Vecāki nesapotēja bērnu pret difteriju – un sešgadīgais puisītis aizgāja
Kristīne Pitkeviča02.06.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kolēģei šonakt dežūrā nomira pacients - sešgadīgs puika. Pirms gada viņš saslima ar difteriju, saslima ļoti smagi - attīstījās miokardīts (sirds muskuļa iekaisums), smaga sirds mazspēja, sirsniņa faktiski nemaz vairs nerāvās, puiku vairākkārtīgi reanimēja, viņš ļoti ilgi gulēja intensīvajā terapijā pie visādiem aparātiem, un mazā dzīvībiņa karājās gaisā.
Puikas sirds tā arī neatkopās, un beigu beigās tika pieņemts smags lēmums implantēt mākslīgo sirdi. Lai arī tā bija vienīgā iespēja izglābt bērna dzīvību, tas stipri ierobežoja viņa dzīvi un viņa nākotni - nu viņš bija pilnībā atkarīgs no elektriskās rozetes, no asinsreces preparātiem, drīkstēja doties pastaigā vien pa slimnīcas teritoriju, nedrīkstēja dauzīties, lēkt, skriet, darīt visu to, ko viņa vienaudži dara ikdienu, jo allaž bija jāstiepj līdzi liela kaste dzīvības cenā - paša mākslīgā sirds.
Ar corona uzliktajiem ierobežojumiem puikas ikdiena kļuvusi vēl bēdīgāka, jo pierasto daudzu ciemiņu vietā nu drīkstēja nākt tikai mamma vai tētis un tikai pa vienam. Arī slimnīcas kafejnīca tika slēgta, kur viņam tik ļoti patika nākt.
Absolūti neskaidra visu šo laiku bija puikas nākotne - pēc sarežģītas primāras cīņas ar difterijas bacili nebija atlabušas nieres un puika bija atkarīgs no dialīzes - regulāras asiņu attīrīšanas. Tādēļ arī ēdienkarte bija strikti ārstu kontrolēta un tajā bija pavisam maz vietas spontāniem našķiem. Un tādēļ puika arī netika uzņemts transplantācijas gaidīšanas listē.
Bet puika kā jau sešgadīgs puika - skatījās multenes, zīmēja kopā ar bērnu nodaļas audzinātāju un mācījās burtiņus, spēlēja virtuālo futbolu, sapņoja kļūt par futbolistu un ļoti lepojās, ka šogad ies pirmajā klasītē. Kaut arī “mājmācībā” ar slimnīcas skolotāju, bet tomēr!
Pirms nedēļas viņš saslima. Vispār jau jocīgi teikt par jau tā smagi slimu bērnu “saslimis”, bet ierastā un šķietami stabila lietu kārtība tika izjaukta - temperatūra, slikti asinsrādītāji, klepus. Un tad sākās ķēdes reakcija - viena slikta lieta radīja simts citas sliktas lietas, kas katra atkal radīja vēl simts citas. Pēdējās trīs diennaktis puika pavadīja reanimācijā - atkal mākslīgā koma, atkal plaušu ventilācija, atkal tikai sliktas ziņas, nopūtas un asaras.
Šonakt mani kolēģi veselu stundu viņu reanimēja. Pārtrauca vien tad, kad puisīša vecāki paši to palūdza - tas bija bezcerīgi, vairs nebija neviena paša diedziņa, uz kura varētu noturēt šajā saulē viņu mazo dēliņu.
Man nācies vienreiz runāt ar šiem vecākiem - tā ir ļoti situēta un jauka ģimene. Abi labi izglītoti; juristi (mamma gan aizgāja prom no darba, kad puika saslima), vēl ir vecākā māsiņa - liela malacīte.
Pirms pāris gadiem vecāki tiesājās ar bērnu dārzu, kas bija atteicies puiku uzņemt, jo viņš ne pret ko nebija potēts. Vecāki apelēja pie tā, ka tas nav likumīgi, un uzvarēja. Tāda likuma toreiz tiešām nebija.
Nav arī likuma, pēc kura varētu vērsties pret vecākiem, kas izvēlas nepotēt savus bērnus, tādejādi nenodrošinot viņiem tiesības uz dzīvību. Nav likuma, pēc kura varētu sodīt pašpasludinātos youtube guru un “alternatīvos dakterus”. Nav likuma, kas aizbāztu mutes “vakcīnu kaitīgumu apgaismotājiem”, kuri klaji melo, jo mums ir vārda brīvība.
Šonakt, pirms vest mazo puisīti uz morgu, mana kolēģe pati ņēma ārā no viņa nedzīvā ķermenīša visus katetrus. Parasti to dara māsas, bet šoreiz māsiņa to emocionāli nevarēja. Sēdēja, raudāja un nespēja pārstāt.
Kad puisītis bija prom, iededza svecīti viņa reanimācijas palātā. Pieaugušo reanimācijā tā nekad nedara, tur ir cita statistika un cita medicīna. Bet bērnu reanimācijā tālā atvilktnē ir noliktas sveces. Reizei, kad kāds bērns aizies. Arī no slimībām, kuras ir tik viegli novērst.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
