
Var risināt cilvēku problēmas citu kopdzīves veidu gadījumā, nepielīdzinot tās ģimenei un laulībai
Latvijas Bīskapu konference*15.12.2020.
Komentāri (0)
Latvijas sabiedrībā plašu rezonansi ieguva Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedums, kas mudināja arī valsts augstākās amatpersonas izteikties par ģimenes definīcijas pārskatīšanu un ģimenes paplašināšanu.
Ģimene ir dabiskā vide, kurā pilnībā īstenojas savstarpīguma un kopības attiecības starp vīrieti un sievieti, jo tieši ģimenē vīrietis un sieviete, kurus vieno brīva un pilnībā apzināta izvēle, noslēdzot laulāto mīlestības derību, var īstenot laulāto mīlestību, kas ir veselums, kurā iesaistīti visi cilvēkam raksturīgie elementi – miesas un instinktu prasības, jūtu un emociju spēks, gara un gribas vēlēšanās. Ģimene ir antropoloģisks fakts un attiecīgi sociāls, kultūras fakts. No otras puses, definēt to, izmantojot ideoloģiskus jēdzienus, kas ir spēkā tikai kādā konkrētā vēstures brīdī un pēc tam izzūd, būtu nodevība pret tās patieso nozīmi. Ģimene, kas tiek uzskatīta par dabisko sabiedrības vienību, kur pilnībā tiek īstenots savstarpīgums un komplementaritāte starp vīrieti un sievieti, stāv pāri valsts sociālpolitiskai kārtībai. Likumdevējiem tas jāņem vērā un pienācīgi jāatzīst.
Šādā ģimenē vīriešu un sieviešu dzimumatšķirību fizioloģiskā komplementaritāte nodrošina nepieciešamos apstākļus pēcnācēju radīšanai. Pretstatā tam divu viena dzimuma personu attiecību gadījumā tikai reproduktīvo tehnoloģiju izmantošana var dot iespēju vienam no partneriem radīt pēcnācējus, izmantojot “in vitro” apaugļošanu un surogātmāti/surogāttēvu. Tomēr šādu tehnoloģiju izmantošana neaizstāj dabisko ieņemšanu, jo tā ietver manipulācijas ar cilvēka embrijiem, vecāku lomas noplicināšanu, cilvēka ķermeņa instrumentalizāciju un/vai komercializāciju, kā arī mazuļa pielīdzināšanu priekšmetam zinātnes un tehnoloģiju ekspertu rokās.
Ar prātu saprotams tas, ka vienmēr jāgarantē un jāaizsargā divas pamattiesības, kas izriet no ģimenes būtības. Pirmkārt, ģimenes tiesības tikt atzītai par primāro pedagoģisko vidi bērnu audzināšanā. Šīs pamattiesības visprecīzāk izpaužas vecāku ārkārtīgi nopietnajā pienākumā uzņemties atbildību par bērna vispusīgu personisko un sociālo audzināšanu, tostarp audzināšanu attiecībā uz viņa dzimumidentitāti un emocionālo dzīvi uz mīlestību un savstarpēju dāvāšanu vērstas audzināšanas ietvaros. Runa ir par audzināšanas tiesībām un pienākumu, kuri ir būtiski, jo saistīti ar cilvēka dzīvības tālāknodošanu; tie ir sākotnēji un primāri, jo attiecas uz pienākumu audzināt citus cilvēkus, ņemot vērā vecāku un bērnu mīlošo attiecību unikalitāti, un kaut kas neaizvietojams un neatņemams, un tāpēc tos nevar pilnībā deleģēt citiem un citi nevar šos pienākumus uzurpēt.
Bērniem ir arī citas tikpat svarīgas tiesības – augt ģimenē, kurā ir tēvs un māte, kas spēj radīt piemērotu vidi bērna attīstībai un emocionālajai nobriešanai, un turpināt pieaugt un nobriest pareizās attiecībās, ko pārstāv tēva vīrišķība un mātes sievišķība, un tādējādi gatavoties emocionālajam briedumam. Tieši ģimenes vienības kodolā bērni var iemācīties saskatīt to, kāda vērtība un skaistums piemīt atšķirībām starp dzimumiem, kā arī abiem dzimumiem, kā arī sievietes un vīrieša vienlīdzīgo cieņu un savstarpējo saikni bioloģiskā, funkcionālā, psiholoģiskā un sociālā līmenī.
Latvijas katoļu Bīskapu konference aicina visas valsts atbildīgās iestādes un amatpersonas nemainīt dabiskās ģimenes un laulības definīciju. Pirms pieņemt kādu likumu, ir svarīgi saprast, vai tas risinās problēmu, vai arī to padziļinās. Piedāvājam, sadarbojoties ar kristīgajām konfesijām, nevalstiskajām organizācijām un ģimenes lietu speciālistiem, rūpēties un sargāt dabisko ģimeni, kurā ir tētis, mamma un bērni, kā arī laulību, kuru veido vīrietis un sieviete. Meklēsim veidus, kā jaunos cilvēkus, kas vēlas dibināt ģimeni, audzināt emocionāli nobriedušus laulāto attiecībām un vecāku pienākumiem.
Latvijas Republikas likumdošanā jau ir paredzēti veidi, kā risināt cilvēku problēmas citu kopdzīves veidu gadījumā, nepielīdzinot tās ģimenei un laulībai. Aicinām meklēt veidus, kā ar tādām likumdošanas izmaiņām, kas neskar ģimenes un laulības institūciju, radīt iespēju vienotā deklarētā mājsaimniecībā dzīvojošajiem iegūt juridisku aizsardzību.
* Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins, Rēzeknes Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis, Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis, Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps Andris Kravalis, Rīgas arhibīskaps emeritus kardināls Jānis Pujats





20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
Kristīgā draudze “Ģetzemane” kļuvusi par upuri bezprecedenta administratīvajam spiedienam no Rīgas pašvaldības puses. Saskaņā ar Rīgas pilsētas tiesas 2026. gada 16. janvāra spriedumu pilsētas vara, kas atrodas partijas “Progresīvie” ideoloģiskajā ietekmē, faktiski konfiscē baznīcas ēku Skanstes ielā 31 un izliek ticīgos uz ielas bez jebkādas kompensācijas.
"Dzelzceļa projekta "Rail Baltica" pirmās kārtas jeb pamattrases pabeigšanai pietrūkst trīs līdz četri miljardi eiro". Par 2030. gadu gan māc šaubas, pat ja naudu piešķir šodien.
Lai gan kopumā dzīve Latvijā ir forša, atsevišķos gadījumos nākas vien pabrīnīties, cik nesavākti, neorganizēti un bezsakarīgi ir mūsu varneši, tautas viesmīļi. Ja viņi būtu par naga melnuma tiesu apveltīti ar veselā saprāta paliekām – uh, kā mēs te vadītu laiku, prieku un labklājību! Bet – tā diemžēl nav.