Iesaki rakstu: 
Ekonomika ir par naudu. Var strīdēties līdz nemaņai par šodien veikto investīciju nākotnes atdevi, taču kā tur būs, īsti neviens nezina un balstās uz pieņēmumiem. Esmu jau iepriekš izteicis šaubas par pašreiz saplānoto saules un vēja parku jaudu lieluma lietderību. Daudz par daudz un nespēj nodrošināt energoneatkarību.
Kāds cits balstās uz citiem pieņēmumiem, un viņam šķiet, ka ES turpinās "zaļo kursu" enerģētikā. Turklāt, cik zināms, tiek investēts daudz pensiju fondu naudas un menedžeriem tās nav žēl. Algu un bonusus saņems tāpat. Katram savs aprēķins.
Taču šoreiz par citu. Par ietekmi uz vidi un cilvēku veselību. Vai nešķiet absurdi, ka rūpēs par viena vides piesārņojuma kaitīgumu, radām citu, turklāt lielāku un kaitīgāku piesārņojumu?
Un, ja būvējam, vai tad patiešām nevaram palikt pie veselā saprāta un pieticīgākām ambīcijām. Varbūt nevajag tos trīssimtmetrīgos monstrus? Vai varam atļauties 10 kilometru rādiusā depopulizētu un degradētu teritoriju?
Cilvēki, kuri dzīvo nākošo monstrālo vēja parku apkārtnē, cīnās par savu eksistenci. Uz kurieni viņiem mukt? Īpašumiem nebūs vērtības, pārdot nevarēs.
Redzam vienu cilvēku cīņu par savām tiesībām pret citu cilvēku alkatību. Kurš uzvarēs? Lielā politika pašlaik ir naudas, nevis cilvēku pusē. Diemžēl. Atliek cerēt uz veselā saprāta uzvaru, pirms Latvijas vide tiks piecūkota.
P.S. Tramps taču neapturēja lielo vēja parku būvniecību ASV elektroenerģijas izmaksu dēļ. Apturēja to kaitīgās iedarbības uz vidi dēļ.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
