Vārda brīvība islāmā

Parasti pēc šādiem teroraktiem sabiedrību momentāli sāk zombēt mediji ar atslēgvārdiem “musulmaņi ir vislielākie upuri šajā”, “tas dos zaļo gaismu islamofobijai”, “visi musulmaņi nav tādi”, “izolēts incidents” un “rasismam nav  vietas mūsu sabiedrībā”, faktiski nostādot upurus pāridarītāja lomā. Bet kāpēc tā ir? Kāpēc kopš 1979. islāma revolūcijas Irānā visā pasaulē ir pastrādāti 67 tūkstoši izolētu incidentu?

Vai esat kādreiz pajautājuši: kāpēc musulmaņi sāk ārdīties, kad viņi tiek kritizēti? Kad Šarlī Hebdo žurnāls satirizēja Muhamedu, tā redakcija tika apšaudīta. Ir valstis, kurās t.s. “islamofobiju” pat ieraksta likumdošanā, faktiski pasargājot islāmu no kritizēšanas. Par islāma galvenās grāmatas – Korāna dedzināšanu kā protesta izteikšanu Tu vari tikt nogalināts. Iespējams, slavenākie musulmaņu upuri par islāma kritizēšanu ir Teo Van Gogs un Pims Fortuins. Visi islāma kritizētāji, kuri ir nogalināti, tika nogalināti, īstenojot savas tiesības uz vārda brīvību.

Viens no Eiropas klasiskā liberālisma dižgariem Džons Stjuarts Mills savā traktātā “Par Brīvību” kaislīgi aizstāvēja absolūtu vārda brīvību, to attaisnojot ar tieksmi pēc patiesības atklāšanas, cilvēces progresa un atklātām diskusijām. Arī aizskarošas idejas ir jāizsaka, jo tikai tā var būt iespēja noskaidrot cita cilvēka perspektīvu, nonākt pie kompromisa un izaicināt esošās idejas, lai atklātu jaunas. Islāmā nekā tāda nav.

Musulmaņu tendenci uz vardarbību pret tiem, kuri kritizē islāmu, var izsekot līdz pašam islāma izdomātājam – Muhamedam, kurš pasūtīja vairākas savu kritiķu slepkavības. Tā laika Arābijā dzeja tika turēta lielā cieņā kā saziņas līdzeklis, jo tā kalpoja kā svarīgs instruments aktuālākās informācijas sniegšanai. Dzejnieki rakstīja pantus arī par Muhamedu, galvenokārt kritizējot viņa rīcību, t.i. laupīšanas, slepkavības, izvarošanas u.c. zvērības. Pirms Muhameda Arābijā dzejnieki tika turēti augstā cieņā un varēja kritizēt, ironizēt, satirizēt un visādi citādi aprakstīt ikvienu un jebko. Dzejnieka aizskaršana bija kaut kas neiedomājams. Taču tas viss mainījās līdz ar Muhameda parādīšanos. Ap 624. gada martu, kad Muhameds veiksmīgi aplaupīja savas dzimtās Kuraišu cilts karavānu, viņš ieguva daudz materiālo labumu un varēja sākt izrēķināties ar visiem, kuri viņu kritizēja. Šajā rakstā tiks apskatīti populārākie.

1. Al Nadrs bin Al-Hārits

Šis cilvēks bija no Kuraišu cilts un saskaņā ar Ibn Išāka “Muhameda dzīves” 135.-136. un 162.-163. lpp. dzīvoja Mekā kad Muhameds tur sludināja islāmu, citējot savas “atklāsmes” un brīdinot, ka Allāhs sodīs tos, kuri ņirgājas par praviešiem. Bieži vien Muhameds stāstīja sagrozītus stāstus no Vecās Derības, kuras pa ausu galam bija dzirdējis no vietējiem ķeceriem. Al Nadrs mēdza norādīt uz viņa kļūdām, publiski apstrīdot un kritizējot viņu, un kad Muhameda mērs bija pilns, tika “atklāti” Korāna 83. nodaļas Al-Mutaffifin (Krāpnieki) 13-17. panti, kuri vēsta:

“Kad tiem tiek lasītas mūsu atklāsmes, tie saka: “Vecas fabulas!” Nē, patiešām! Traipi klāj viņu sirdis dēļ visa ļaunā, ko ir darījuši! Bez šaubām, viņi tiks nošķirti no sava Kunga tajā Dienā. Vēl vairāk, viņi noteikti degs Ellē, un viņiem tiks teikts: “Šis ir tas, ko jūs mēdzāt noliegt!””

