Iesaki rakstu: 
Viena no fundamentālākajām demokrātiskas valsts vērtībām ir vārda brīvības ievērošana. Tādējādi tieši vārda brīvības ievērošana ir ļoti precīzs indikators, lai noteiktu, vai valsts ir demokrātiska vai ne.
Protams, ka vārda brīvība nav absolūta. To var ierobežot. Visbiežāk tiesību aktos kā leģitīmie mērķi vārda brīvības ierobežošanai tiek minēti, pirmkārt, citu personu tiesību aizsardzība, piemēram, novēršot informācijas par personas privāto dzīvi nepamatotu publiskošanu, otrkārt, valsts un sabiedrības drošības aizsardzība, piemēram, aizliedzot naidu kurinošus izteikumus vai ierobežojot valsts noslēpumu saturošas informācijas publiskošanu.
Treškārt, vārda brīvības ierobežošanas pamatā var būt nepieciešamība nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu un nevainīguma prezumpciju, respektīvi, lai kādā noziegumā apsūdzētās personas netiktu medijos atzītas par vainīgām jau pirms tiesas sprieduma. Visbeidzot, vārda brīvības ierobežošana var tikt saistīta ar intelektuālā īpašuma aizsardzību, piemēram, novēršot nelegālu kino vai mūzikas darbu izplatīšanu.1
Covid – 19 apkarošanas laikā Latvijā ir izskanējuši visdažādākie viedokļi par to, ka vārda brīvība pieļauj teikt visu, ko domā saistībā kā par masku nēsāšana publiskās vietās, tā arī par to, ka lietotne Apturi covid ir domāta iedzīvotāju izsekošanai utt.
Īsāk sakot, tiek kultivēts, ka Latvijā viss ir slikti. Nabaga iedzīvotājus piespiež mocīties un nēsāt maskas, ir izveidota telefona lietotne, kura nu tagad visus izsekos, turklāt ne tikai to telefona īpašnieku, kurš lejuplādēja lietotni, bet arī visus šajā telefonā pieejamos kontaktus.
Sākšu par masku lietošanu: šis nav Latvijas izdomājums – pasaulē visur maskas tiek izmantotas, lai mazinātu inficēšanās iespējas. Vai maskas 100% pasargā no inficēšanās – protams, ka ne, bet vai mazina? Te atbilde ir – jā. To pierādīja Japānas zinātnieki, veicot eksperimentu.2 Šā vai tā – visi var brīvi runāt par šo jautājumu.
Savukārt par lietotni Apturi covid: nepārstāstīšu visus par un pret, tikai kopsavilkumam – lietotnes lejuplāde ir pilnīgi brīva izvēle. Arī personas privātie dati netiek aizskarti, kur nu vēl kādu citu.3 Arī par to var izteikties, ko vien vēlas.
Dzīvē viss ir relatīvs. Tikai jautājums - ko izmantojam kā atskaites punktu. Ja paskatāmies situāciju Latvijā – kādam var šķist, ka kaut kas nav labi, bet, ja paskatāmies salīdzinoši ar citām valstīm, situācija kļūst pavisam citādāka.
Labi, ar Baltkrieviju tagad salīdzināt nebūtu godīgi. Tamdēļ salīdzināšanu veikšu ar Krieviju, jo Latvijā vēl ir atsevišķi cilvēki, kuri uzskata, ka viss, kas ir ap un par Krieviju, ir skaisti un jauki. Tātad kā ar vārda brīvību ir Krievijā - un vai arī tur valdība rekomendē iedzīvotājiem instalēt kādu lietotni?
Lai izvairītos no pārmetumiem, ka interpretēju faktus kaut kādā virzienā, – veikšu tikai šo faktu uzskaitījumu, minimizējot savus secinājumus.
