Vējoņa kanceleja: saistībā ar mūsu rīcību, slēpjot informāciju, ierosinātas jau 17 administratīvās tiesvedības

Kasācijas sūdzība administratīvajā lietā Nr.A420227617 par Lato Lapsas pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Valsts prezidenta kancelejai sniegt pieteicēja pieprasīto informāciju

Ar 2018.gada 23.aprīļa Administratīvās rajona tiesas tiesneses spriedumu (turpmāk - Spriedums) daļēji apmierināts Lato Lapsas (turpmāk - pieteicējs) pieteikums un Valsts prezidenta kancelejai (turpmāk - Kanceleja) uzlikts pienākums sniegt pieteicējam 2017.gada 18.aprīlī pieprasīto informāciju, kas ir iestādes rīcībā.

Pamatojoties uz Informācijas atklātības likuma 15.panta otro daļu un Administratīvā procesa likuma 325. un 326.pantu, Kanceleja spriedumu pārsūdz pilnā apmērā.

Spriedumā pieļauti Administratīvā procesa likuma 326.pantā noteiktie materiālo tiesību normu pārkāpumi.

Kancelejas ieskatā, tiesa ir nepareizi interpretējusi Informācijas atklātības likumu un Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu, pieļaujot Administratīvā procesa likuma 326.panta 3.punktā paredzēto materiālo tiesību normu pārkāpumu. Tiesa nav ievērojusi sprieduma sastādīšanas, formas un satura prasības, it īpaši Administratīvā procesa likuma 247.panta pirmo daļu - nav pamatojusi to ar tiesību normām, un minētā likuma 251.panta piekto daļu - motīvu daļā faktiskajiem apstākļiem nav devusi vērtējumu, piemērojot tiesību normas.

1.   Kanceleja nepiekrīt tiesas veiktajai Informācijas atklātības likuma 2.panta pirmās un otrās daļas interpretācijai.

Tiesa ir atzinusi, ka pieteicēja 2017.gada 18.aprīļa iesniegums Kancelejā iesniegts Informācijas atklātības likuma kārtībā (sk. Sprieduma 8.5.punktu). Šāds tiesas viedoklis pamatots ar atziņu, ka, saņemot Kancelejas 2017.gada 13.aprīļa vēstuli, kurā pieteicējam tika sniegta informācija par Kancelejas nodarbinātajiem izmaksātajām piemaksām (sniedzot informāciju par izmaksu periodu, apmēru, tiesisko un faktisko pamatojumu), pieteicēja 2017.gada 18.aprīļa iesniegumā uzdotie jautājumi, kas saistīti ar iepriekš saņemtās informācijas analīzi, ir attiecināmi uz jau izsniegtās informācijas konkrētāka pamatojuma pieprasījumu (sk Sprieduma 8.4. trešo rindkopu).

No minētā secināms, ka pieteicējam 2017.gada 13.aprīļa Kancelejas vēstulē izsniegtā informācija par pārvaldes lēmumiem un to pamatojumu (Kancelejas vadītāja rīkojumi), kas ir pieejami Kancelejas informācijas apritē, nav izsmeļošs Informācijas atklātības likuma 2.panta pirmajā un otrajā daļā paredzētais ziņu kopums, kura radīšana ietilpst iestādes pienākumos.

Atbilstoši Informācijas atklātības likuma 1.panta 1.punktā noteiktajam informācija ir ziņa vai ziņu kopums jebkurā tehniski iespējamā fiksēšanas, uzglabāšanas vai nodošanas veidā. Saskaņā ar Ministru kabineta 2010.gada 28.septembra noteikumu Nr.916 “Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība” 67.punktā noteikto pārvaldes dokumentu sistēmā ietilpst šādas dokumentu grupas - organizatoriskie dokumenti, rīkojuma dokumenti, publisko tiesību līgumi, personāla dokumenti, sarakstes dokumenti (korespondence) un faktus fiksējoši dokumenti.