Kad Muhameds aizbēga uz Medīnu, viņš sāka laupīt Kuraišu tirgoņu karavānas. Al Nadrs aizstāvēja Kuraišus no Muhameda laupītājiem liktenīgajā Badras kaujā un tika sagūstīts. Saskaņā ar Al Vakidī “Muhameda dzīves” 53.-54. lpp., Al Nadrs, ieraugot Muhamedu, sacīja: “Pie Dieva! Muhameds mani nogalinās, patiešām, viņš uz mani skatījās ar nāvi savās acīs!”, un drīz pēc tam viņa galvu nocirta Alī ibn Abī Talibs.

2. Ukba bin Abi Muaits

Viņš bija viens no lielākajiem Muhameda kritiķiem un regulāri traucēja Muhamedam sprediķot. Ņirgājoties par Muhameda vājajām zināšanām teoloģiskos jautājumos, viņš sacerēja satīriskus dzejoļus un tos publiski deklamēja viņa priekšā. Sahī al Buharī 3185 hadīsā Abdulla stāsta, cik ļoti Muhameds Ukbam riebās:

“Kamēr pravietis bija paklanīšanās stāvoklī, Kuraišu pagānu grupai ieskaujot viņu, atnāca Ukba bin Abi Muaits, atnesa kamieļa zarnas un uzmeta tās Pravietim uz muguras. Pravietis nepacēla galvu no paklanīšanās stāvokļa, līdz Fatima (t.i., viņa meita) neaatnāca un nenoņēma šīs zarnas no viņa muguras, un nolādēja to, kas bija izdarījis (ļaunumu). Pravietis teica: "Ak, Allāh! Iznīcini Kuraišu vadoņus, ak, Allāh! Iznīcini Abu Džahlu bin Hišamu, Utbu bin Rabiju, Šaibu bin Rabiju, Ukbu bin Abi Muaitu, Umaiju bin Halafu (vai Ubai bin Kalafu)." Vēlāk es redzēju, kā viņi visi tika nogalināti Badras kaujas laikā, un viņu ķermeņi tika iemesti akā, izņemot Umaijas vai Ubaja ķermeni, jo viņš bija resns cilvēks, un, kad viņš tika izvilkts, viņa ķermeņa daļas atdalījās, pirms viņš tika iemests akā.”

Al Vakidī “Muhameda dzīves” 42. lpp. norādīts, ka, kad Muhameds jau bija aizmucis no Mekas, Ukba mēdza citēt šādu dzejoli:

Ak emigrant uz kamieļu mātītes no Al-Kasvā,

Drīz tu redzēsi mani, zirga jātnieku,

Un es ietriekšu savu ieroci tevī un tad no tā dzeršu,

Un zobens paņems no tevis visas šaubas!

Ibn Išāka “Muhameda dzīves” 308. lpp. rakstīts, ka arī Ukba tika sagūstīts Badras kaujā un bija viens no dažiem Kuraišiem, kuru neizdeva apmaiņā pret ķīlu. Muhameda nežēlību pret saviem gūstekņiem vēlāk apliecinās Ukbas dēls Umara ibn Ukba Abī Davūda Sunnas 2686. hadīsā, ko stāsta Abdulla ibn Masūds:

“Ibrahims teica: Ad-Dahhaks ibn Kaiss bija iecerējis iecelt Masruku par gubernatoru. Tad Umara ibn Ukba viņam jautāja: “Vai tu iecelsi vīrieti, kas bija viens no Usmana slepkavām?” Masruks viņam teica: “Ibn Masūds mums atstāstīja, un viņš bija uzticams attiecībā uz tradīcijām, ka tad, kad Pravietis bija iecerējis nogalināt Tavu tēvu, viņš (Ukba) vaicāja: “Kas pieskatīs manus bērnus?” Viņš (Muhameds) atbildēja: “Ugunis.” Es arī vēlu jums to, ko Allāha Vēstnesis vēlēja jums.”

