Variants “knabsbergs”: padziļinātas pārbaudes sešu metru augstumā, rezultāts – plikas pakaļas iegrimes dziļumā
Mārcis Bendiks10.11.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Daugaviņas, māmuliņas, viļņos iepretim Rīgas pilij iepeldējusi milzīga balta plastikāta kaudze, kurai esot jāsimbolizē korupcijas aisberga redzamā daļa un jāmudina pārsteigtie skatītāji domāt par neredzamo, desmit reižu lielāko korupcijas ļaunumu, kurš būtu simboliski meklējams likteņupes dzelmē.
Un nav pat tik svarīgi, ka Daugavas dziļums posmā no Katlakalna uz leju ir tikai kādi seši līdz astoņi metri, bet lejpus Vanšu tiltam – kādi divpadsmit vai drusciņ vairāk. Nekāda astoņkārša iegrime sešmetrīgajam mēslam te nebūtu iespējama, līdz ar to aisberga vietā mums te ir darīšana ar citu fenomenu – KNAB iniciētu un uzraudzītu knabsbergu, kurš peld pa virsu viegli kā plūdos ierauta grabaža.
Neapšaubāmi neveiksmīga, lai neteiktu pilnīgi stulba, ideja – iedomāties, ka, skatoties uz sintētisko megakaku, varētu nākt prātā kāda pārgudri noģiedama asociācija, nevis skaidri redzams fakts: izķēzīti materiāli un izplenderēti līdzekļi.
Tajā pašā laikā nekādi nevar ienākt prātā, ka šī ūbermegasūda izmaksas ir aptuveni 145 tūkstoši eiro (PVN ieskaitot, tātad aptuveni 120 tūkstoši neto), no tiem sestā daļa ir knabsberga izgatavošanai un peldināšanai, pārējā – trallināšanai visās šķirbās, lai šis izšķērdīgais stulbums būtu pamanīts.
Ikkatram racionāli domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka kopumā aptuveni 100 tūkstošu biezs zutnis šādā vīzē ir, tautiski izsakoties, iebāzts ķešā. Tieši kurā un kā pēc tam pārdalījies un sadalījies, tas jau ir cits jautājums.
Savā ziņā knabsbergs tomēr ir dziļi simbolisks: sešmetrīgā mēsla iegrime ir kādi 30 centimetri – atbilstoši izrādīšanās izmēram, salīdzinot ar pašu veikumu. Neviens, itin neviens no knābistu skaļi aizsāktajiem procesiem nav nonācis līdz atrisinājumam.
Kā sevišķi raksturīgu piemēru atgādināšu kādu jubileju, kas gaidāma pēc nedēļām divām. Pērn novembrī Rīgas domes deputāts Mičerevskis tiešā veidā, bez kādiem «varbūt» un “iespējams”, apsūdzēja “Attīstībai” vadību politisko partiju finansēšanas kārtības pārkāpšanā, kas faktiski saturēja visas nelikumīgi iegūtu līdzekļu atmazgāšanas pazīmes.
Šeit var būt tikai divas iespējas: vai nu Mičerevskis ir apmelotājs, vai arī visa šī kompānija kopā jāsēdina cietumā. Kas noskaidrots gada laikā? Variants Nr. 1? Variants Nr. 2? Nē, draugi, ir variants “knabsbergs”: padziļinātas pārbaudes sešu metru augstumā, rezultāts – plikas pakaļas iegrimes dziļumā.
Toties knābistu pašreklāmas pastulbais zirģelis uzjājis pirmajā aisbergā, projektiņš par 140 tūkstošiem ir ražošanā un pusīte no tā jau apgūta. Un priekšā vēl nākamie jājieni, jo, kā no viņu pašu sniegtajām ziņām izriet, kopumā jāapgūst 552 tūkstoši. Laipni lūgti miljonu bezjēdzīgas izplenderēšanas klubiņā! Tiešām, kādēļ tikai Veselības ministrijas uzraudzībā var gadu gadiem šķērdēt miljonus ar nulles rezultātu nefunkcionējošai e-veselībai vai Izglītības un zinātnes ministrijas nekam nederīgajai e-skolai (nejaukt ar “E-klasi”)?
Kāpēc tikai Veselības ministrija un Valsts kancelejai būtu tā privilēģija dalīt daudzsimtu tūkstošu kontraktus pīāristu firmām mazjēdzīgām aktivitātēm? Kādēļ tikai Pavļuta (draudziņiem) bijušajiem kolēģiem būtu iespēja taisīt Veselības ministrijas apmaksātas reklāmas, kas dod izteikti negatīvu rezultātu?
Tagad arī knābisti ir jauki iekļāvušies kopējās valsts pārvaldes tradīcijās, ar ko arī apsveicu lasītājus. Protams, pirmais jājiens nemēdz būt bez klupieniņiem, un es nebūšu izbrīnīts, ja sākotnēji aisberdziski baltais izstrādājums iegūs knabsberdziski dzelteni brūnākus toņus un aizpeldēs uz jūras pusi vēl pirms projektā paredzētā termiņa.
Bet lai jau peld, iegrime netraucē. Likteņupe ne to vien ir redzējusi.
Redakcijas piebilde. Autora viedoklis jau bija sagatavots publicēšanai, kad saņēmām ziņu no vērīgiem iedzīvotājiem, proti, Daugavā pie Akmens tilta izvietotais vides objekts – korupcijas aisbergs –, kas uzstādīts sociālās kampaņas ietvaros, nu gaužām necilā paskatā mētājas pie Katlakalna krastā aiz Dienvidu tilta. Pret Daugavā izvietoto sociālās kampaņas vides objektu, iespējams, veikts vandālisms, un “aisbergu” upē atkārtoti neielaidīs, ziņo Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
