Vecie čekisti un komunisti ir pazudinājuši vēl vienu Krieviju
Augusts Augustiņš27.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Laiki nāk un mainās, bet ir lietas, kas nemainīsies nekad, un viena no tām ir mūžam izputinātā un sagrautā Krievija un tās cilvēki. Nespēju atcerēties tādus laikus, kad cilvēks parastais Krievijā būtu baudījis īstu brīvību, to skaitā vārda brīvību, labklājību un cilvēka cienīgu dzīvi. Lai arī kas cauri gadsimtiem nebūtu atradies pie Krievijas varas grožiem, tās tauta vienmēr ir tikusi aptīta ap mazo pirkstiņu, apzagta, izsmieta un apkaunota, nav nekādas atšķirības vai tie bija tatāru hani, „pašu” cari, Ļeņina komanda vai tagad Putina banda.
Pirms jau atkal rakstīt komentāros, ka Augustiņš ir rusofobs un kurina naidu, gribu vienam otram PSRS laiku un Putina režīma piekritējam paskaidrot, ka latvieši nav un nekad nav varējuši būt rusofobi, jo viss, ko latvieši vēlas un ir vēlējušies, - lai Krievijas cari, kompartija un putina oligarhi liek viņus mierā. Tādu iecietību, kādu tie ir izjutuši no latviešu puses, tie nav baudījuši nekur citur, un es kā latvietis būdams visā savā būtībā jūtu līdzi un pārdzīvoju par ikvienu dzīvu būtni, kas tiek mocīta, spīdzināta un nicināta Krievijas politiķu rokām.
Bet, atgriežoties pie jau kārtējās veco komunistu un čekistu pazudinātās Krievijas, vēlos teikt pāris vārdus par Krievijas Federācijas budžetu, kas kopš Krimas „atgūšanas” un sankciju „iegūšanas” saldajā ēdienā pārdzīvo ļoti smagus laikus. Krievijas budžetā katastrofāli trūkst naudas, ne velti Putins dažas dienas iepriekš apstiprināja jaunu krievu tautas „labklājības” veicināšanas likumu par ienākuma nodokļa celšanu tiem pilsoņiem, kuru gada ienākumi ir lielāki par aptuveni 55 000 eiro.
Kremļa propagandas mediji liekulīgi stāsta, ka iekasētie līdzekļi tiks novirzīti īpaši slimu bērnu ārstēšanai. Jāprasa, vai tad beidzot Kremlī sēdošos būtu sirdsapziņa nomocījusi? Protams, ka ne, un es atkal ironizēju, jo šovasar Krievijas finanšu ministrs drudžaini norādīja, ka, piemēram, šā gada augustā valsts budžeta deficīts ir pieaudzis par 85%. Bet tagad ir jau gandrīz decembris, un šaubos, vai statistika šajā rādītājā kopš augusta diez ko ir mainījusies uz labo pusi.
Laikā, kad resursu jau tā nepietiek, Krievijā plosās COVID-19, kas finanšu krīzi nepārprotami padara vēl jūtamāku. Liktenim ar to vēl nepietika, liekot Putinam iesaistīties Kalnu Karabahas „miera” misijā, kas saskaņā ar pēdējām ziņām nemaz tik mierīga nesanāks, - atkal būs jākaro, bet karošana nav lēts prieks. Kāds teiks, Krievija ir bagāta zeme – daudz naftas un gāzes, bet Krievijas naftas cena starptautiskajā tirgu ir vienkārši smieklīga, savukārt pa Gazprom cauruļvadiem plūst arvien mazāk gāzes vai pat neplūst nemaz.