Krievijas žurnālistei Svetlanai Prokopjevai draud līdz pat septiņu gadu cietumsods par “terorisma attaisnošanu” - krimināllieta pret žurnālisti tika ierosināta saistībā ar viņas pausto viedokli par sprādzienu Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD) nodaļā Arhangeļskā 2018.gada oktobrī. Komentējot sprādzienu Arhangeļskā, žurnāliste pauda viedokli, ka pašreizējā Krievijas vara pati esot izaudzinājusi jaunu paaudzi, kas ar to cīnās.4
Viens no vārda brīvības indikatoriem, bez šaubām, ir preses brīvības novērtējums konkrētajā valstī. Ja, piemēram, Latvija šajā vērtējumā atrodas 22. vietā, tad Krievija – 149. vietā. Krievija atrodas starp Hondurasu un Kongo.5 Kāds tagad varētu mēģināt pateikt, jā, kas taisa sarakstus, tie sarindo, kā vēlas. Savā ziņā piekrītu, bet iepriekš jau minēju faktu par krimināllietas uzsākšanu pret žurnālisti par viedokļa paušanu.
Viens no veidiem, kā Krievijā sistemātiski un tiešā veidā ar valdības atbalstu tiek smacēta vārda brīvība, ir dažādu ierobežojošu likumu ieviešana. Viens no nesenākajiem - aizliegums izrādīt necieņu pastāvošajai varai, ko Putins parakstīja 2019. gada martā.
Likums piesaistīja Krievijas neatkarīgo mediju un ārvalstu preses uzmanību, kad jau pēc mēneša tika sodīts pirmais pārkāpējs, kurš savā "VKontakte" kontā bija nodēvējis Putinu par "pasakainu stulbeni" un ievietojis viņa karikatūru. Viņam piesprieda 30 000 rubļu (418 eiro) naudassodu.
Krievijas parlamentā tika arī apstiprināts "viltus ziņu" aizliegums. Likums netiek attiecināts uz "tradicionālajiem medijiem", kuriem ir licence vai apliecība (protams, valsts izdota). Vietnēm, uz kurām šis likums attiecas, nekavējoties būs jādzēš par nepatiesām atzītas ziņas vai jārēķinās, ka tās tiks bloķētas. Par ziņu patiesumu lems prokuratūra, un smagākajos gadījumos tīmekļa medijiem draud slēgšana vai naudassods līdz 1,5 miljoniem rubļu (20 000 eiro).6
Jāatzīmē, ka Krievijas 2012. gada „ārvalstu aģentu likums” un 2015. gada „nevēlamu organizāciju likums” Krievijas ģenerālprokuroram sniedz pilnvaras bez tiesas procesa aizliegt to starptautisko organizāciju darbību Krievijā, kuras tiek uzskatītas par „nevēlamām”.
Aptuveni 80 NVO, tostarp gandrīz visas vadošās cilvēktiesību NVO, Krievijā tiek uzskatītas par ārvalstu aģentiem. Par “ārvalstu aģentiem” pasludināti arī desmit plašsaziņas līdzekļi, kas saistīti ar Radio “Brīvā Eiropa” vai “Amerikas Balss”.
Kopš 2014. gada ārvalstu aģentu sarakstā ir iekļautas arī desmitiem organizāciju, kas nodarbojas ar vides aizsardzības jautājumiem, un daudzas nācies slēgt, lai izvairītos no tā, ka tās tiek klasificētas kā ārvalstu aģenti, vai tādēļ, ka tās nespēja samaksāt naudas sodus.
2019.gada 21. novembrī Krievijas Parlaments apstiprināja jaunākos grozījumus likumā par ārvalstu aģentiem, ar kuriem ārvalstu aģentu statuss tiek paplašināts, iekļaujot tajā privātpersonas, tostarp blogerus un neatkarīgos žurnālistus.
