Iesaki rakstu: 
Gadumijas TV uzrunas ir tāds savdabīgs politisks žanrs. Reti kurš cilvēks atceras to saturu (nu, protams, ar dažiem hrestomātiskiem izņēmumiem – par bikšu buktēšanu, zobu tīrīšanu vai par pingvīnu solidaritāti), bet visi uztver noskaņu, kādu valsts vadītāji svētku vakarā ienes ikvienā mājā. Cits dod cerību, cits bārienu, cits referātu par saviem labajiem darbiem, vēl cits ar nenoslēpjamu vienaldzību vienkārši atstrādā savu pienākumu.
Pēc cilvēku izteikumiem var nojaust, ka no prezidenta Levita Vecgada uzrunas visvairāk atmiņā palicis tas, ka tā tika teikta, ērti sēžot zvilnī pie kamīna. No visiem TV redzētajiem valstu vadītājiem tikai Levits bija izvēlējies šādu pozu. Un vēl Anglijas karaliene. Tiesa, viņai ir labs arguments – ievērojama gadu nasta un vēsturiska privilēģija. Bet par Latvijas prezidentu tauta sprieda, ka jutusies pelnījusi, lai nupat dubultu algu saņemošais Levita kungs vismaz pagodinātu nodokļu maksātājus ar piecelšanos kājās…
Vienmēr esmu vairījies kritizēt valsts prezidentu. Neatkarīgi no personālijām, kas šo amatu nes, tas ir Latvijas simbols, līdzīgi kā karogs vai himna. Taču pašlaik dzīvojam tik sarežģītā laikā, ka vajag ne tikai simbolu, bet arī līderi.
Kā apliecina vērtējumi socioloģiskajās aptaujās, pilsoņu un prezidenta viedokļi nesakrīt daudz būtiskākās lietās par svētku anturāžu. Un tas ir ļoti slikti mūsu demokrātijas sistēmā, kur tieši prezidentam vajadzētu būt līdzsvarotājam, kad valdošā koalīcija sāk piemirst par pienākumiem pret saviem pilsoņiem. Taču Levita personā nevis tauta, bet gan valdošā koalīcija ir ieguvusi sev pilnībā lojālu advokātu.
Kad jaunais omikrona vilnis draud krustoties ar dramatisku cenu lēcienu dzīvei visnepieciešamākajām lietām, valdība atkal vēlas aizslēpties aiz “ārkārtas situācijas” mūra. Un politiskajā piedāvājumā atkal ir dažādi ierobežojumi un pienākumi, bet kur atbalsta un palīdzības pasākumu grozs?
Kā uzzinājām TV raidījumā “Kas notiek Latvijā?”, valdošie uzskata, ka mērķēta palīdzība pašlaik nepieciešama ap 4% mājsaimniecību. 2022.gadā Latvijā ir otrā zemākā minimālā alga Eiropas Savienībā. Šajā jomā mēs par 154 eiro atpaliekam no Igaunijas un par 230 eiro no Lietuvas. Nabadzības riskam Latvijā ir pakļauta gandrīz ceturtā daļa valsts iedzīvotāju. Un šī ir statistika no laika pirms vēl elektrības, siltuma, pārtikas cena uzkāpa debesīs…
Starp citu, jau pieminētajā uzrunā prezidents gluži pareizi pieminēja, ka ikviens šajā grūtajā laikā, kad “dzīves pamatu ir saļodzījusi pandēmija”, ir pelnījis atbalstu. Vai tikai skaista frāze? Vai arī viņš kā līderis ir gatavs ar sev dotajām pilnvarām panākt, lai tā arī notiktu?
Nupat kādā autoritārā valstī prezidents vienas nakts laikā iedarbināja visus iedzīvotāju sociālās aizstāvības mehānismus – dziļu baiļu dēļ. Mūsu demokrātiskajai varai būtu jāpieņem šādus risinājumus nevis no bailēm, bet no izpratnes par grūtībām, kādas pašlaik ir vairumam Latvijas iedzīvotāju.
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
