Varas „dzīres mēra laikā” notiek uz nākamo paaudžu rēķina
Vilis Krištopans*23.01.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mēdz būt gadījumi, kad aizņemties ir ieteicams un tas pat ir nepieciešams. Finanšu pasaulē tā rīkojas, kad ieguldītā kapitāla atdeve ir augstāka par aizņemšanās izmaksām. Uzņēmējdarbībā tā rīkojas, lai attīstītu biznesu, iekarotu jaunus tirgus, uzņēmums augtu utt. Taču, vai aizņemties 80 miljonus, lai izveidotu 120 gultasvietas Covid-19 pacientiem, ir šāds gadījums, - to katrs pats var spriest.
Paradoksāli ir tas, ka esošā vara sistemātiski ir izvēlējusies risināt tautsaimniecības problēmas pretēji visiem ekonomikas pamatprincipiem. Tā vietā, lai pelnītu, uzlabotu Latvijas uzņēmumu konkurētspēju, saglabātu pragmatiskas attiecības ar kaimiņvalstīm, izmantotu mūsu ģeogrāfisko stāvokli, mēs esam sevi padarījuši par atkarīgiem no kārtējiem aizņēmumiem.
Ar šo fiskālo "nedisciplinētību", kad valsts ieņēmumi sistemātiski ir zemāki par izdevumiem, valsts vadītāji – kā premjers, tā arī Valsts prezidents – nekautrējās sev palielināt atalgojumu.1 Privātajā sektorā tas būtu pilnīgi neiedomājami, taču ne pašreizējai valsts varai. Un tiem, kuri saka, ka nekā slikta ārējā parādā nav, ļaujiet man atgādināt slaveno Marka Tvena teicienu par baņķieriem: "Baņķieris ir cilvēks, kurš iedos lietussargu, kad spīd saule, bet prasīs to atpakaļ līdz ar pirmajām lietus lāsēm."
Spilgts piemērs tam ir pašlaik notiekošais Melnkalnē.2 Tieši šāda fiskālā nedisciplinētība ir novedusi šo mazo Rietumbalkānu valsti neapskaužamā bezizejā. Neatbildīgā naudas aizņemšanās no Ķīnas (Jaunā zīda ceļa iniciatīvas ietvaros) ir piespiedusi šo valsti vērsties pēc palīdzības pie Eiropas Savienības, kura likumsakarīgi palīdzību atteica.3 Melnkalnei, kurā ir 630 tūkstoši iedzīvotāju, ārējais parāds uz cilvēku ir 675 eiro. Mums tas pašlaik ir nedaudz virs 9000 eiro uz vienu iedzīvotāju.
Bet vai šī valstsvīru nekompetence un bezatbildība ir mums kaut kas jauns? Vēl pagājušā gada martā Krišjānis Kariņš izteicās, ka vēlme attīstīt tranzītu ir "novecojusi domāšana, kas valsti ilgstoši atturējusi no attīstības". Premjers uzskata, ka tā ir "novecojusi doma, ka tranzīts – tilts starp Austrumiem un Rietumiem – mūs glābs".4
Atļaušos piebilst, ka šajā "novecojušajā nozarē", kura ir veiksmīgi strādājusi no Livonijas ordeņa laikiem, salīdzinoši nesen vēl bija nodarbināti 80 000 strādājošo jeb 8% no visa Latvijas darba tirgus. Ik gadu šis mums "tik nevajadzīgais tranzīts" valsts ekonomikā ienesa vairāk nekā miljardu eiro (otrā lielākā tautsaimniecības nozare aiz kokrūpniecības un mežistrādes).
Neizmantot mūsu ģeogrāfiskās atrašanās vietas priekšrocības ne tikai ir ekonomiski aplami, bet to pat varētu traktēt kā noziegumu pret tautsaimniecību. Tas laikam arī ir izskaidrojums, kādēļ mūsu premjers nevēlas pragmatiskas attiecības ar austrumu kaimiņvalstīm. Savukārt, kad ir iespēja aizņemties, miljards šurp vai miljards turp acīmredzot Krišjāņa Kariņa kungam ir maznozīmīgs lielums.
Rodas jautājums: kas ir bīstamāk? Ļaut ieplūst dabīgi kapitālam no Austrumiem vai aizņemties no Rietumiem? Ņemsim kā piemēru "Latvijas Balzamu", kas pieder Jurijam Šefleram, kurš nereti pats uzturas Latvijā un ir spilgts piemērs cilvēkam, kurš ir pret Kremļa režīmu. "Latvijas Balzams" ir viens no lielākajiem Latvijas nodokļu maksātājiem un eksportētājiem, eksportējot produkciju uz 175 (!) dažādām valstīm un nesot Latvijas vārdu pasaulē, kā arī nodarbinot vairāk nekā 600 darbinieku.
Vai varbūt Pjotra Avena piemērs? Reti kurš mūsu valstī var lepoties ar tādu mecenātismu, kādu ir izradījis šis kungs pēdējā desmitgadē. Vai mums viņus nevajag? Labi, tad, Kariņa kungs, sakiet – kur ir tie miljardieri no Rietumiem, kuri ir gatavi šeit dzīvot, nodrošināt darbvietas, maksāt nodokļus un atbalstīt kultūrvēsturisko mantojumu?
Skaidrs, ka situācijā, kad esošā vara neprot atbildīgi saimniekot, aizņemšanās ir vienīgais risinājums. Taču nākamajā krīzē, kura strauji tuvojas augstu energoresursu cenu un nekontrolējamas inflācijas ietērpā, aizņemties būs gan grūtāk, gan arī dārgāk. Tāpēc varbūt paklausiet Paula kungam un atkāpieties ar godu.
PS. Aicinu lasītājus iepazīties ar Krišjāņa Kariņa valdības deklarāciju5 un izvērtēt, cik šodienas realitāte ir tālu no valdības solījumiem.
1 Levita, Kariņa un ministru algu palielinājums Covid-19 krīzes laikā nokaitina sabiedrību | LA.LV
2 Montenegro agrees hedging deals to ease Chinese debt burden -report | Reuters
3 Brisele atsaka Melnkalnes lūgumam palīdzēt segt parādu Ķīnai - Ārvalstīs - Ziņas - TVNET
4 Kāda jēga reformai, ja premjers grib iznīcināt tranzītu? - BNN - ZIŅAS AR VĒRTĪBU
5 kk-valdibas-deklaracija_red-gala-1.pdf (mk.gov.lv)
* Uzrādīts kā raksta autors
Seko mums 
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