Likums nosaka arī īpašas prasības publikāciju reģistrēšanai un uzskaitei, kā arī minēto noteikumu neievērošanu pasludina par noziedzīgu nodarījumu, ieskaitot sankciju iespēju ar lieliem administratīviem naudas sodiem vai brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem.7
Nu, jā, piekritīsiet, kaut kā tāda Latvijā nav. Par to jebkurš var pārliecināties.
Tiesa, Krievija iet vēl tālāk – tiek gatavots likumprojekts, kurš paredz, ja ārvalstu sociālajos tīklos vai plašsaziņas līdzekļos tiks publiskota informācija, kura nepatiks Krievijai, – tā varēs tos bloķēt.
Labi, par vārda brīvību vai – manā ieskatā – nebrīvību minēju jau daudz piemēru. Paskatīsimies, kā tad ir ar tām lietotnēm.
Hā, te vispār bez komentāriem – ja, kā minēju, Latvijā tiek tikai rekomendēts lietot kādu lietotni, tad Krievijā šim jautājumam grasās pieiet pavisam vienkārši. Putins 2019. gada decembrī parakstīja likumu, kas aizliedz pārdot tehniku, tostarp viedtālruņus un datorus, bez iepriekš instalētas Krievijas programmatūras. Šī likuma izpildes nodrošināšanai valdība jau arī pieņēmusi attiecīgu lēmumu.8
Tādejādi Krievijā vairs neviens iedzīvotājs nevarēs nopirkt ne telefonu, ne datoru, ne arī televizoru, kurā nebūs instalētas valdības izstrādātas un akceptētas programmas. Zinot, kā Krievijai patīk izsekot un kontrolēt savus iedzīvotājus un ne tikai, nav jābūt gaišreģim, lai paredzētu, ka specdienesti ir izdarījuši visu, lai attiecīgajās programmās būtu iestrādāti arī viņiem interesējošie elementi.
Viena lieta ir, ja visa šī tehnika paliek Krievijā, otra – ja šī tehnika tiek tirgota ārpus tās robežām. Kaut kad iepriekš jau rakstīju, ka Ķīnā ražotās un pasaulē pārdotās video novērošanas iekārtas var tikt izmantotas informācijas iegūšanai Ķīnas interesēs. Izskatās, ka Krievija soļo tajā pat virzienā.
Te jau, apsteidzot visus notikumus, gribētos paust cerību, ka kā Latvijas, tā arī citu valstu speciālisti izanalizēs šīs programmatūras, lai nepieļautu, ka ne tikai ķīnietis, bet arī Krievijas speciālie dienesti nenoklausās vai nenovēro mūsu darbības.
Jā, kā tad paliek ar raksta sākumā pausto par vārda brīvību? Domāju, ka bez komentāriem. Varbūt Latvijā viss nav ideāli, bet blakus ir valsts, kura jau sāk pāriet uz totalitāro informācijas telpas un iedzīvotāju kontroli.
1 https://lvportals.lv/viedokli/268456-kas-ir-varda-briviba-un-vai-to-var-ierobezot-2015
2 https://www.tvnet.lv/7091883/japanas-zinatnieku-eksperiments-ka-sejas-maskas-pasarga-no-covid-19
3 https://jauns.lv/raksts/zinas/395234-vai-valdiba-tiesam-velas-jus-izsekot-ko-spej-un-ko-nespej-lietotne-apturi-covid
4 https://www.tvnet.lv/6792175/preses-briviba-krievijas-gaume-zurnalistei-draud-septini-gadi-cietuma-par-viedokli
5 https://rsf.org/en/ranking_table
6 https://www.tvnet.lv/6704972/ne-tikai-golunovs-ka-krievija-znaudz-un-smace-varda-brivibu
7 https://www.europarl.europa.eu/latvia/lv/ep-l-mumi/2019g/decembris-2019/v-rda-br-v-ba-ep-aicina-krieviju-atcelt-likumu-par-rvalstu-a-entiem-.html
8 http://publication.pravo.gov.ru/Document/View/0001202011230051?index=0&rangeSize=1
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