3. Vienacainais beduīnu gans

Šim cilvēkam nav savas vikipēdijas lapas, taču viņa stāsts ir ne mazāk svarīgs. Al Tabarī “Parviešu un ķēniņu vēstures” 7. grāmatas 147.-150. lpp. rakstīts, ka Muhameds pasūtīja Kuraišu līdera Abū Sufjāna slepkavību Mekā un lika Amram bin Umaijam al Damrī ar kolēģi to izpildīt. Abū Sufjāna atentāts cieta neveiksmi un abi Muhameda rokaspuiši devās uz zirgiem mukt projām. Pa ceļam viņi paslēpās alā, kurā pamanījās nodurt vienu no Kuraišiem, kura kliedziens piesaistīja pārējo cilti. Nodurtā Kuraiša līķi viņa cilts aiznesa projām, un viņi nepamanīti alā palika vēl divas dienas.

Amra palīgs vēlāk aizjāja atpakaļ uz Medīnu pie Muhameda, kamēr viņš pats nesekmīgi mēģināja atbrīvot no gūsta citu sabiedroto. Atkal aizmucis un paslēpies nu jau citā alā, viņš uzdūrās vienacainam aitu ganam. Gans prasīja: “Kas tur ir?” Amrs atbildēja: “Kāds no Banū Bakr (cilts).” Viņš sacīja: “Es esmu no Banū Bakr, viens no Banū al-Dīl.” Tad viņš apgūlās man blakus un sāka dziedāt: “Es nebūšu muslims kamēr vien būšu dzīvs, un neticēšu muslimu ticībai.” Es sacīju: “Drīz vien redzēsi!”

Pēc tam kad gans aizmiga un sāka krākt, Amrs aizgāja viņu nogalināt, izdurot sava loka galu cauri viņa redzošajai acij līdz tas izgāja ārā cauri viņa pakausim. Ibn Išāka “Muhameda dzīves” 675. lpp. šis stāsts ir papildināts ar to, ka pēc tam, kad Amrs atgriezās atpakaļ pie Muhameda un pastāstīja viņam par to, Muhameds Amru svētīja.

4. Abū Afaks

Žīdu dzejnieks nu Banū Ubaida cilts, kurš dzīvoja Medīnā laikā, kad Muhameds tur jau bija nostiprinājis savu varu pār vietējiem iedzīvotājiem, atteicās pieņemt islāmu un bija skaļš Muhameda opozicionārs. Par to viņš samaksāja ar savu dzīvību.

Ibn Sada “Lielās Šķiru Grāmatas” 2. sējuma 31. lpp. norādīts, ka Abū Afaks bija vecs vīrs, kurš sasniedzis simt divdesmit gadu vecumu. Viņš bija žīds, kurš kūdīja ļaudis pret Muhamedu un sacerēja (satīriskus) pantus. Salīms ibn Umairs, kurš piedalījās Badras kaujā, sacīja: “Es dodu zvērestu, ka nogalināšu Abū Afaku vai nomiršu pirms viņa.” Viņš sagaidīja pirmo karsto nakti, kad Abū Afaks gulēja atklātā vietā, tad Salīms paņēma savu zobenu un, novietodams to virs Abū Afaka aknām, ietrieca to, līdz tas atsitās pret gultu.

Viņa dzeja atspoguļo viņa nepatiku pret Muhameda neskaitāmajiem slepkavību pasūtījumiem. Ibn Išāka “Muhameda dzīves” 675. lpp. lasāms, ka viņš pauda savu neapmierinātību ar to, ka Muhameds noslepkavoja kādu vārdā Al Hārits bin Suvaīds bin Samits (kurš arī kritizēja Muhamedu), un dzejolis ir šāds:

Esmu ilgi dzīvojis, bet nekad neesmu redzējis

Cilvēku sapulci vai pulcēšanos,

Kas būtu uzticīgāki savam darbam

Un saviem sabiedrotajiem, kad tie tiek aicināti

Nekā Kailas dēli, kad tie sapulcējās,

Vīri, kas gāza kalnus un nekad nepadevās,

Jātnieks, kas pie viņiem nāca, sašķēla tos divās daļās (sakot)

"Harām", "Halal" un visādas citādas lietas.

Ja tu ticētu godībai vai Karaļvalstij,

tu būtu sekojis Tubbam (Jemenas himjarītu ķēniņam).

