Vara kā līdzeklis bezatbildības un nesodāmības nodrošināšanai
Pietiek lasītājs15.03.2023.
Komentāri (20)
Iesaki rakstu: 
Tiesiskuma ilūziju mūsu valstī pirms kāda laika pamatīgi sašūpoja nu jau bijusī Valsts ieņēmumu dienesta (VID) izmeklētāja Inita Lūre, kura publiski atzinusi, ka VID vadība izpilda politiskos pasūtījumus, lai mērķtiecīgi uzsāktu fiktīvus administratīvos procesus un / vai kriminālprocesus pret dažādā veidā politiskai elitei neērtiem uzņēmējiem vai konkurentiem. Galvenais rakt – gan jau kaut ko atradīs.
Viens no spilgtākajiem šādiem “pasūtītājiem” savulaik bija nu jau politiskā mēslainē aizslaucītā Solvita Āboltiņa, kuras izvērsto “pasūtījumu” sekas kā slikta smaka šaurā telpā joprojām smacē tiesisko sistēmu. Tradicionāli par mata tiesu Saeimā iekļuvušajai (ne godīgi ievēlētai) S. Āboltiņai politiskie konkurenti vienmēr traucējuši kā dadzis acī.
Par upuri viņas intrigām un politiskajam pasūtījumam krita Inguna Sudraba, kura tik padarīta par spiedzi Krievijas labā pēc tam, kad viņas labs paziņa – uzņēmējs Ivars Strautiņš pēc “Rīgas piensaimnieka” pārdošanas organizēja I. Sudrabai un viņas brāļa bērniem vizīti uz Sanktpēterburgu ar privāto lidmašīnu, kas pastarpināti piederēja uzņēmuma ieguvējam – Krievijas uzņēmējam.
S. Āboltiņa, kura tobrīd vadīja Saeimas Nacionālās drošības komisiju, Jāņa Dombura vadītajā raidījumā demonstratīvi paziņoja, ka ar I. Sudrabas dibināto partiju koalīciju neveidos, jo viņa ar privātu lidmašīnu dodas uz Krieviju ziņot. Vēlāk masu medijem tika nopludināts lidostā drošībnieku veiktais video ieraksts, kur I. Sudraba bija redzama iekāpjam privātajā lidmašīnā. Ar to “No sirds Latvijai” politiskais liktenis bija izlemts. Un vēlāk nevienu neinteresēja apstākļi, kādos I. Sudraba nonāca tajā lidmašīnā.
Tomēr visasāk konkurenci S. Āboltiņa izjuta ar Zaļo un zemnieku savienību. Attiecīgas Saeimas komisijas vadītājas amats nodrošināja regulāru saskarsmi ar valsts drošības dienestiem, kuri nereti saņēma norādes pret vienu vai otru nevēlamu personu atrast vienalga, ko.
S. Āboltiņai ļoti kārojās premjeres krēsls, kurš pēc 12. Saeimas vēlēšanām 2014. gadā varēja palikt tikai skaists sapnis, ja vien jaunāks kolēģis neatbrīvotu vietu pieredzējušai, taču Saeimā neiekļuvušai kolēģei. Reitingi bija zemāki kā jebkad, partijas biedru neuzticēšanās pieauga. S. Āboltiņa apzinājās – ir pēdējais laiks rīkoties, lai noturētu varu.
Apvienības tēla graušanai derēja jebkura redzama figūra no tās vidus. Redzeslokā nonāca neviennozīmīgi vērtētais Jūrmalas mērs – Gatis Truksnis, pret kuru drīz vien tika uzsākti trīs kriminālprocesi. Viņam tika pārmesta gan kukuļņemšana, gan partijas nelikumīga finansēšana, gan dienesta dokumentu viltojums. Divi pirmie procesi izbeigti, par pēdējo vēl tiek lauzti juridiskie šķēpi.
Šajās zemtepiķu politiskajās cīņās tika ievilkts arī uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš, kura telefonsarunas drošības dienesti noklausījās gan I. Sudrabai sniegtā atbalsta dēļ, gan viņa sadarbības dēļ ar G. Truksni. Runāja viņš daudz un neapturami, par ko pāris diennaktis dabūja pavadīt aizturēšanas izolatorā. Bet nepateica neko no tā, uz ko cerēja KNAB izmeklētāji.
“Viņus nekas neinteresēja, tikai viens – pasaki, ka tu kaut ko devi Truksnim; pasaki cik; pasaki, ka viņš paņēma,” atceras Jūlijs Krūmiņš. Vēl joprojām viņš spiests taisnoties, ka par šampanieša pudeli nav iespējams nodot ekspluatācijā dzīvojamo kompleksu ar 120 dzīvokļiem.
S. Āboltiņa jau vairākus gadus veic diplomātiskos pienākumus ārpus Latvijas, taču viņas “pasūtījumu” rezultāts – uzsāktie kriminālprocesi kā slikta smaka joprojām klīst pa tiesu sēžu zālēm, nodarbina apsūdzības uzturētājus, grauj cilvēku reputācijas. Bet iedibinātām tradīcijām ir cienīgi pārņēmēji, kuri turpina bezatbildīgi un nesodīti izmantot tiem ar likumu piešķirto varu, lai apturētu neērtos.
Vienalga, vai tie ir žurnālisti kā Lato Lapsa, kuru mēģina apturēt caur ietekmi uz brāli, vai kā Ilze Jaunalksne, kuras telefonsarunas izvazā publiski; vai tie ir uzņēmēji, kurus provocē uz kukuļa došanu, legāliem veidiem kavējot viņu uzņēmējdarbību; vai tie ir politiskie konkurenti, kuru reputācijas tiek iemītas dubļos interpretējot notikumus nevis noskaidrojot patiesību.
Seko mums 
Vara Latvijā 2025.gadā bruks kopā. Iekšējā politiskā krīze un šķelšanās. Jaunas vēlēšanas, izmaiņas valsts pārvaldē. Visdrīzāk prezidents pieņems lēmumu atlaist Saeimu!
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
Vakar Martins Gauss LTV formulēja divas lietas. Pirmā, ka ar lidojumiem no Rīgas kompāniju uzturēt nevar. Mūsu vizināšanu. Tas ir tas, ko saku gadiem. Nekad nav bijusi šāda iespēja, perspektīva - tikai subsidēšana. Tā gadiem ilgā runa par peļņu, naudas atpelnīšanu vienmēr ir bijusi tikai meli. Guntars garantē.
Tautai, kura sagājusi matos par tēmu “vajag dzemdēt bērnus vai nē”, nevar būt nākotnes. Ne labas, ne sliktas. Vispār nekādas.
Daudzas lietas cilvēks ir izdomājis, lai ar tām cīnītos. Piemēram, noteicis darba laiku, darba dienu skaitu, atalgojumu – arī to, ka daži vienmēr būs tādi kā priekšnieki vai galvenie, kas izrīkos, bet citi ies par viņiem balsot un – aiz muguras aprunās. Tieši tāpat, kā tas ir iekārtots, tieši tāpat to visu var pārkārtot, uzlabot, mainīt. Kas tam ir vajadzīgs? Cilvēki un audzināšana.
