Iesaki rakstu: 
Valsts mērogā Ziemassvētkus varētu saukt par meža retināšanas svētkiem. Ja ķīnietim valsts paģērē katru gadu iestādīt vismaz vienu koku un ir cerības, ka ar laiku pār Gobi tuksnesi šalks ciedru meži, latvietis vismaz vienu egli gadā nocērt. Nu varbūt necērt pats, tad viņa vietā to nocērt bizness.
Vismaz 800 tūkstošu eglīšu nonāk privātās mājās un dzīvokļos, gandrīz 200 tūkstošu – publiskās telpās – kantorī, veikalā, desu cehā, slimnīcā vai pansionātā. Vismaz 10 tūkstošu eglīšu tiek izstādītas publiskos skvēros, laukumos vai vienkārši iestādes nožogotajā teritorijā pie garāžas.
Vadošā firma Ragi un nagi uzskata par savu pienākumu uzstādīt egli Rīgā iespējami tuvu Ministru kabinetam vai Rīgas domei atkarībā no priekšnieka tautības vai politiskajām simpātijām. Lielāko pilsētas egli brauc nolūkot pilsētas mērs, un egles nolūkošana ir labs iegansts dzerstiņam ar partijas biedriem un pielīdējiem. Savukārt lepnākās centra egles tiek sasietas no daudzām mazām eglītēm.
Kopumā tas nozīmē pusmiljonu nocirstu eglīšu Pierīgā, jo benzīns tik dārgs, tik dārgs. Šķiet, visčaklāk eglītes cērt pie Baložiem (Ķekavas novadā) vai Jūrmalā aiz Raga kāpas. Glauna mašīna meža vidū Ziemassvētku laikā nozīmē nevis pārīti, kas tur veido attiecības, bet gan veselīgu ģimeni, kur sieva gaida vīru ar medījumu (eglīti).
Šīm eglītēm reti lemts nonākt koģenerācijas stacijā vai vismaz krāsnī kā atjaunojamajam energoresursam, lielākoties tās nonāk Getliņos vai vienkārši mežiņā, jo pastāv viedoklis, ka Ziemassvētku eglīte nav tāds piesārņojums kā būvgruži, kurus izberot latvieši uzmanīgi skatās riņķī – ka tik kāds nenostučī. Nokaltušo eglīti uz tuvējo mežiņu vai parciņu aiznes ar tādu kā lepnumu, ar laba darba apziņu – varbūt šī eglīte sadalīsies, izveidos trūdzemi, kur augt jaunām eglītēm. Arī smecerniekam un vabolītei būs ko uz kārā zoba likt.
A/S Latvijas Valsts meži laipni rūpējas par tautas tradīcijām, kur vectētiņš pa sniegu brien cirst Ziemassvētku eglīti. Valsts mežos katrs drīkst iet un nocirst vienu eglīti, kas ir ne resnāka par 12 cm diametrā. Nezināma iemesla dēļ vectētiņš vai kāds cits eglītes cirtējiņš parasti nolemj, ka jāizvēlas skaista egle, kura jācērt tajā augstumā, kur diametrs ir 12 cm, un, šķiet, iekārotākajām eglēm šie 12 cm ir aptuveni pusotru metru no zemes. Katrā Pierīgas mežā, kur iznāk skriet, var redzēt varen daudz šādu kropļotu koku.
Dievs, dod Ziemassvētkus bez sniega! Sniegotos Ziemassvētkos visas eglītes cērt 20 cm virs sniega, bet nesniegotajās – 20 cm no zemes. Izmanto cirvi, zāģīti vai lielu neasu nazi. Lielākoties nocirstās eglītes vietu varam atpazīt kā 20 – 30 cm augstus stabiņus ar taisnu vai slīpu asu nobeigumu.
Dejošanu ap mirstošu kociņu pasaulei kā nezūdošu svētku atribūtu sagādāja rīdzinieki 16. gadu simtenī. Par 1510. gada Ziemassvētku svinībām Rīgā ir stāstīts, ka neprecētie Rīgas tirgotāji, tolaik saukti par melngalvjiem, Ziemassvētku vakarā iznesuši no Melngalvju nama izrotātu Ziemassvētku eglīti, kura pirms tam tur stāvējusi visu Adventi. Aizdedzinājuši sveces, bet tad arī pašu eglīti, to darījuši, līksmi dejojot un dziedot.
Nekur pasaulē nav dokumenta, kas pastāstītu par vēl vecāku Ziemassvētku eglītes dedzināšanas tradīciju. Būtiska norāde – sadedzināja pašu eglīti, dejodami ap šo ugunskuru. Mūsdienu Latvijā šo tradīciju attīsta – eglīti nodedzina istabā, nereti kopā ar bērnu vai kādu viegli iereibušu pilsoni, kam svečotais koks uzgāžas virsū. Ja normālā ikdienā Neatliekamās palīdzības dienestam standarta izsaukums ir „alkohola reibums, galvas trauma”, tad Ziemassvētkos – „alkohola reibums, apdegums”.
Ja var ticēt leģendām (tās stāsta gan ugunsdzēsēji, gan bankas darbinieki), valsts dārgāko ugunsgrēku ne ta ar eglīti, ne ta adventes vainagu radījis Einars Repše vēl kā Latvijas Bankas prezidents, kurš nosvilinājis savu rakstāmgaldu, daļu dārgo bankas mēbeļu un nozīmīgākos dokumentus piedevām. Neviens man nav varējis pateikt, vai uz toreizējā baņķiera, vēlākā politiķa galda bija arī nauda un vērtspapīri. Bet, spriežot pēc Eināra lielajiem parādiem, iespējams, deguši lati un dolāri.
Internetā var atrast daudzus un labus padomus. Neapšaubāmi vērtīgākais, ko atradu, bija – noplēsiet eglītes kājai mizu, izdariet iegriezumus kājā, tad ielieciet eglīti siltā ūdenī, pieberiet aspirīnu un cukuru, lai eglītei ir enerģija. Te nu man gribētos ieteikt – pielejiet ūdenim enerģijas dzērienu, kazi, zari stāvus sacelsies.
Bet varbūt tomēr labāk eglīti necirst, bet Ziemassvētku dienā nostaigāt (noskriet, nonūjot) pa mežu katram atbilstošu distanci un paskatīt – cik skaists tāds koks mežā.
Foto no familysponge.com
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