5. Asma bint Marvāna

Šīs dzejnieces slepkavība ir vispretīgākā no visām šajā rakstā minētajām Muhameda pasūtījumu slepkavībām, galvenokārt Muhameda bandītu gļēvās dabas un neizmērojamās nežēlības dēļ. Viņa bija talantīga Medīnas dzejniece no Banū Anvs cilts ar pieciem bērniem, no kuriem viens bija zīdainis. Visa  viņas ģimene uzskatīja Muhamedu un viņa sekotājus par nevēlamiem ieklīdeņiem Medīnā. Pēc kārtējās Muhameda kritiķa slepkavības viņa sacerēja dzejoli un deklamēja to publiski, kā tas lasāms Al Vakidī “Muhameda dzīves” 85.-86. lpp.:

Es nicinu Banū Malik un al-Nabīt, un Aufu, un es nicinu Banū Hazradž

Jūs pakļaujaties svešiniekam, kurš nav viens no jums, ne viens no Murādas vai Madhižas

Vai jūs liekat uz viņu cerības pat tad kad viņš ir nogalinājis jūsu cilšu vecākos

Kā kāds kurš gaida labi pagatavotu buljonu?

Kad šis dzejolis nonāca līdz Muhameda ausīm, viņš pavēlēja viņu noslepkavot. Ibn Sada “Lielās Šķiru Grāmatas” 2. sējuma 31. lpp. rakstīts, ka viņu noslepkavoja Umairs ibn Adī. Viņš ielauzās viņas mājā nakts laikā, kamēr viņa gulēja. Viņas bērni gulēja viņai apkārt, un viens no tiem bija piesūcies pie viņas krūts. Viņš viņu meklēja ar rokām, jo bija akls (vai arī ar sliktu redzi). Paņēmis zīdaini malā, viņš iecirta savu zobenu viņas krūtīs, līdz tas caurdūra viņas muguru. Kad viņš atgriezās pie Muhameda, viņam tika jautāts: “Vai noslaktēji Marvāna meitu?” Viņš atbildēja: “Jā, vai ir kas vēl darāms?” Muhameds atbildēja: “Nē, pat divas kazas dēļ viņas nesasitīs savas galvas kopā.”

6. Kābs ibn Ašrafs

Arī viņš bija žīds no Medīnas Banū Nadīr cilts un ar savu dzeju kritizēja Muhamedu un viņa sekotājus.  Arī viņam Muhameda laupīšanas un slepkavības Badrā izraisīja riebumu, kā dēļ viņš sacerēja musulmaņiem neglaimojošu dzeju, apraudot noslaktētos Kuraišu cilts ļaudis, kā norādīts Al Vakidī “Muhameda dzīves” 92. lpp., viņa dzejolis bija šāds:

Badras dzirnavas izkūla savas tautas asinis

Šādos notikumos kā Badrā jums vajadzētu raudāt un vaimanāt

Labākie no ļaudīm tika noslaktēti ap tās cisternām

Nedomājit, ka tas ir dīvaini, ka ķēniņi tika atstāti guļam

Daži ļaudis, kuru dusmas mani iepriecina, saka:

“Kabs ibn Ašrafs ir pilnībā izmisis!”

Viņiem ir taisnība. Ak, kaut zeme, kad viņi tika noslepkavoti,

Būtu sašķēlusies un aprijusi savu tautu!

Cik daudz dizčiltīgu glītu vīru, bezpajumtnieku patvēruma sniedzēju,

Tika noslaktēti brīvi kad zvaigznes nedeva lietu.

Kas nesa citu nastas, valdīja un saņēma pienākoši.

Man sacīja, ka Banu Mugīra (cilts) tika pazemoti

Un gāzti dēļ Abū Hakīma nāves

Un divi Rabijas dēli kopā ar viņu un Munabbīhu

Vai viņš tika iznīcināts Tubbas garā?

Par šiem vārdiem viņš samaksāja ar savu dzīvību. Kā liecināts Ibn Išāka “Muhameda dzīves” 367.-368. lpp., Muhameds vaicāja saviem sekotājiem: “Kurš mani atbrīvos no Kāba ibn Ašrafa?” Muhameds bin Maslama sacīja: “Ak, Allāha apustuli, es viņu nogalināšu!” Uz ko Muhameds viņam atbildēja: “Izdari tā, ja Tu vari.” Bin Maslama viņam sacīja: “Ak, Allāha apustuli, mums būs jāstāsta meli!” Muhameds atbildēja: “Sakiet, ko gribat, jo jums to ir brīvi darīt.”

