieres tiks uzspiests.

Un vēl. Pieeja, ka būvnieks pats sagatavo projektu, tad atbilstīgi tam būvē, ir varbūt laba jaunbūvēs, taču rada lielus riskus pārbūvēs, kur, atsedzot konstrukcijas, visādi brīnumi var gadīties. Īpaši riskanti tas ir, ja pasūtītāja intereses nav pārstāvētas gana profesionāli un darbu veicējs faktiski ķīlnieka lomā palikušajam pasūtītājam var viegli iestāstīt, kā un ko labāk būvēt un cik tas maksās. Tas nozīmē, ka Vanšu tilta pārbūves iepirkums faktiski ir kā folklorizētā kaķa maisā pirkšana. Redzēsim, kurš būs pircēja lomā un cik no mūsu nodokļu naudas par to maksās.

Novērtē šo rakstu: