Veids, kā 100 gadu laikā Latvijā dabūt indiešus un ķīniešus kaimiņos (stāsts balstīts patiesos notikumos)
Pietiek lasītājs27.09.2024.
Komentāri (50)
Iesaki rakstu: 
Tā kā esmu dzimis Kurzemē, man nav nekādu problēmu latviski runājošus romus uzskatīt par savējiem. Satiekot kaimiņu Stabu ielas mājas pagalmā, uz jautājumu - kas jauns - saņēmu atbildi, ka nekā. Bet, mirkli padomājot, kaimiņš teica: ir gan jauns – mums kaimiņos indusi nopirkuši dzīvokli. Vesels tabors jau esot divās istabās.
Tas nedaudz nošokēja, lai arī jau gadus desmit biju redzējis uz šīs ielas pretim nākošu, šķiet, indieti. Bet tas mani neskāra tik konkrēti. Jo nesen vēl priecājos, ka kaimiņos pamazām bija nākuši klāt manas nācijas pārstāvji un arī Voroņežas (Krievijas Federācija) iedzīvotāju, kura uz Latviju bija atbraukusi šķiet astoņdesmitajos kā uz Pribaltikas Rigu un latviski, protams, nerunāja, pēc, šķiet, 12 gadu sliktām tiesāšanām (2005.-2015. tiesas un vēl divi gadi bonusā) tomēr biju dabūjis ārā no nopirktā dzīvokļa. Vispār nams (nr.95) vecs, un pavisam blakus kaimiņos (šķiet, nr.99) kādreiz mitis arī Zigfrīds Anna Meierovics. Tāpēc neviļus aizdomājos - ko gan viņš būtu teicis par paša veidoto un loloto Latviju. Tāpēc arī kā laika atskaiti ņemu simt ne Markesa vientulības, bet Latvijas gadus.
Viņš, protams, nevarēja paredzēt to, ka čoms, ar kuru piedalījās Latvijas Republikas dibināšanā, – Kārlis Ulmanis 1934.gada 15.maijā ar vārdiem, ka visi tā dara (Eiropā bija viena vienīga autokrātija (Hitlers gan demokrātiski ievēlēts un izveidoja autokrātiju), Musolīni, Franko, Smetona – leišu kaimiņš Antans 1926.gadā un tā tālāk, lasot garo sarakstu.,ieskaitot arī tālo austrumu Japānu ar imperatoru), veiks valsts apvērsumu. Faktiski noziedzīgu nodarījumu, kurš paredzēts toreizējā Sodu likuma (bija spēkā līdz 1940.gada 17.jūnijam) Otrajā nodaļā kā Dumpis. Un šīs nodaļas 69.pants gan noteica, ka tas, kas lietojis varas darbus ar nolūku: grozīt Latvijā pastāvošo valsts iekārtu, sodāms ar spaidu darbiem uz visu mūžu vai uz noteiktu laiku.
Bet Kārlis nevienu gan nenosita un galā saņēma saņēma bargāku sodu. Bet bija jau arī labie darbi viņa laikā – latviskas Latvijas izveide. Kārlis nevarēja paredzēt, ka SPRS (krievu laiku abreviatūra PSRS) viņu apčakarēs un pēc okupācijas (jeb aneksijas, kā vēlaties) vajadzēs braukāt mersedesā pa Rīgu un muldēt, ka vinš paliek savā vietā, lai pārējie arī paliekot. Un to, ka viņa kaulus 199.. gadā politbiznesmenis Joahims kopā ar draugiem brauks meklēt uz tālo Turkmenbaši (Krasnovodsku).
Viņš nevarēja paredzēt arī to, ka viņa būvēto Latviju, veicot noziedzīgu nodarījumu pret Latvijas valsti, krievu organizētā nelikumīgā Tautas Saeima 100 konkrētu personāžu sastāvā palīdzēs inkorporēt SPRS. Turklāt arī to, ka viens otrs no šiem viltus vēlēšanās ievēlētajiem viltus deputātiem personāžiem nemaz nebija Latvijas pavalstnieks (piemēram, blēdis un komunists Žanis Spure).
Bet pirms tam bija Kārļa slavenais - lai viņi brauc, lai brauc uz visiem laikiem! Ar to domājot fīrera aizsauktos vācbaltiešus uz fāterlandi. Zārks jau nekad nemēsz palikt tukšā, un fīrera aizsaukto vācbaltiešu vietā (ar kuriem bijām sadzīvojuši, kā mēdz teikt, 700 gadus) dabūjām ko? Pareizi – visu tautību krievus pēc Otrā pasaules kara. Kurā mongoļu-tatāru ordas pārstāvis ar sabiedroto palīdzību savu pirmskara sabiedroto trako Ādolfu vinnēja.
Ja jautāsiet, kāds tam visam sakars ar indusiem man kaimiņos, atbilde: nu tieša sakara jau nemaz nav, jo pirms tam tur dzīvoja bāleliņš, kurš kā daudzi bāleliņi vienkārši koda par daudz. Un dzīvokli viņam atņēma legāla SIA, legāli to pārdodot. SPRS laikos iebraukušie citi - vairāk kā ilustrācija Latvijas simt gadu nogrieznim (laika atskaite 1924.-2024.).
Bet daļa Zigfrīda Annas pēcteču krievu okupācijas laikā bija spiesti dzīvot Vācijā, Ziemelamerikā, Austrālijā un citur.
Jautājums un mīkla visa kalibra progresīvajiem attīstītājiem, paristiem un citiem – vai kāds zina, cik pašlaik Latvijā ir arābu, indusu, ķīniešu un kā viņi ir tik nemanāmi daudz pamanījušies būt jau kaimiņos? Turklāt viņi arī neievēro valodas likumu faktiski visu simts procentu apjomā.
Bet vēsturi kaut vai uz pirkstiem gan jāzina. Pilnībā piekrītot vēsturnieka Ginta Apala teiktajam, ka tā nemēdz atkārtoties viens pret vienu un lietas rodas arī pilnīgi no jauna, tomēr domāju, ka tās zināšana labāk palī[i]dz saprast, kas un kā mums parādās kaimiņos. Un kāpēc viņi runā svešā mēlē.
P.S. Kur palika ķīnieši? Tie uz Avotu ielas ir nopirkuši telpas, kuras uzņēmējdarbības veikšanai īzīrē manai paziņai kurzemniecei.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
