Vēl vairāk es kažoku uz otru pusi negriezīšu: ak, jūs, primitīvās attieksmes paudēji pret 9. maiju!
Jānis Urbanovičs31.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ko mums nozīmē uzvara pār nacismu? Tā ir pateicība. Kurai nav robežu, derīguma termiņa vai ģeogrāfiska dalījuma. Pateicība mūsu priekštečiem.
Ko mums nozīmē uzvara pār nacismu? Tā ir atmiņa. Par uzvaras briesmīgo cenu. Par to, ka karš kopumā izdzēsa ne mazāk kā 50 miljonu cilvēku dzīves. Un šo briesmīgo skaitļu dēļ vārdu “uzvara” jāuztver bez eiforijas un reiboņa.
Ko mums nozīmē uzvara pār nacismu? Tā ir piederība cilvēces izcilam veikumam. Jo šis karš nebija par to, kura armija uzvarēs. Bet par to, ka sakāvi piedzīvoja nacisms. Un uzvara pār nacismu mums nozīmē lepnumu par mūsu senčiem, kuri bija šīs uzvaras neatņemama daļa.
Viss augstāk teiktais nav mani vārdi, es varu zem tiem tikai parakstīties. Šīs runas autors ir Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, un tā teikta 2021.gada 9.maijā. Šajā dienā Ukrainas vadītājs noliek (vismaz tā darījis līdz šim) vainagu pie Mūžīgās uguns Kijevā, kā arī apmeklē Krivijrihas (Krivojrogas) kapsētu, kur atdusas viņa vectēvs.
Tīmeklī atrodama informācija, ka Semjons Zelenskis bijis Lielā Tēvijas kara veterāns, strēlnieku rotas komandieris. Par varonību saņēmis daudzus apbalvojumus, tai skaitā divus Sarkanās Zvaigznes ordeņus.
Šo pieminu tāpēc, ka man absolūti nepieņemama ir tā primitīvā attieksme, ko pašlaik pret Otro Pasaules karu, tajā kritušo piemiņu, pret 9. maiju pauž liela daļa Latvijas politiķu. Spilgti to demonstrējis prezidenta kancelejas vadītājs – 8. maijā nacisma sagrāvi atzīmējot tie, kas patiesi grib godināt savus karā kritušos tuviniekus, bet 9. maijā – visādi nelieši, kas īstenībā svinot Krievijas militārās varenības dienu…
Ļoti daudziem Latvijas cilvēkiem ir tēvi vai vectēvi, citi piederīgie ar līdzīgu dzīves gājumu, kāds tas bijis Semjonam Zelenskim. Un viņiem 9. maijs nozīmē to pašu ko Ukrainas prezidentam.
Jā, es varu piekrist, ka Rīgā, Uzvaras parkā pie pieminekļa šajā dienā uzrodas arī ļaudis, kuru motīvi nav savienojami nedz ar kritušo piemiņu, nedz Latvijas valstiskumu. Taču šo atsevišķo elementu nostāju pierakstīt simtiem tūkstošu mūsu valsts pilsoņu, kuriem mājās sarunvaloda nav latviešu – krieviem, ukraiņiem, ebrejiem, tatāriem, un vēl daudziem citiem, apgalvojot, ka viņi 9.maijā svin Latvijas otrreizējas okupācijas dienu – tā ir absolūta nejēdzība.
Nenoliedzami, Krievijas uzsāktais karš pret savu brāļu tautu liek mums uz daudzām lietām skatīties citādāk. Bet ne tāpēc, ka tas dotu pamatu aizmirst Otro Pasaules karu, karā kritušos un karu uzvarējušos, bet gan tāpēc, ka nākamās paaudzes nav spējušas izpildīt viņu novēlējumu – lai kara vairs nebūtu nekad.
Taču nelieciet Latvijas krieviem uzņemties kaut kādu kolektīvo vainu par to, ko šobrīd pastrādā Krievijas varas elite. Es esmu pārliecināts, ka tie cilvēki, kuri šogad dosies nolikt ziedus (nav svarīgi, kurā vietā un 8.vai 9.maijā), runās un domās tieši par to. Pārdzīvos un izjutīs dziļas sāpes. Gan par to karu, gan tagadējo.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