Pēc šiem vārdiem Bin Maslama ar saviem bandītiem sāka savu sazvērestību. Viņi devās pie Kāba ibn Ašrafa un apmainījās ar dzejoļiem. Tad viens no viņiem sacīja: “Ak ibn Ašraf, es vēršos pie tevis jautājumā, kuru vēlos, lai paturi kā noslēpumu.” Ašrafs atbildēja: “Droši!” Pēc labi izdomāta stāsta slepkavas negaidīti ietrieca dunci Ašrafa vēderā.

7. Abdulla ibn Katals

Pieņēmis islāmu, viņš vēlāk no tā atteicās un no Medīnas aizbēga uz Meku. Kad Muhameds iekaroja Meku, viņš sastādīja sarakstu ar Mekas iedzīvotājiem, kuri bija jānoslepkavo. Ibn Katals bija šajā sarakstā. Viņa vaina bija divtik liela – viņš gan pameta islāmu, gan sacerēja satīriskas dziesmas par Muhamedu. Sahī al Buharī 4286. hadīsu stāsta Anass bin Maliks:

“Iekarošanas dienā pravietis iegāja Mekā, galvā nēsājot ķiveri. Kad viņš to noņēma, pienāca kāds vīrietis un teica: "Ibn Katals turas pie Kābas aizkara." Pravietis teica: "Nogalini viņu!”

Saskaņā ar Ibn Išāka “Muhameda dzīves” 550.-551. lpp. kopā ar Ibn Katalu tika noslepkavotas arī divas viņa dziedātājas, kuras dziedāja Muhamedam neglaimojošus tekstus.

Tā, lūk, miera reliģijas dibinātājs, iestrādāja jaunu kārtību Arābu pussalā – laupot, slepkavojot, izvarojot un nežēlīgi izrēķinoties ar ikvienu, kurš uzdrīkstēsies kritizēt viņu par to. Cerams, ka esmu atbildējis uz jūsu jautājumu, kāpēc musulmaņi neļauj kritizēt savu totalitāro nāves kultu un vardarbīgi izrēķinās ar ikvienu, kurš uzdrīkstas iebilst.

Visbeidzot vēlos pateikt, ka, kamēr Latvijā vēl valda civilizētas pasaules likumi un Satversmes 100. pants vēl puslīdz strādā, novēliet savam vietējam musulmanim garšīgu cūkas šņukuru šajos ziemassvētkos!

P.S. Ziemassvētki ir aizliegti islāmā, jo skaitās shirk (elkdievība).

Mani iepriekšējie raksti:

1. Īstā patiesība par musulmaņu kultūru jeb tas, ko mediji nevēlas publicēt par islāma vēsturi;

2. Kāpēc musulmaņi mūs ienīst, un kāpēc viņi pret mums cīnās?;

3. Par islāmu un sieviešu sišanu;

4. Kāds sakars islāmam ar teroraktu pie parlamenta ēkas Londonā?;

5. Maskētā džihāda rokasgrāmata un Stokholmas sindroms;

6. Islāma frontē bez pārmaiņām, jeb kā Zanders “analizēja” DP pārskatu;

7. Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi;

8. Muhameda portrets;

9. Takfir: dvieļu kari jeb kāpēc musulmanis nogalina musulmani;

10. Riddah: islāma vienvirziena biļete;

11. Zina: Šahāda zem varavīksnes jeb praids Mekā. Islāma skatījums uz seksuālajām minoritātēm;

12. Islāms – plaģiāta reliģija;

13. Pedofilija islāmā jeb kādus ļaudis mums varētu atvest ANO migrācijas pakts;

14. Pamācība Mārai, kā nēsāt hidžābu, jeb galvassegas izcelsme un regulējums šariātā ;

15. Par Kraistčērčas mošeju apšaudi ;

16. Musulmaņu naids pret ebrejiem* un tā teoloģiskie aspekti

17. Vardarbība pret sievieti islāmā – kulturāla daudzveidība “Progresīvo” iznireļu gaumē;

18. Feministes utopija – dzīve šariātā;

19. Vai Muhameds bija gejs?

20. 20 retoriski jautājumi palestīnas atbalstītājiem

21. Muhameda nāve

Novērtē šo rakstu: