Iesaki rakstu: 
Kas notika 6. janvārī Vašingtonā? Mūsdienu pasaulē noliegt faktu, kurš uzfilmēts tūkstošos mobilo telefonu un kuru tiešraidē pārraidīja katrs sevi cienošs televīzijas kanāls, nav iespējams.
Fakts (notikuma izklāsta īsā versija)*: ASV galvaspilsētā notika prezidenta Trampa atbalstītāju mītiņš, kurā runu teica pats vēlēšanu neveiksminieks. Runā Tramps aicināja savus atbalstītājus “likt saprast viņiem, ka mēs to tā neatstāsim” un kārtējo reizi apgalvoja, ka pie varas esošā korumpētā elite ir nozagusi tautai uzvaru vēlēšanās.
Pēc mītiņa daļa tā dalībnieku devās no Baltā nama uz netālu esošo ASV Kongresa ēku, tā saukto Kapitoliju, pēc pusstundas satrakojies pūlis, nesastapis pienācīgu drošības dienestu pretestību, ielauzās ASV parlamentā. No ēkas tika evakuēti tajā strādājošie deputāti, un uz laiku tika pārtraukta Džo Baidena uzvaras apstiprināšanas formālā procedūra.
Iebrucēji atradās Kongresa ēkā vairākas stundas, līdz telpas un apkārtne tika atbrīvota no nepiederošajām personām. Notikuma laikā ēkai tika izsisti daži logi, izlauztas vairākas durvis, un izdemolēti daži kabineti. Šobrīd tiek ziņots, ka nekārtību laikā no gūtajiem ievainojumiem dzīvību zaudējuši pieci cilvēki.**
ASV presē un demokrātu politiķu paziņojumos šis notikums ir tiek raksturots kā “bezprecedenta”.
Lai paliek uz kongresmeņu sirdsapziņas viņu īsā atmiņa***, un nepārmetīsim viņiem emociju izvirdumu, ko izsauc atskārsme, ka tavā kabinetā kāds nemazgājies lumpenis taisījis selfijus.
Mūs vairāk interesē, kāpēc urda tāda dīvaina sajūta, ka tas nav gluži “bezprecedenta gadījums” un ka mēs “šo esam jau redzējuši”.
Palīdziet atcerēties, kur un kad tā ir bijis, – populistiski un blēdīgi politikāņi aicina “tautu no visas valsts” uz protestu galvaspilsētā, iemesls mītiņot ir skaidrs kā zīdaiņa asara – paust savu neapmierinātību ar nepareizi ievēlētā parlamenta nerēķināšanos ar “tautas gribu”, mītiņa vieta ir piecu minūšu attālumā no parlamenta ēkas, mītiņā cilvēki tiek aicināti “nesamierināties, prasīt tiesisku un godīgu valsts pārvaldi”. Mītiņa tribīnē kāpj politikā ieziepētie un paziņo: “Parlamenta atlaišana ir vienīgais ceļš!”, pūlis vienbalsīgi skandē: “Atlaist Saeimu, atlaist Saeimu!”.
Jā, tagad atceros – 2009. gada 13. janvāris, Doma laukums, Rīga. (Video zemāk)
Atceros arī to, uz kurieni no Doma laukuma devās Arta Pabrika un Aigara Štokenberga uzkurinātais pūlis un kā notika Saeimas ēkas šturmēšana. Toreiz Saeimas spīkera krēslā pasēdēt nevienam neizdevās, un flīģeli no pieķēzīšanas paglāba fakts, ka blakus parlamentam atradās šņabja bode, kuras plauktu satura mainīšana Pabrika vēlētāju pamatmasai interesēja daudz vairāk nekā Saeimas seju nomaiņa vai pat kaut kādu plākšņu noraušana no tautas kalpu kabinetu durvīm.
Pēc hokeja terminoloģijas mums te ir mačs ASV pret Latvija, kā jau šajos laikos pieņemts, sacensības tiek rīkotas attālināti, mēs 2009. – atpalikušie amerikāņi 2021. gadā, un spēles statistika ir šāda:
Politikā nokļuvuši gadījuma cilvēki, narcisi un pašlabuma meklētāji, kuri meklē “īsceļu” pie varas, aicina apstrīdēt vēlēšanu rezultātus. ASV 1 : Latvija 1 – neizšķirts, mums tomēr ir asinīs “vecā skola”;
Haotisks pūlis, kurš savas drosmes apstulbināts, bez kāda plāna un mērķa dodas “parādīt deputātiem, ko tauta par viņiem domā”. ASV 1 : Latvija 1 – neizšķirts, sestais spēlētājs laukumā – latviešu hokeja fans;
Policija, drošības spēki, kuri “nevarēja paredzēt” šādu notikumu gaitu**** un pirmās vardarbības stundas bija nez kur pagaisuši, bet pēc ālēšanās tvaika noplakšanas, kā uz burvja mājienu uzradās un beidzot bija gatavi izrādīt pretestību un “atjaunot kārtību”. ASV 1 : Latvija 1 – atkal neizšķirts, mēs labi turamies “mazākumā”, bet viņiem ir “spēcīgs vairākums”;
Izsisti logi, sadedzinātas mašīnas, izlaupīti šņabja veikali ASV 1 : Latvija 2 – pirmajā periodā mūsu uzbrukumi bija bīstamāki;
Bojā gājuši cilvēki. ASV 5 : Latvija 0 – trešajā periodā viņi ieskrējās, pieraduši pie lielajiem laukumiem;
Pūļa tracinātāji politikāņi, kūdītāji un nelieši, kuri lej krokodila asaras, neuzņemas atbildību ne par saviem vārdiem, ne darbiem, sajutuši sviluma smaku novēršas no saviem uzticīgākajiem sekotājiem. ASV 1 : Latvija 1 – mēs nemaz neesam sliktāki.
Mēs savu “apvērsumu” ***** jau sen izspēlējām, nepaveicās, galotnē meistarības pietrūka, atkal mums skaists minimāls zaudējums.
Vai tiešām ir palikuši neatbildēti jautājumi?
Kāpēc sanāk, ka gan Vašingtonā, gan Rīgā vientiešu mītiņus, kas sākas ar dziesmām un plakātiem, tik viegli iestūrēt destruktīvā vardarbībā?
Ar ko gan Tramps ar savu roklaižu svītu atšķiras no Arta Pabrika un “Sabiedrība citai politikai”/Vienotība bezprincipa konjunktūristu šlakas?
Ar ko aptaurētais akardeonists ar Jēkaba ielas bruģakmeni rokās labāks par jampampiņu, kurš padusē stiepj kongresa tribīni?
Kāpēc notikumus Kapitolijā vietējā gaišo spēku elite sauc par “apvērsumu”, bet sevis paveikto 2009. gada 13. janvāri pieticīgi – par “grautiņu”?
Atsauces:
** https://www.theguardian.com/us-news/2021/jan/08/capitol-attack-police-officer-five-deaths
https://abcnews.go.com/Politics/video/green-deal-protests-capitol-hill-59736933
https://www.ecowatch.com/green-new-deal-2622975118.html
***** https://www.politico.eu/article/us-capitol-donald-trump-riot-call-it-what-it-is-an-attempted-coup/
Žaņa Bezmera Youtube kanāls, video ar runām Doma laukumā:
https://www.youtube.com/c/%C5%BDanisBezmers/videos?view=0&sort=dd&shelf_id=4
1. https://www.youtube.com/watch?v=_vHdn5qbkNg
2. https://www.youtube.com/watch?v=OkZJTRVtZW0
3. https://www.youtube.com/watch?v=0FKJaFVMHFo
4. https://www.youtube.com/watch?v=pvMsF8fvSBc
5. https://www.youtube.com/watch?v=O86QHTttgqA
Pārpublicēts no https://laikadzirnas.wordpress.com/
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
