Veids, kā 100 gadu laikā Latvijā dabūt indiešus un ķīniešus kaimiņos (stāsts balstīts patiesos notikumos)
Pietiek lasītājs27.09.2024.
Komentāri (50)
Iesaki rakstu: 
Tā kā esmu dzimis Kurzemē, man nav nekādu problēmu latviski runājošus romus uzskatīt par savējiem. Satiekot kaimiņu Stabu ielas mājas pagalmā, uz jautājumu - kas jauns - saņēmu atbildi, ka nekā. Bet, mirkli padomājot, kaimiņš teica: ir gan jauns – mums kaimiņos indusi nopirkuši dzīvokli. Vesels tabors jau esot divās istabās.
Tas nedaudz nošokēja, lai arī jau gadus desmit biju redzējis uz šīs ielas pretim nākošu, šķiet, indieti. Bet tas mani neskāra tik konkrēti. Jo nesen vēl priecājos, ka kaimiņos pamazām bija nākuši klāt manas nācijas pārstāvji un arī Voroņežas (Krievijas Federācija) iedzīvotāju, kura uz Latviju bija atbraukusi šķiet astoņdesmitajos kā uz Pribaltikas Rigu un latviski, protams, nerunāja, pēc, šķiet, 12 gadu sliktām tiesāšanām (2005.-2015. tiesas un vēl divi gadi bonusā) tomēr biju dabūjis ārā no nopirktā dzīvokļa. Vispār nams (nr.95) vecs, un pavisam blakus kaimiņos (šķiet, nr.99) kādreiz mitis arī Zigfrīds Anna Meierovics. Tāpēc neviļus aizdomājos - ko gan viņš būtu teicis par paša veidoto un loloto Latviju. Tāpēc arī kā laika atskaiti ņemu simt ne Markesa vientulības, bet Latvijas gadus.
Viņš, protams, nevarēja paredzēt to, ka čoms, ar kuru piedalījās Latvijas Republikas dibināšanā, – Kārlis Ulmanis 1934.gada 15.maijā ar vārdiem, ka visi tā dara (Eiropā bija viena vienīga autokrātija (Hitlers gan demokrātiski ievēlēts un izveidoja autokrātiju), Musolīni, Franko, Smetona – leišu kaimiņš Antans 1926.gadā un tā tālāk, lasot garo sarakstu.,ieskaitot arī tālo austrumu Japānu ar imperatoru), veiks valsts apvērsumu. Faktiski noziedzīgu nodarījumu, kurš paredzēts toreizējā Sodu likuma (bija spēkā līdz 1940.gada 17.jūnijam) Otrajā nodaļā kā Dumpis. Un šīs nodaļas 69.pants gan noteica, ka tas, kas lietojis varas darbus ar nolūku: grozīt Latvijā pastāvošo valsts iekārtu, sodāms ar spaidu darbiem uz visu mūžu vai uz noteiktu laiku.
Bet Kārlis nevienu gan nenosita un galā saņēma saņēma bargāku sodu. Bet bija jau arī labie darbi viņa laikā – latviskas Latvijas izveide. Kārlis nevarēja paredzēt, ka SPRS (krievu laiku abreviatūra PSRS) viņu apčakarēs un pēc okupācijas (jeb aneksijas, kā vēlaties) vajadzēs braukāt mersedesā pa Rīgu un muldēt, ka vinš paliek savā vietā, lai pārējie arī paliekot. Un to, ka viņa kaulus 199.. gadā politbiznesmenis Joahims kopā ar draugiem brauks meklēt uz tālo Turkmenbaši (Krasnovodsku).
Viņš nevarēja paredzēt arī to, ka viņa būvēto Latviju, veicot noziedzīgu nodarījumu pret Latvijas valsti, krievu organizētā nelikumīgā Tautas Saeima 100 konkrētu personāžu sastāvā palīdzēs inkorporēt SPRS. Turklāt arī to, ka viens otrs no šiem viltus vēlēšanās ievēlētajiem viltus deputātiem personāžiem nemaz nebija Latvijas pavalstnieks (piemēram, blēdis un komunists Žanis Spure).
Bet pirms tam bija Kārļa slavenais - lai viņi brauc, lai brauc uz visiem laikiem! Ar to domājot fīrera aizsauktos vācbaltiešus uz fāterlandi. Zārks jau nekad nemēsz palikt tukšā, un fīrera aizsaukto vācbaltiešu vietā (ar kuriem bijām sadzīvojuši, kā mēdz teikt, 700 gadus) dabūjām ko? Pareizi – visu tautību krievus pēc Otrā pasaules kara. Kurā mongoļu-tatāru ordas pārstāvis ar sabiedroto palīdzību savu pirmskara sabiedroto trako Ādolfu vinnēja.
Ja jautāsiet, kāds tam visam sakars ar indusiem man kaimiņos, atbilde: nu tieša sakara jau nemaz nav, jo pirms tam tur dzīvoja bāleliņš, kurš kā daudzi bāleliņi vienkārši koda par daudz. Un dzīvokli viņam atņēma legāla SIA, legāli to pārdodot. SPRS laikos iebraukušie citi - vairāk kā ilustrācija Latvijas simt gadu nogrieznim (laika atskaite 1924.-2024.).
Bet daļa Zigfrīda Annas pēcteču krievu okupācijas laikā bija spiesti dzīvot Vācijā, Ziemelamerikā, Austrālijā un citur.
Jautājums un mīkla visa kalibra progresīvajiem attīstītājiem, paristiem un citiem – vai kāds zina, cik pašlaik Latvijā ir arābu, indusu, ķīniešu un kā viņi ir tik nemanāmi daudz pamanījušies būt jau kaimiņos? Turklāt viņi arī neievēro valodas likumu faktiski visu simts procentu apjomā.
Bet vēsturi kaut vai uz pirkstiem gan jāzina. Pilnībā piekrītot vēsturnieka Ginta Apala teiktajam, ka tā nemēdz atkārtoties viens pret vienu un lietas rodas arī pilnīgi no jauna, tomēr domāju, ka tās zināšana labāk palī[i]dz saprast, kas un kā mums parādās kaimiņos. Un kāpēc viņi runā svešā mēlē.
P.S. Kur palika ķīnieši? Tie uz Avotu ielas ir nopirkuši telpas, kuras uzņēmējdarbības veikšanai īzīrē manai paziņai kurzemniecei.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
