Vara kā līdzeklis bezatbildības un nesodāmības nodrošināšanai

Viens no spilgtākajiem šādiem “pasūtītājiem” savulaik bija nu jau politiskā mēslainē aizslaucītā Solvita Āboltiņa, kuras izvērsto “pasūtījumu” sekas kā slikta smaka šaurā telpā joprojām smacē tiesisko sistēmu. Tradicionāli par mata tiesu Saeimā iekļuvušajai (ne godīgi ievēlētai) S. Āboltiņai politiskie konkurenti vienmēr traucējuši kā dadzis acī.

Par upuri viņas intrigām un politiskajam pasūtījumam krita Inguna Sudraba, kura tik padarīta par spiedzi Krievijas labā pēc tam, kad viņas labs paziņa – uzņēmējs Ivars Strautiņš pēc “Rīgas piensaimnieka” pārdošanas organizēja I. Sudrabai un viņas brāļa bērniem vizīti uz Sanktpēterburgu ar privāto lidmašīnu, kas pastarpināti piederēja uzņēmuma ieguvējam – Krievijas uzņēmējam. 

S. Āboltiņa, kura tobrīd vadīja Saeimas Nacionālās drošības komisiju, Jāņa Dombura vadītajā raidījumā demonstratīvi paziņoja, ka ar I. Sudrabas dibināto partiju koalīciju neveidos, jo viņa ar privātu lidmašīnu dodas uz Krieviju ziņot. Vēlāk masu medijem tika nopludināts lidostā drošībnieku veiktais video ieraksts, kur I. Sudraba bija redzama iekāpjam privātajā lidmašīnā. Ar to “No sirds Latvijai” politiskais liktenis bija izlemts. Un vēlāk nevienu neinteresēja apstākļi, kādos I. Sudraba nonāca tajā lidmašīnā.

Tomēr visasāk konkurenci S. Āboltiņa izjuta ar Zaļo un zemnieku savienību. Attiecīgas Saeimas komisijas vadītājas amats nodrošināja regulāru saskarsmi ar valsts drošības dienestiem, kuri nereti saņēma norādes pret vienu vai otru nevēlamu personu atrast vienalga, ko.

S. Āboltiņai ļoti kārojās premjeres krēsls, kurš pēc 12. Saeimas vēlēšanām 2014. gadā varēja palikt tikai skaists sapnis, ja vien jaunāks kolēģis neatbrīvotu vietu pieredzējušai, taču Saeimā neiekļuvušai kolēģei. Reitingi bija zemāki kā jebkad, partijas biedru neuzticēšanās pieauga. S. Āboltiņa apzinājās – ir pēdējais laiks rīkoties, lai noturētu varu.

Apvienības tēla graušanai derēja jebkura redzama figūra no tās vidus. Redzeslokā nonāca neviennozīmīgi vērtētais Jūrmalas mērs – Gatis Truksnis, pret kuru drīz vien tika uzsākti trīs kriminālprocesi. Viņam tika pārmesta gan kukuļņemšana, gan partijas nelikumīga finansēšana, gan dienesta dokumentu viltojums. Divi pirmie procesi izbeigti, par pēdējo vēl tiek lauzti juridiskie šķēpi.

Šajās zemtepiķu politiskajās cīņās tika ievilkts arī uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš, kura telefonsarunas drošības dienesti noklausījās gan I. Sudrabai sniegtā atbalsta dēļ, gan viņa sadarbības dēļ ar G. Truksni. Runāja viņš daudz un neapturami, par ko pāris diennaktis dabūja pavadīt aizturēšanas izolatorā. Bet nepateica neko no tā, uz ko cerēja KNAB izmeklētāji.

“Viņus nekas neinteresēja, tikai viens – pasaki, ka tu kaut ko devi Truksnim; pasaki cik; pasaki, ka viņš paņēma,” atceras Jūlijs Krūmiņš. Vēl joprojām viņš spiests taisnoties, ka par šampanieša pudeli nav iespējams nodot ekspluatācijā dzīvojamo kompleksu ar 120 dzīvokļiem.

S. Āboltiņa jau vairākus gadus veic diplomātiskos pienākumus ārpus Latvijas, taču viņas “pasūtījumu” rezultāts – uzsāktie kriminālprocesi kā slikta smaka joprojām klīst pa tiesu sēžu zālēm, nodarbina apsūdzības uzturētājus, grauj cilvēku reputācijas. Bet iedibinātām tradīcijām ir cienīgi pārņēmēji, kuri turpina bezatbildīgi un nesodīti izmantot tiem ar likumu piešķirto varu, lai apturētu neērtos.

Vienalga, vai tie ir žurnālisti kā Lato Lapsa, kuru mēģina apturēt caur ietekmi uz brāli, vai kā Ilze Jaunalksne, kuras telefonsarunas izvazā publiski; vai tie ir uzņēmēji, kurus provocē uz kukuļa došanu, legāliem veidiem kavējot viņu uzņēmējdarbību; vai tie ir politiskie konkurenti, kuru reputācijas tiek iemītas dubļos interpretējot notikumus nevis noskaidrojot patiesību.

Novērtē šo rakstu: