Vecāki nesapotēja bērnu pret difteriju – un sešgadīgais puisītis aizgāja
Kristīne Pitkeviča02.06.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kolēģei šonakt dežūrā nomira pacients - sešgadīgs puika. Pirms gada viņš saslima ar difteriju, saslima ļoti smagi - attīstījās miokardīts (sirds muskuļa iekaisums), smaga sirds mazspēja, sirsniņa faktiski nemaz vairs nerāvās, puiku vairākkārtīgi reanimēja, viņš ļoti ilgi gulēja intensīvajā terapijā pie visādiem aparātiem, un mazā dzīvībiņa karājās gaisā.
Puikas sirds tā arī neatkopās, un beigu beigās tika pieņemts smags lēmums implantēt mākslīgo sirdi. Lai arī tā bija vienīgā iespēja izglābt bērna dzīvību, tas stipri ierobežoja viņa dzīvi un viņa nākotni - nu viņš bija pilnībā atkarīgs no elektriskās rozetes, no asinsreces preparātiem, drīkstēja doties pastaigā vien pa slimnīcas teritoriju, nedrīkstēja dauzīties, lēkt, skriet, darīt visu to, ko viņa vienaudži dara ikdienu, jo allaž bija jāstiepj līdzi liela kaste dzīvības cenā - paša mākslīgā sirds.
Ar corona uzliktajiem ierobežojumiem puikas ikdiena kļuvusi vēl bēdīgāka, jo pierasto daudzu ciemiņu vietā nu drīkstēja nākt tikai mamma vai tētis un tikai pa vienam. Arī slimnīcas kafejnīca tika slēgta, kur viņam tik ļoti patika nākt.
Absolūti neskaidra visu šo laiku bija puikas nākotne - pēc sarežģītas primāras cīņas ar difterijas bacili nebija atlabušas nieres un puika bija atkarīgs no dialīzes - regulāras asiņu attīrīšanas. Tādēļ arī ēdienkarte bija strikti ārstu kontrolēta un tajā bija pavisam maz vietas spontāniem našķiem. Un tādēļ puika arī netika uzņemts transplantācijas gaidīšanas listē.
Bet puika kā jau sešgadīgs puika - skatījās multenes, zīmēja kopā ar bērnu nodaļas audzinātāju un mācījās burtiņus, spēlēja virtuālo futbolu, sapņoja kļūt par futbolistu un ļoti lepojās, ka šogad ies pirmajā klasītē. Kaut arī “mājmācībā” ar slimnīcas skolotāju, bet tomēr!
Pirms nedēļas viņš saslima. Vispār jau jocīgi teikt par jau tā smagi slimu bērnu “saslimis”, bet ierastā un šķietami stabila lietu kārtība tika izjaukta - temperatūra, slikti asinsrādītāji, klepus. Un tad sākās ķēdes reakcija - viena slikta lieta radīja simts citas sliktas lietas, kas katra atkal radīja vēl simts citas. Pēdējās trīs diennaktis puika pavadīja reanimācijā - atkal mākslīgā koma, atkal plaušu ventilācija, atkal tikai sliktas ziņas, nopūtas un asaras.
Šonakt mani kolēģi veselu stundu viņu reanimēja. Pārtrauca vien tad, kad puisīša vecāki paši to palūdza - tas bija bezcerīgi, vairs nebija neviena paša diedziņa, uz kura varētu noturēt šajā saulē viņu mazo dēliņu.
Man nācies vienreiz runāt ar šiem vecākiem - tā ir ļoti situēta un jauka ģimene. Abi labi izglītoti; juristi (mamma gan aizgāja prom no darba, kad puika saslima), vēl ir vecākā māsiņa - liela malacīte.
Pirms pāris gadiem vecāki tiesājās ar bērnu dārzu, kas bija atteicies puiku uzņemt, jo viņš ne pret ko nebija potēts. Vecāki apelēja pie tā, ka tas nav likumīgi, un uzvarēja. Tāda likuma toreiz tiešām nebija.
Nav arī likuma, pēc kura varētu vērsties pret vecākiem, kas izvēlas nepotēt savus bērnus, tādejādi nenodrošinot viņiem tiesības uz dzīvību. Nav likuma, pēc kura varētu sodīt pašpasludinātos youtube guru un “alternatīvos dakterus”. Nav likuma, kas aizbāztu mutes “vakcīnu kaitīgumu apgaismotājiem”, kuri klaji melo, jo mums ir vārda brīvība.
Šonakt, pirms vest mazo puisīti uz morgu, mana kolēģe pati ņēma ārā no viņa nedzīvā ķermenīša visus katetrus. Parasti to dara māsas, bet šoreiz māsiņa to emocionāli nevarēja. Sēdēja, raudāja un nespēja pārstāt.
Kad puisītis bija prom, iededza svecīti viņa reanimācijas palātā. Pieaugušo reanimācijā tā nekad nedara, tur ir cita statistika un cita medicīna. Bet bērnu reanimācijā tālā atvilktnē ir noliktas sveces. Reizei, kad kāds bērns aizies. Arī no slimībām, kuras ir tik viegli novērst.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
