Var risināt cilvēku problēmas citu kopdzīves veidu gadījumā, nepielīdzinot tās ģimenei un laulībai

Ģimene ir dabiskā vide, kurā pilnībā īstenojas savstarpīguma un kopības attiecības starp vīrieti un sievieti, jo tieši ģimenē vīrietis un sieviete, kurus vieno brīva un pilnībā apzināta izvēle, noslēdzot laulāto mīlestības derību, var īstenot laulāto mīlestību, kas ir veselums, kurā iesaistīti visi cilvēkam raksturīgie elementi – miesas un instinktu prasības, jūtu un emociju spēks, gara un gribas vēlēšanās. Ģimene ir antropoloģisks fakts un attiecīgi sociāls, kultūras fakts. No otras puses, definēt to, izmantojot ideoloģiskus jēdzienus, kas ir spēkā tikai kādā konkrētā vēstures brīdī un pēc tam izzūd, būtu nodevība pret tās patieso nozīmi. Ģimene, kas tiek uzskatīta par dabisko sabiedrības vienību, kur pilnībā tiek īstenots savstarpīgums un komplementaritāte starp vīrieti un sievieti, stāv pāri valsts sociālpolitiskai kārtībai. Likumdevējiem tas jāņem vērā un pienācīgi jāatzīst. 

Šādā ģimenē vīriešu un sieviešu dzimumatšķirību fizioloģiskā komplementaritāte nodrošina nepieciešamos apstākļus pēcnācēju radīšanai. Pretstatā tam divu viena dzimuma personu attiecību gadījumā tikai reproduktīvo tehnoloģiju izmantošana var dot iespēju vienam no partneriem radīt pēcnācējus, izmantojot “in vitro” apaugļošanu un surogātmāti/surogāttēvu. Tomēr šādu tehnoloģiju izmantošana neaizstāj dabisko ieņemšanu, jo tā ietver manipulācijas ar cilvēka embrijiem, vecāku lomas noplicināšanu, cilvēka ķermeņa instrumentalizāciju un/vai komercializāciju, kā arī mazuļa pielīdzināšanu priekšmetam zinātnes un tehnoloģiju ekspertu rokās. 

Ar prātu saprotams tas, ka vienmēr jāgarantē un jāaizsargā divas pamattiesības, kas izriet no ģimenes būtības. Pirmkārt, ģimenes tiesības tikt atzītai par primāro pedagoģisko vidi bērnu audzināšanā. Šīs pamattiesības visprecīzāk izpaužas vecāku ārkārtīgi nopietnajā pienākumā uzņemties atbildību par bērna vispusīgu personisko un sociālo audzināšanu, tostarp audzināšanu attiecībā uz viņa dzimumidentitāti un emocionālo dzīvi uz mīlestību un savstarpēju dāvāšanu vērstas audzināšanas ietvaros. Runa ir par audzināšanas tiesībām un pienākumu, kuri ir būtiski, jo saistīti ar cilvēka dzīvības tālāknodošanu; tie ir sākotnēji un primāri, jo attiecas uz pienākumu audzināt citus cilvēkus, ņemot vērā vecāku un bērnu mīlošo attiecību unikalitāti, un kaut kas neaizvietojams un neatņemams, un tāpēc tos nevar pilnībā deleģēt citiem un citi nevar šos pienākumus uzurpēt.

Bērniem ir arī citas tikpat svarīgas tiesības – augt ģimenē, kurā ir tēvs un māte, kas spēj radīt piemērotu vidi bērna attīstībai un emocionālajai nobriešanai, un turpināt pieaugt un nobriest pareizās attiecībās, ko pārstāv tēva vīrišķība un mātes sievišķība, un tādējādi gatavoties emocionālajam briedumam. Tieši ģimenes vienības kodolā bērni var iemācīties saskatīt to, kāda vērtība un skaistums piemīt atšķirībām starp dzimumiem, kā arī abiem dzimumiem, kā arī sievietes un vīrieša vienlīdzīgo cieņu un savstarpējo saikni bioloģiskā, funkcionālā, psiholoģiskā un sociālā līmenī.

Latvijas katoļu Bīskapu konference aicina visas valsts atbildīgās iestādes un amatpersonas nemainīt dabiskās ģimenes un laulības definīciju. Pirms pieņemt kādu likumu, ir svarīgi saprast, vai tas risinās problēmu, vai arī to padziļinās. Piedāvājam, sadarbojoties ar kristīgajām konfesijām, nevalstiskajām organizācijām un ģimenes lietu speciālistiem, rūpēties un sargāt dabisko ģimeni, kurā ir tētis, mamma un bērni, kā arī laulību, kuru veido vīrietis un sieviete. Meklēsim veidus, kā jaunos cilvēkus, kas vēlas dibināt ģimeni, audzināt emocionāli nobriedušus laulāto attiecībām un vecāku pienākumiem.

Latvijas Republikas likumdošanā jau ir paredzēti veidi, kā risināt cilvēku problēmas citu kopdzīves veidu gadījumā, nepielīdzinot tās ģimenei un laulībai. Aicinām meklēt veidus, kā ar tādām likumdošanas izmaiņām, kas neskar ģimenes un laulības institūciju, radīt iespēju vienotā deklarētā mājsaimniecībā dzīvojošajiem iegūt juridisku aizsardzību.

* Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins, Rēzeknes Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis, Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis, Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps Andris Kravalis, Rīgas arhibīskaps emeritus kardināls Jānis Pujats

Novērtē šo rakstu: