Veidojas divas Latvijas - vairākuma Latvija un Rīgas centra liberāļu Latvija
Raivis Zeltīts04.12.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāja TV intervijā nespēja atbildēt apstiprinoši uz jautājumu par tautas tiesībām grozīt Satversmi un tautu nosauca par "tikai likumdevēju", kas ir ierobežots no Eiropas Savienības puses. Manuprāt, tas ir skandalozi!
Ir jāsaprot, ka izvēle mūsu priekšā arvien biežāk būs starp nacionālu demokrātiju un nedemokrātisku liberālismu, kuru simbolizē pavisam neironiskas bildes ar kronēto ST priekšsēdētāju no viņas fanu pulka. Pirmie tautu joprojām uzskata par suverēnu, bet otrie - par traucēkli saviem projektiem. It kā Satversme būtu nākusi no Briseles...
Kāds Twitter lietotājs pareizi norāda - šāds nedemokrātiskais liberālisms ir galēji nekonsekvents. Vienā brīdī apgalvo, ka suverēnas valsts konstitucionālās tiesas lēmumus nedrīkst apšaubīt, bet citā, ja lēmums nav bijis viņu ideoloģijai labvēlīgs (kā Polijā), — uzsver, ka šādi lēmumi obligāti jāapstrīd.
Nacionālās demokrātijas pusē ir tautas vairākums, kura tiesības šobrīd tiek apšaubītas no mazākuma puses. Veidojas divas Latvijas - vairākuma Latvija un Rīgas centra liberāļu Latvija. Šī otrā Latvija ne tikai nosaka tiesu lēmumus, bet arī to, ko pirmā Latvija par šiem lēmumiem dzirdēs sabiedriskajā medijā, lasīs lielajos portālos un žurnālos.
Otrā Latvija arī būtu patiesi atvieglota, ja Latvijā ieviestu tiešo pārvaldi no ārzemēm, lai vairs nebūtu jācīnās pret vietējo "iezemiešu tumsonību". Viņi man atgādina pirmā Latvijas neatkarības posma sociāldemokrātus, kam neatkarīga Latvija bija vien "nepieciešamais ļaunums" ceļā uz vispasaules proletāriešu apvienošanu.
Aprakstītais spēku samērs gan ir mazliet mānīgs. Īstenībā stāsts jau nav par Latvijas vairākumu pret mazākumu, bet gan par Latviju pret globālo vairākumu - LGBT ideoloģiju atbalsta lielās korporācijas, finanšu oligarhija, Holivuda, Brisele, lielie sociālie tīkli.
Kāds varbūt piebildīs, ka ir arī vēl trešais spēks, kas ir Kremlis. Pēc "Saskaņas" kursa maiņas vairs nav šaubu, ka tas patiesībā ir viens un tas pats spēks ar divām sejām – kreisi liberālo Latvijas graušanai un eirāziski autoritāro Latvijas pakļaušanai.
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
