Vecā Eiropa liekuļo attiecībā uz agresorvalsti Krieviju: rublis vērtīgāks par cilvēktiesībām
Baiba Zīle21.01.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Neskatoties uz to, cik cītīgi Eiropas Savienības (ES) politiķi no vecās Eiropas valstīm cenšas parādīt starptautiskajai ģimenei savu humāno un cilvēktiesību aizsargājošo dabu, sabiedrībā var rasties izteiktas šaubas par patiesajiem iemesliem ES pastāvēšanai, dodot iespēju visādiem Valentīniem un Aldiem veidot un izplatīt dažādu konspirāciju teorijas, kuras diemžēl atrod noklīdušās avis.
Nav noslēpums, ka jau iepriekš tika izteiktas bažas par Eiropas Savienības identitātes un vērtību krīzi, kura šķietami liek pieņemt arvien jaunus likumus savu darbību attaisnošanai vai īslaicīgai problēmas maskēšanai, tādējādi radot arvien lielāku birokrātisko slogu.
Jau ilgu laiku tika runāts par tā saukto Globālo Magņitska aktu, kas ļauj ASV ieviest sankcijas pret individuālām personām, kuras pārkāpj cilvēktiesību normas. ASV piemēram ir sekojušas vairākas pasaules valstis un izveidojušas līdzīgus cilvēktiesību aizsardzības mehānismus, daži no tiem strādā, daži – ne.
11 gadus pēc Krievijas advokāta un korupcijas apkarotāja Sergeja Magņitska mīklainās nāves Maskavas cietumā beidzot ir stājies spēkā arī tā dēvētais Eiropas “Magņitska akts”, kas ļauj arī Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm noteikt sankcijas pret cilvēktiesību pārkāpējiem visā pasaulē.
Paredzēts, ka galvenie sankciju mēri būs saistīti ar aktīvu iesaldēšanu un ceļošanas aizliegumu ES iekšienē. Jāpiemin, ka salīdzinājumā ar citām valstīm ES 2020.gada decembrī nevis pieņēma Magņitska aktu, bet gan izdeva vispārinātu Padomes regulu (ES) 2020/1998 par ierobežojošiem pasākumiem pret nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem.
Pazīstamais amerikāņu finansists un investīciju kompānijas “Hermitage Captial” vadītājs Bils Brauders, kurš pazīstams arī kā viens no skaļākajiem Krievijas prezidenta Vladimira Putina kritiķiem, paskaidrojis, ka tapušā cilvēktiesību aizsardzības mehānisma nenosaukšana starptautiski atpazīstamā un jau simboliskā vārdā norāda uz skaidru Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzvaru šajā jomā.
Saskaņā ar publiskoto informāciju jaunā ES regula jeb tā sauktais „ES Magņitska akts” paredz, ka turpmāk sankcijas varēs piespriest konkrētām personām individuāli. Regula attiecas uz genocīdu, noziegumiem pret cilvēci, spīdzināšanu, apspiešanu, varmācīgiem sodīšanas mehānismiem, tai skaitā, verdzību, ārpustiesas, tūlītēja vai patvaļīga nāvessoda izpildi un nogalināšanu, personu nolaupīšanu, patvaļīgiem arestiem un aizturēšanām, cilvēku tirdzniecību, dzimumnoziegumiem, vardarbību, miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvības ierobežošanu, uzskatu un vārda brīvības pārkāpumiem, reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumiem un daudziem citiem nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem.
Līdz šim ES ir piemērojusi dažādus sankciju mehānismus kā atbildes reakciju uz Krīzi Ukrainā un Baltkrievijā kā arī pret Irānas un Ziemeļkorejas režīmu vardarbību. ES Sankciju kartē (EU Sanctions Map) var redzēt detalizētu sarakstu ar valstīm un pieņemtajiem sankciju mēriem pret tām. Ievērojama sankciju deva dīvainā un nesaprotamā veidā ir skārusi Ukrainu, kura saņēmusi īpašu ES uzmanību dažādās jomās, arī saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem.
Protams, tas nav nekāds pārsteigums, jo tur valdošais sajukums ir atbilstošs attiecīgajiem soda mēriem. Taču pārsteidzošākais publiskotajā kartē ir tas, ka Krievijas Federācija (KF) šķietami nepārkāpj cilvēktiesību normas, kaut gan tā ir atzīta par agresorvalsti attiecībā pret to pašu Ukrainu.
Lai gan kā atbildi uz Ukrainas krīzi EP vēl nesen pievienoja jaunas personas un vienības pie tām, pret kurām jau piemēro ierobežojošus pasākumus attiecībā uz darbībām, kas grauj vai apdraud Ukrainas teritoriālo integritāti, suverenitāti un neatkarību. No kā izriet, ka šobrīd saraksts sastāv no 177 personām un 48 vienībām, taču neviena no tām netiek pieskaitīta KF. Es atceros, ka arī pirmajos EDSO ziņojumos par konfliktu Austrumukrainā bija melns uz balta uzrakstīts, ka tieši Ukraina ir tā, kas uzbrūk Krievijai.
Kā tas nākas, ka visas šīs personas tiek pieskaitītas Ukrainai, taču Krievija paliek vien ar parastajām sankcijām, kuras izvirzītas par iebrukuma Ukrainā faktu. Turklāt saskaņā ar Human Rights Watch apkopoto informāciju cilvēktiesību situācija Krievijā turpina pasliktināties. Ar dažiem izņēmumiem varas iestādes uz pieaugošo pilsonisko aktivitāti reaģē agresīvi izdodot apšaubāmus pat robustus aizliegumus, represīvus likumus un kriminālvajāšanas pret nevainīgiem cilvēkiem, kas vēlas brīvi paust savu viedokli.
Taču saskaņā ar pieejamo informāciju tas nav bijis pietiekami, lai Eiropa reaģētu uz atsevišķu personu vai personu grupu pastrādātajiem cilvēktiesību pārkāpumiem KF. Izskatās, ka Putinam joprojām ir ietekmīgi draugi vecajā Eiropā!
Tātad atkal rodas jautājums, par kādām vērtībām Eiropa visu laiku runā vai pretēji – nerunā? Viņu pašu paustā nostāja, ka ES ir struktūra, kas stingri veicina un aizstāv cilvēktiesības un demokrātiju visā pasaulē, kā arī tās robežās un ka cilvēktiesību un demokrātijas ievērošana ir būtiska, lai risinātu globālās problēmas, ir kaut kur pazudusi tulkojumā jeb milzīgajā birokrātiskajā aparātā, kas tiek papildināts tikai ar jaunām tukšām regulām.
Tai pašā laikā Putina režīma ietekmē jau sen ir strauji pieaugusi varmācīga cilvēktiesību ierobežošana dažādās sfērās. Putina režīma postošie ietekmes mehānismi, kas nereti satur cilvēcīgu formu un iesaistās dažādās plānotās slepkavībās un atsevišķu opozicionāru un žurnālistu brīvības ierobežošanā, neļaujot paust neatkarīgu viedokli, jau sen bija jāsoda vai vismaz jāpakļauj noteiktai likumiskai atbildībai.
To, ka ES vērtības ir zaudējušas savas robežas un ka tas, kas notiek ar jaunā akta izdošanu, ir tikai demokrātisko un cilvēktiesību aizsardzības imitācija, pierāda jau tas, ka Sergeja Skripaļa un Alekseja Navaļnija slepkavības mēģinājumos iesaistītās personas saņēma nosodījumu par toksiskas neiroparalītiskas vielas glabāšanu, transportēšanu un izmantošanu, tādejādi pret iesaistītajām personām nosakot sankciju režīmu tikai par ķīmisko ieroču esamību, nevis par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, piemēram, slepkavības mēģinājumu.
Protams, mediju dienas kārtībā tika ziņots, ka tas ir agresīvs Putina režīma mēģinājums atbrīvoties no sev nevēlamām personām, taču cilvēktiesību jomā nekāds soda mērs netika piespriests no ES puses. Tieši pretēji, viena otra valsts no vecās Eiropas un visu apbrīnotās Skandināvijas stiprināja draudzības saites ar Putina režīmu, turpinot darbu pie Nord Stream II būvniecības ar jaunu sparu.
Tad, lūk, retorisks jautājums ES, - kas tad pēc viņu definīcijas skaitās smagi cilvēktiesību pārkāpumi? Tad, kad Gapoņenko uzraksta sūdzību par to, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu, nevis krievu, – Latvijai tiek izteikts nosodošs rājiens par mazākumtautību tiesību ierobežošanu, bet, kad Putina režīms mēģina nogalināt opozīcijas līderus, iebiedē vai fiziski ietekmē citādi domājošos – tad tiek apskatīts tikai fakts, par nozieguma fizisko izpausmi, nevis morālo degradācijas līmeni.
Lai jaunizdotā regula pilnvērtīgi darbotos un attaisnotu tās izstrādē ieguldītos resursus, nevis tikai maskētu ES nespēju efektīvi noteikt precīzas robežas un rīkoties, būtu jāvēršas pret ikvienu, kas veicina Putina režīma ļaundabīgo ietekmi, arī pret vienu otru vācieti, itāli un francūzi. Tāpat kā pret algotņiem, kas palīdzēja okupēt Krimu un turpina liet asinis Austrumukrainā, kā arī pret visiem, kas palīdzēja krieviem iejaukties citu valstu vēlēšanās Eiropā, pret tiem, kas veic kiber uzbrukumus valdības institūcijām, jo šie cilvēki taču ir paveikuši noziedzīgus nodarījumus, pārkāpjot un „izvarojot” Rietumu demokrātiju pamatbrīvības, tādejādi apdraudot ne tikai konkrētu valsti vai personu, bet visas ES un Rietumvalstu sistēmu kopumā.
Tieši tāpēc Eiropai vajadzētu nopietnāk attiekties pret pašu sludinātajiem pamatprincipiem un jaunajā sarakstā bez jebkādām atrunām iekļaut visas kaitnieciskās personas, visus ietekmes resursu vadošos indivīdus. Liegt tiem ceļot uz Eiropu un liegt tiem darbības ar to finanšu instrumentiem – tādējādi parādot Putina režīmam, ka Eiropai galu galā „cīnās” un negrasās pieļaut jebkāda veida cilvēktiesību pārkāpumus un diskreditējošu darbību izplatīšanos.
Šim dokumentam bija jābūt vienam no ES instrumentiem, ar ko mazināt un nepieļaut Putina režīma negatīvo ietekmi visās jomās. Bet man liekas, ka šoreiz tas nav tas stāsts, jo rublis arī Vācijā un Dānijā ir rublis, vēl jo vairāk, ja tas ir konvertēts euro un ASV dolāros!
AVOTI:
https://www.dw.com/en/europes-magnitsky-act-5-things-to-know/a-55808127
https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=OJ:L:2020:410I:TOC
https://euobserver.com/foreign/150312
https://www.dw.com/en/eu-approves-its-magnitsky-act-to-target-human-rights-abuses/a-55859105
https://www.consilium.europa.eu/en/policies/sanctions/
https://sanctionsmap.eu/#/main
https://www.consilium.europa.eu/en/infographics/eu-sanctions-against-russia-over-ukraine/
https://www.hrw.org/world-report/2020/country-chapters/russia
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