Putins tagad saprot, ko juta Hitlers dažas dienas pirms Otrā pasaules kara beigām. Arvien vairāk parādās informācija par Putina slikto veselības stāvokli, runā, ka Parkinsona slimība šo pastāvīgi dzen tuvāk tai saulei. Kā nu ne, ņemot vērā iepriekšminēto situāciju, Putins, visticamāk, izbauda kolosālu stresu, cik var redzēt, viņa labā roka vairs īsti nefunkcionē. Kā teikt, ko sēsi, to pļausi. Krievijas ekonomika knapi funkcionē, sankcijas ir darījušas savu, bet priekšā stāv 2021. gada parlamenta vēlēšanas, varbūt beidzot, kaut kas mainīsies.
Protesti Habarovskā tāpat kā Baltkrievijā joprojām turpinās, bet Kremļa mediji par tiem turpina spītīgi klusēt. Nepārprotami neapmierināto skaits Krievijā aug ar katru dienu, tagad arī Krievijas iedzīvotāju vidējām slānim, uz kuru attiecas jaunuzliktais ienākumu nodoklis, būs vēl viens iemesls iziet ielās.
Savukārt 2021. gada Krievijas budžets ir izveidots, pieņemot, ka naftas cena būs robežās starp 80 un 85 USD par barelu, bet vai man „viszinošais” Delfi un Pietiek komentētājs var pateikt, cik šodien maksā Krievijas Ural klases nafta? Mazliet ietaupīšu jūs laiku – tās cena ir uz pusi zemāka no plānotās. Turklāt, ja paskatāmies, kā Ural naftas cena ir mainījusies pēdējā gada laikā, tad būs jāpiekrīt Putina izstrādājumam biedram Medvedevam: „Naudas nav, bet jūs turaties!”
Faktiski krievu tauta šobrīd izbauda kārtējo savas valsts agoniju. Kas notiks tālāk, grūti teikt, vēsturē ir maz tādu gadījumu, kad no šādām situācijām izdodas izkļūt bez lielām ziepēm un asinīm. Piemēram, Maskavas pilsētas budžeta deficīts uz nākamo gadu tiek plānots 510 miljardu rubļu apmērā, tie ir kaut kādi 5,6 miljardi eiro, kas būs nepieciešami, lai Putina elite vēl kādu laiku varētu dzīvot kā līdz šim. Savukārt Krievijas reģionos pēc loģikas vajadzētu sākties mītiņiem un protestiem, kas varētu pāraugt kārtīgos nemieros, jo pati Kremļa Finanšu ministrija ziņo, ka visu federālo subjektu ienākumi strauji krītas, un tas nozīmē to, ka nāksies aizņemties naudu, bet vai būs, kas aizdos?
Puse Krievijas subjektu jau 2020. gadu plāno noslēgt ar budžeta deficītu, tas nozīmē, ka jau tagad Krievijas provincēs trūkst finanšu līdzekļu. Pavisam kopā tiek lēsts, ka Krievijas subjektu kopējais budžeta deficīts ir jau sasniedzis 30% robežu. Sankcijas un pandēmija ir darījušas savu, dzenot vienu naglu pēc otras Putina režīma zārkā, bērēs visticamāk skuju takas un neļķu nebūs, jo tam vairs nepietikšot naudas. Tā saucamie Krievijas reģioni-donori vairs nespēj sponsorēt citus Krievijas reģionus, piemēram, neattīstīto Dagestānu, Jakutiju un Kamčatku. Tāpat tiem jāsponsorē režīma starptautiskie sāpju bērni - Krima, Dienvidosetija, Abhāzija, un tagad bonusā var vēl nākt arī Armēnija kopā ar visu Kalnu Karabahu.
Izskatās, ka Krievijas Federācijas „okupāciju” un „skaldi un valdi” ceļā iegūtās pavalstis viena pēc otras drīz centīsies pārraut nabas saiti ar Maskavu. Kremlis, protams, kā parasti, pretosies, kā rezultātā atkal var tikt lietas asinis.
Izskatās, ka Putina Krievija sabruks pati no sevis, no iekšienes, bet vēl mazliet jāpaciešas.
Pagaidām atliek vien noņemt cepuri krievu tautas izturības priekšā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