Tiesa pieteicēja informācijas pieprasījumu ir aplūkojusi no sabiedrības tiesībām uz pieeju informācijai viedokļa, tomēr tiesa bez izvērtējuma ir atstājusi Informācijas atklātības likumā 2.panta otrajā daļā noteikto šā likuma tvērumu, proti - likums attiecas uz dokumentētu informāciju, kas ir iestāžu informācijas apritē.

Lai konstatētu, ka Kanceleja kādas informācijas sniegšanu nepamatoti atteikusi, tiesai būtu bijis jākonstatē tiesību normu, ārēju vai iekšēju normatīvo aktu, no kura izriet Kancelejas pienākums pieteicēja 2017.gada 18.aprīļa iesniegumā prasīto informāciju dokumentēt. Taču nav neviena ārējā vai iekšēja normatīvā akta, kurā Kancelejai būtu noteikts pienākums konkrēto informāciju dokumentēt un likumsakarīgi tiesa tādu arī nav konstatējusi.

Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 12.panta pirmo daļu, ja iestāde atsaka sniegt rakstveidā pieprasīto informāciju, tā savā rakstveida atteikumā cita starp norāda, uz kāda pamata pieprasījums pilnīgi vai daļēji atteikts.

Konkrētajā gadījumā Kanceleja ar 2017.gada 17.maija vēstuli pieteicēju informēja, ka visa viņa pieprasītā informācija par visiem Kancelejas darbiniekiem, kuriem laikposmā no 2017.gada l.janvāra līdz 2017.gada 31.martam bijušas noteiktas un izmaksātas piemaksas, Informācijas atklātības likumā noteiktajā kārtībā pieteicējam jau ir izsniegta ar Kancelejas 2017.gada 13.aprīļa vēstuli.

No Kancelejas 2017.gada 17.maija vēstules ir nepārprotami secināms, ka citas dokumentētas informācijas, ko Kanceleja Informācijas atklātības likumā noteiktajā kārtībā pieteicējam varētu sniegt saistībā ar 2017.gada 13.aprīļa vēstulē jau izsniegto informāciju, Kancelejas rīcībā nav un Kanceleja šādu informāciju kā fiksētu ziņu kopumu nav radījusi.

Turklāt šādai informācijai nav jābūt dokumentētai un fiksētai iestādes dokumentu sistēmā atbilstoši Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumam un Informācijas atklātības likumam.

2.   Pieteicēja 2017.gada 18.aprīļa iesniegumā uzdotie jautājumi nesatur informācijas pieprasījumu, kas iestādē būtu noformējams kādā no Ministru kabineta 2010.gada

28.septembra noteikumu Nr.916 “Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība” 67.punktā minēto pārvaldes dokumentu veidiem.

Tas vien, ka privātpersona uzdod jautājumu par iestādes darbu, un informācijai par iestādes darbu ir jābūt iestādes rīcībā, nerada iestādei pienākumu dokumentēt informāciju saistībā ar uzdoto jautājumu. Atbilstoši Informācijas atklātības likuma 2.panta otrajai daļai, likums attiecas uz dokumentētu informāciju, kura ir iestāžu informācijas apritē. Pienākumu izsniegt informāciju nosaka, nevis privātpersonas uzdotie jautājumi, bet tas vai informācija pastāv un ir iestādes apritē neatkarīgi no privātpersonas intereses.

Tiesa atzinusi, ka “no kancelejas netiek prasīts apkopot vai radīt kādu jaunu informāciju, bet norādīt tikai to informāciju, kas ir bijusi piemaksu piešķiršanas pamatā” un vispārīgi konstatējusi, ka “no pieteicēja 2017.gada 18.aprīļa iesnieguma satura izriet, ka pieteicēju neinteresē, kā kanceleja īsteno kādu valsts pārvaldes uzdevumu atbilstoši tai noteiktajai kompetencei, bet pieteicēja vēlme ir noskaidrot, uz kāda konkrēta pamata kancelejas amatpersonām (darbiniekiem) ir izmaksātas piemaksas ārpus noteiktajai mēnešalgai.” (sk. Sprieduma 8.4.punkta piekto un sesto rindkopu). Minētā tiesas argumentācija ir pretrunīga un nav pamatota ar tiesību normām.

Apgalvojums, ka Kancelejai nav jārada vai jāapkopo kāda jauna informācija, ir pretrunā ar lietā konstatētajiem faktiem. Ar Kancelejas 2017.gada 13.aprīļa vēstuli pieteicējam izsniegtās ziņas satur visu pieteicēja prasīto informāciju par konkrētiem nodarbinātajiem izmaksātajām piemaksām, to tiesisko un faktisko pamatojumu, kādu to paredz Valsts un pašvaldību institūciju un amatpersonu atlīdzības likuma prasības. Minētā informācija sagatavota, precīzi vadoties pēc Kancelejas vadītāja rīkojumiem par Kancelejas nodarbinātajiem noteiktām un piešķirtām piemaksām un to pamatojumu laikposmā no 2017.gada 1 .janvāra līdz 2017.gada 31 .martam.

Paužot vispārīgu uzskatu, ka Kancelejas sniegtā informācija ir nepietiekama, tiesa vispār nav vērtējusi ar Kancelejas 2017.gada 13.aprīļa vēstuli izsniegto informāciju un tās pietiekamību saistībā ar Valsts un pašvaldību institūciju un amatpersonu likuma 14.panta prasībām piemaksu noteikšanai un piemaksu pamatojumu.

Jāatzīmē, ka, veicot ikgadējo revīziju, Kancelejas vadītāja rīkojumi un tajos ietvertā informācija bija pamats, lai vērtētu Kancelejas rīcību ar tai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem atlīdzības izmaksai daļā par piemaksām.

Izvērtējot minētos rīkojumu dokumentus, Valsts kontrole Kancelejas rīcību ar valsts budžeta līdzekļiem atzina par tiesisku un pamatotu, un sniedza atzinumu bez iebildēm, tostarp atzīstot, ka atlīdzībai izmaksātās summas ir pamatotas, un sniegtā informācija sniedz skaidru un patiesu priekšstatu par Kancelejai piešķirto valsts budžeta līdzekļu izlietojumu.

Pieteicēja 2017.gada 18.aprīļa vēstulē cita starpā ir ietverti lūgumi sniegt informāciju: par konkrētu amatpersonu, tostarp politisku amatpersonu, veiktām aktivitātēm vairāku mēnešu garumā (tātad Kancelejai būtu jāsniedz ziņas, kā tieši tika organizēts darba process, kādas tikšanās notikušas, kādi rezultāti konkrētajā darba procesa stadijā sasniegti); kādi tieši ārvalstu investori apzināti un kādi iespējamie darbības virzieni izstrādāti (tātad Kancelejai būtu jāsniedz ziņas arī par konkrētām privātpersonām, veikto pārrunu un apspriežu rezultātiem, pausto viedokļu izvērtējumu); kādi kultūras un sabiedrisko pasākumu projekti plānoti un koordinēti (tātad Kancelejai būtu jāsniedz ziņas ne tikai par virkni Kancelejā notikušiem pasākumiem, kas ir publiski pieejama informācija, bet arī konkrētas amatpersonas detalizētām darbībām šo pasākumu koordinēšanā).

Ja Kanceleja dokumentētu vai tai būtu jādokumentē pieteicēja prasītā informācija, tas apdraudētu Kancelejas funkciju izpildi, jo prasītu dokumentāli fiksēt Kancelejas darba organizāciju, veiktās darbības, to ilgumu, patērētos resursus un konkrētu uzdevumu izpildes gaitu, kā arī dokumentēt politisku amatpersonu darbību, nodrošinot Valsts prezidenta atbalsta funkcijas.

3.   Informācija, ko tiesa uzskatījusi par piemaksu piešķiršanas pamatojumu, faktiski un juridiski attiecas uz darbības laiku pēc piemaksas noteikšanas. Uzskatot, ka pieteicēja prasītā informācija bijusi piemaksu piešķiršanas pamatā, tiesa nepareizi interpretējusi Valsts un pašvaldību institūciju un amatpersonu atlīdzības likuma 14.pantu.

Valsts un pašvaldību institūciju un amatpersonu atlīdzības likuma 14.pantā noteiktās piemaksas ir vērstas uz to, ko nodarbinātais paveiks piemaksas darbības laikā. Piemaksas noteikšanas brīdī vēl nav darbību, kas jau ir veiktas, un piemaksu nosaka par turpmāko darba periodu, pamatojoties uz attiecīgu faktisko un tiesisko pamatojumu, kas ir noteikts Valsts un pašvaldību institūciju un amatpersonu atlīdzības likuma 14.pantā (sk. arī Atlīdzības likums ar komentāriem, Cobalt, 44. lp.). No tiesas spriedumā paustajiem apsvērumiem, secināms, ka tiesas veiktā interpretācija par piemaksu pamatojumu vairāk līdzinās Valsts un pašvaldību institūciju un amatpersonu atlīdzības likumā paredzētajai prēmiju un naudas balvu noteikšanas kārtībai, nevis tam, kādu kārtību likums paredz piemaksu noteikšanai.

Valsts un pašvaldību institūciju un amatpersonu atlīdzības likuma 14.panta pirmajā daļā noteikto piemaksu par papildus darbu nosaka un piešķir uz laikposmu, kurā nodarbinātajam uzdots veikt pienākumus papildus amata aprakstā noteiktajam. Savukārt minētā likuma 14.panta divpadsmitajā daļā noteikto piemaksu nosaka par personīgo darba ieguldījumu un darba kvalitāti un to var noteikt uz laika periodu līdz vienam gadam nolūkā nodrošināt kompetentāko nodarbināto motivēšanu, ņemot vērā konkrētā nodarbinātā ieguldījumu institūcijas mērķu sasniegšanā.

Tiesa secinājusi, ka Kanceleja “vispār nav sniegusi pamatotu atbildi uz pieteicēja uzdotajiem jautājumiem par amatpersonu veiktajām aktivitātēm papildus noteiktajiem darba pienākumiem” (sk. Sprieduma 9.punkta 20.rindkopu).

Tiesa bez ievērības atstājusi to, ka par Kancelejas nodarbinātajiem, kuriem bija noteiktas piemaksas saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14.panta pirmo daļu par papildus pienākumu veikšanu - attiecīgo piemaksu tiesiskais un faktiskais pamatojums bija izsniegts Kancelejas 2017.gada 13.aprīļa vēstulē.

Savukārt Kancelejas nodarbinātajiem, kuriem piemaksas noteiktas saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14.panta divpadsmito daļu, pats piemaksas noteikšanas tiesiskais pamats neparedz veikt pienākums papildus noteiktajiem darba pienākumiem, tieši pretēji.

Tiesa bez ievērības atstājusi ne tikai pieteicējam Kancelejas 2017.gada 13.aprīļa vēstulē jau izsniegto informāciju, bet arī Kancelejas 2017.gada 17.maija vēstulē sniegto informāciju.

2017.gada 17.maija vēstulē Kanceleja skaidroja pieteicējam gan viņam jau atbilstoši Informācijas atklātības likumam izsniegto informāciju, gan arī to, ka 2017.gada 18.aprīļa iesniegumā uzdotie jautājumi ir ārpus Informācijas atklātības likuma tvēruma, jo informācija saistībā ar pieteicēja uzdotajiem jautājumiem un saistībā ar Kancelejas funkciju izpildi Kancelejā netiek dokumentēta. Tāpat arī minētajā vēstulē Kanceleja pieteicēju informēja par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14.panta pirmajā un divpadsmitajā daļā noteikto piemaksu piešķiršanas pamatojumu un kritērijiem.

4.   Kanceleja atbildi uz pieteicēja 2017.gada 18.aprīļa iesniegumu noformēja Iesniegumu likumā noteiktajā kārtībā. Tiesa tajā ietverto papildu skaidrojumu par piemaksu piešķiršanas procedūras tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem ir interpretējusi kā atteikumu sniegt informāciju.

Tādējādi tiesa balstījusies uz Augstākās tiesas praksē nostiprināto atziņu, ka gadījumos, kad iestāde pieprasīto informāciju nesniedz vispār (neatbild uz informācijas pieprasījumu) vai izsniedz, bet nepilnīgi, vienlaikus nenorādot neko par personas tiesībām saņemt pieprasīto informāciju, iestādes rīcība ir vērtējama kā faktiskā rīcība. Šādos gadījumos tam, kādā formā (ar administratīvo aktu vai veicot faktisko rīcību) iestāde reaģējusi uz personas informācijas pieprasījumu, nebūs praktiskas nozīmes, jo personas mērķis, vēršoties tiesā, jebkurā gadījumā būs saistīts ar informācijas iegūšanu, tātad faktiskās rīcības veikšanu (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2017.gada 10.maija sprieduma lietā Nr.SKA-106/2017 9. un 10.punktu).

Kā to atzinusi Augstākā tiesa, informācijas nesniegšana atzīstama par faktisko rīcību tikai tajā gadījumā, ja privātpersonai ir subjektīvās tiesības no iestādes prasīt attiecīgo darbību valsts pārvaldes jomā (sk. arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 22.augusta lēmuma SKA-0459-06 11.punktu un Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 17.augusta lēmumu lietā SKA-419-06).

Tiesa atzinusi, “ja pēc kancelejas norādītā visa informācija jau ir sniegta 2017.gada 13.aprīļa vēstulē un vairāk ziņu par piemaksu piešķiršanas pamatojumu nav apkopotas, tad atbilstoši Informācijas atklātības likuma 2.panta pirmajai un otrajai daļai bija norādāms, ka šāda informācija nav kancelejas rīcībā un to nevar sniegt, nevis atsaukties uz Iesniegumu likumu.” (sk. Sprieduma 8.4.punkta sesto rindkopu).

Lai varētu izlemt lietu pēc būtības, tiesai bija jānoskaidro, vai Kancelejai ir vai bija no normatīviem aktiem izrietošs pienākums apkopot “vairāk ziņas par piemaksu piešķiršanas pamatojumu” un vai pieteicēja 2017.gada 18.aprīļa iesniegumā prasītā informācija vispār attiecas uz piemaksu piešķiršanas pamatojumu. Veicot minēto izvērtējumu, būtu iespējams nonākt pie pamatota secinājuma par to, vai pieteicēja uzdotie jautājumi attiecas uz dokumentētu ziņu kopumu un vai tie ir atbildami Informācijas atklātības likumā noteiktajā kārtībā.

Kancelejas ieskatā, tas, ka pieteicējam ir darīts zināms, ka visa viņa pieprasītā informācija par Kancelejā nodarbinātajiem noteiktajām un izmaksātajām piemaksām attiecīgā laikposmā ir sniegta un citas dokumentētas informācijas Kancelejas rīcībā nav, nepārprotami izriet no Kancelejas 2017.gada 17.maija vēstules.

Izpildot tiesas spriedumu, veidotos situācija, ka Kancelejai būtu jāizdod nelabvēlīgs administratīvais akts un vēlreiz pieteicējam jāsniedz tā pati informācija, ko Kanceleja jau sniedza 2017.gada 17.maija vēstulē.

Taču no tiesas veiktās Informācijas atklātības likuma un Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma veiktās interpretācijas, kā arī pieteicēja publiskās darbības ir acīmredzami, ka šādā veidā netiktu sasniegti administratīvā procesa tiesā mērķi (sk. arī 2018.gada 8.maija publikāciju portālā pietiek.com “Vējoņa kanceleja cieš astoto sakāvi administratīvajā tiesā, nāksies atklāt vadības dāsno piemaksu pamatojumu'').

Uzskatot, ka Kancelejas 2017.gada 17.maija vēstule bija noformējama kā administratīvais akts, nevis kā atbilde Iesniegumu likumā noteiktajā kārtībā, ievērojot pieteicēja intereses un procesuālo ekonomiju, tiesai aizvien ir iespējams vērtēt Kancelejas 2017.gada 17.maija vēstules saturu, tajā ietverto informāciju un pamatojumu kopsakarā ar iepriekš jau izsniegto informāciju. Proti - vai Kanceleja 2017.gada 13.aprīļa un 2017.gada 17.maija vēstulēs ir izsniegusi visu pieteicēja 2017.gada 11., 25. un 31.marta vēstulēs prasīto informāciju un vai pieteicējam ir no normatīvajiem aktiem izrietošas subjektīvas tiesības un Kancelejai attiecīgi ir pienākums Informācijas atklātības likumā noteiktajā kārtībā pieteicēja vajadzībām sagatavot un izsniegt 2017.gada 18.aprīļa iesniegumā pieprasīto informāciju.

