Iesaki rakstu: 
Padomju laikos tos, kas bija pret padomju varu, lika psihiatriskajās slimnīcās, cietumos vai izsūtīja. Aprobētas čekas metodes. Arī mūsdienās piemēri nav tālu jāmeklē. Kādas valsts premjers vēl salīdzinoši nesen sēdēja cietumā par uzskatiem. Bet tad tauta modās.
Latvijā ir un būs tāpat. Vecais varas establišments izbauda pēdējo elpas vilcienu. Establišments tiražē, ka spēcīgākā opozīcija ir traka un nekompetenta (gluži kā padomju laikos), bet par klaunu vēl nesen saukto politiķi pēc ideālu nodevības un pagulšanās zem Vienotības establišments pēkšņi atzīst par pragmatisku reālpolitiķi. Tas tiek tiražēts masveidā. Kā čekas laikos.
Arī tas nekas, ka 3x500 solījums ir aizmirsts, jo neesot budžetā nauda (it kā tas nebija zināms pirms vēlēšanām, kas skaidri parāda šo melu patieso seju). Solītais mediķu algu palielinājums esot pārprasts un tikšot “risināts” 2020.gadā, kopš 90. gadu vidus sludina Viņķele un bailīgais premjers, kurš nav pieņēmis nevienu valstsvīra cienīgu un drosmīgu lēmumu. Un nepieņems, jo būs bailes zaudēt šīs neko nevarošās un establišmentam izdevīgās izkārtnes statusu.
Uz Davosas ekonomikas forumu Latviju neaicina, bet mums esot izcils ārlietu speciālists ar 80 tūkstošu vērtiem ceļojumiem uz Fidži salu kūrortiem par nodokļu maksātāju naudu un personīgiem uzkrājumiem, kas arī radušies uz nodokļu maksātāju rēķina.
Aizsardzības ministrs solīja ievest jaunu politiku un politiķus (ieveda gan tikai Viņķeli), bet tālāk par VIP kartēm sev nav ticis. Un netiks. Jo tas vienkārši ir domāšanas veids.
Koalīcijas padomi tagad sauc par Sadarbības padomi tieši tāpat kā pie iepriekšējās varas. Valsts pārvaldes samazināšana ir pagātne, jo vēlēšanas garām un var izdomāt jaunus amatus establišmenta pietuvinātajiem. Tā var turpināt nebeidzami.
Establišments 9.2 miljardu budžetā atradīs pilnu apdrošināšanas paketi, jaunus auto vai kompensācijas sev, iekārtos draugus labi apmaksātās padomēs un rīkos miljonu iepirkumus ar otkatu smaciņu kā līdz šim, bet neatradīs ugunsdzēsējiem, policistiem un medmāsiņām, jo budžetā nav naudas.
Balto apkaklīšu noziedzība ir tā, kāpēc 9.2 miljardos nevar atrast ātrajai palīdzībai vai māmiņu algām, kāpēc solījumu nepildīšanu var aizmālēt ar “budžetā naudas nav”. Tikmēr no Saeimas uz Ministru kabinetu un atpakaļ kursē luksusa autobāze, kaut ar kājām tās ir desmit minūtes svaigā gaisā.
Nav svarīgi, vai establišments pēdējo elpas vilcienu vilks gadu vai divus. Bet skaidrs, ka tas beigsies. Šobrīd šis establišments izņirdz spēcīgāko opozīciju, un tas ir loģiski, ka sit un sitīs jau tikai pa stiprajiem. Cerot, ka salūzīs. Jo, ja salūzīs stiprais, pārējos pakļaut būs vienkārši.
Par ko tad izņirdz? Par to, ka stāv par ideāliem un tos nenodod. Par to, ka pilda solīto, nevis to aizmirst apmaiņā pret amatiem, jo ne jau amati establišmenta pavadā ir sasniegums. Par to, ka nepakļaujas un nekļūst pragmatiski reālpolitiķi establišmenta vecās politikas vajadzībām.
Man nostāšanās pret establišmentu, piemēram, maksāja politiski motivētu un laika grafikā pieskaņotu izrēķināšanos advokatūrā, lai netiktu nominēts premjera amatam. Tas notika no Romualda Vonsoviča, Vienotības politiķu sabiedrotā puses, kurš šobrīd, kā saka ministrijas darbinieki, šiverē pa Tieslietu ministrijas gaiteņiem, kopš Bordāns ar Jurašu apkauno tieslietu sistēmu.
Par masveida mediju kampaņām establišmenta vajadzībām nemaz nerunāšu. Par pielaidi, kur joprojām nevar atrast neko, kas liecinātu par Latvijas nodevību, un kur sūdzības, kā vēsta avoti, raksta tas pats Vonsovičs, arī nē.
Vinstons Čērčils reiz teica: “Nekad, nekad, nekad nepadodies!” Bet kā ir ar Jums?
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