Ja visi minētie pieteicēja iesniegumi vērtējami un atbildes sniedzamas Informācijas atklātības likumā noteiktajā kārtībā, tad Kancelejas 2017.gada 17.maija atbildes vēstule būtu vērtējama kā 2017.gada 13.aprīļa vēstules turpinājums un attiecīgi veido vienu administratīvo aktu par izsniegto informāciju saistībā ar Kancelejā nodarbinātajiem laikposmā no 2017.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 31.martam izmaksātajām piemaksām, to tiesisko un faktisko pamatojumu.

5.   Saistībā ar tiesas sniegto vērtējumu Kancelejas paskaidrojumos paustajiem apsvērumiem par pieteicēja līdzšinējo rīcību ar Kancelejā nodarbināto personas datiem pievēršama uzmanība, ka konkrētajā lietā nav strīda par kādu jaunu personas datu izsniegšanu. Tieši pretēji- atbildot uz pieteicēja2017.gada 11.marta, 2017.gada 25.marta, 2017.gada 31.marta un 2017.gada 18.aprīļa vēstulēm, ar Kancelejas 2017.gada 13.aprīļa vēstuli un 2017.gada 17.maija vēstuli visi pieteicēju interesējošie Kancelejā nodarbināto personas dati ir izsniegti.

Kanceleja vairākkārt ir vērsusi tiesas uzmanību uz pieteicēja līdzšinējo rīcību ar Kancelejā nodarbināto personas datiem. Kancelejas nodarbināto personu tiesību aizskārumu veido nevis apstāklis, ka pieteicējam tika, vai tiek izsniegta personas datus saturoša informācija, bet pieteicēja rīcība ar tam izsniegtajiem personas datiem un tas, ka Kancelejas darbiniekiem nepastāv efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi savu aizskarto tiesību atjaunošanā.

2017.gadā pieteicējs Kancelejā vērsās ar 72 iesniegumiem, kuros uzdoto jautājumu skaits bija no 3 līdz 89 jautājumiem vienā iesniegumā. Pēc pieteicēja lūguma ir ierosinātas 17 administratīvās tiesvedības par pieteicējam sniegtajām atbildēm. Kancelejas sarakste ar pieteicēju pastāvīgi lasāma un Kancelejā nodarbināto personas dati pieejami internēta vietnē “pietiek.com”. Izmantojot Informācijas atklātības likumā noteiktās tiesības, no Kancelejas saņemtā informācija sagrozītā un maldinošā veidā, pārkāpjot žurnālistikas principus un pienākumu sniegt sabiedrībai patiesu, objektīvu un skaidru informāciju bez falsifikācijas un maldināšanas, pastāvīgi lasāma minētajā portālā, tādējādi nodrošinot tā saturu.

Nenoliedzot ikvienas personas tiesības uz informāciju, tiesības saņemt atbildi pēc būtības un šo tiesību nozīmi demokrātiskā sabiedrībā, nedrīkst aizmirst arī privātpersonām esošus pienākumus. Fundamentāls princips ir tāds, ka persona savas tiesības var izmantot atbilstoši to būtībai, kas nozīmē arī to godprātīgu izmantošanu (sk. arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 8.jūnija spriedumu lietā Nr. SKA-194/2007).

Ņemot vērā minēto un, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 325. un 326.pantu, Kanceleja lūdz ierosināt kasācijas tiesvedību un atcelt Administratīvās rajona tiesas 2018.gada 23.aprīļa spriedumu lietā Nr. A420227617.

Pielikumā:

1. Maksājumu apliecinoša dokumenta par drošības naudas iemaksu par kasācijas sūdzību apliecināta kopija uz vienas lapas.

Novērtē šo rakstu: