Vēlēšanas nāk, un pēc Covid uzvarēšanas man ir lieliskas idejas arī saistībā ar karu Ukrainā
Aigars Bikše, Attīstībai/Par16.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Krievijas iebrukums Ukrainā un ziņas no pilsētām un kauju vietām ir salauzušas mūsu ikdienu. Kopš kara sākuma Ukrainā es daudz domāju par mūsu iespēju ietekmēt un apturēt šo neprātīgo agresiju.
Sarunā ar Latvijas aizsardzības ministru Arti Pabriku es minēju ideju par piedāvājumu Rietumvalstīm izveidot programmu, kas ļautu Krievijas karavīriem nolikt ieročus un apmaiņā saņemt politisko patvērumu Rietumvalstīs.
Artis Pabriks šo ideju nopublicēja savā Twitter kontā. To savukārt savos kontos pārpublicēja Ukrainas bruņotie spēki. Kopš tā brīža ideja jau ir pārtapusi vairākās iniciatīvās. Viena no tām ir reāla finansiāla atlīdzība par nodotu ieroci vai bruņu tehniku.
Kā izbeigt karu Ukrainā?
Visvienkāršākā un droši vien arī naivākā atbilde ir - karavīriem jābeidz karot! Tā kā ukraiņu karavīri aizstāv savu zemi un brīvību, tad prasīt to no Ukrainas karavīriem mēs nevaram. Atliek krievu karavīri, kuri var aiziet prom no kara svešā zemē.
Situācijā, kad mēs nespējam nopietni palīdzēt Ukrainai konvencionālajā karā, iespējams, mēs to varam izdarīt ārpus esošās tradicionālās karadarbības rāmjiem. Karā ir veidi, kā var panākt, ka karavīri beidz karot, bet šie veidi parasti ir saistīti ar vardarbību kaujas laukā, paredzot cilvēka fizisko vai psiholoģisko funkcionēšanas spēju sagraušanu.
Ar fizisku iebrucēju iznīcināšanu šobrīd nodarbojas Ukrainas armija. Mēs, Rietumu valstīs dzīvojošie, šobrīd neesam gatavi iesaistīties šajā karā. Ne Eiropas Savienības, ne NATO bloka ietvaros. Baidoties izprovocēt atomkaru visā pasaulē, Rietumu valstis pielieto tādus pasākumus, kuri ir nepatīkami agresoram, bet tomēr pieņemami kā viņiem, tā mums. Žvadzinot atomieročus, Krievija pieņem Rietumvalstu ekonomiskās sankcijas, izlūkošanas datu nodošanu un mazo letālo aizstāvības ieroču piegādes Ukrainai. Visticamāk joprojām cerot, ka šādas darbības nevarēs atturēt Krievijas armiju no Ukrainas okupācijas.
Kas ir nepieciešams, lai Krievu armijas karavīrs beigtu karot?
Vislabāk būtu, ja Krievijas valsts vadība dotu komandu karavīriem izbeigt postošo iebrukumu suverēnajā Ukrainā. Diemžēl uz to mēs nevaram cerēt. Tomēr, ja no valsts vadības komandu beigt karot visiem iebrucējiem nesagaidīt, tad tomēr ikvienam cilvēkam ir iespējams pieņemt savu personīgo lēmumu beigt šo karu.
Jāņem vērā, ka lēmums turpināt pildīt armijas vadības pavēles vai beigt pašam šo bezjēdzīgo Ukrainas karu jebkuram karavīram nav viegls. Krievu karavīram aiz muguras stāv milzīgs Krievijas valsts vadības izveidotais represīvais aparāts. Priekšā stāv kauja uz dzīvību un nāvi vai arī gūsts un iespējama apsūdzība dezertēšanā. Šobrīd karavīri, kuri padodas Ukrainas armijas gūstā, paglābj sevi no tūlītējas nāves draudiem, taču ilgtermiņā šīs personas ir apdraudētas, un šie cilvēki nevarēs atgriezties mājās, jo par dezertēšanu ir paredzēta kriminālatbildība.
Saskaņā ar Kriminālkodeksa 338. pantu, kas grozīts ar Krievijas 2011. gada 7. marta federālo likumu Nr. 26-FZ., "par dezertēšanu ar dienestam uzticēto ieroci, kā arī par dezertēšanu, ko izdarījusi personu grupa pēc savstarpējas vienošanās vai organizēta grupa, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem". Tāpat viņu dzīve Ukrainā būtu nedroša un apdraudēta. Šobrīd krievu karavīra izvēle ir vai nu turpināt uzbrukt ukraiņiem un cerēt, ka kara beigas pienāks pirms viņa nāves, vai arī ļauties ukraiņiem nogalināt, padoties un atbildēt ukraiņu priekšā un, iespējams, arī Krievijas tiesā par "dezertēšanas noziegumu".
Eiropas Savienības izveidota programma, kura garantētu politisko patvērumu Eiropas Savienības teritorijā un līdz ar to drošību, ļautu daudz lielākam Krievijas karavīru lokam pieņemt lēmumu pamest Krievijas valsts un armijas vadības uzspiesto negodīgo karu. Tādi kara profesionāļi un algotņi no Krievijas, Sīrijas vai citām vietām, kuriem tas ir darbs, nav uzrunājami, bet tā ir tikai neliela daļa no agresora spēkiem Ukrainā.
Piešķirot politisko patvērumu dezertējušajiem krievu armijas karavīriem, Eiropas Savienībā tiktu sasniegti daudzi mērķi. Pirmkārt, katrs dezertieris nozīmē par vienu karavīru mazāk Krievijas armijā. Tas nozīmē, ka tiktu izglābtas ukraiņu dzīvības. Otrkārt, katrs karavīrs, kas aiziet no kaujas lauka dzīvs, ir Eiropas Savienības aizstāvēto humānisma ideju uzvara. Turklāt, ja šī kustība augtu plašumā un aptvertu kaut vai tikai no 10 līdz 15% no Krievijas armijas karavīru skaita, kas šobrīd ir iesūtīti Ukrainā, uzbrukumu organizēšana paliktu neiespējama un Krievijas varai būtu jāaptur iebrukums.
Ir daudz jautājumu, uz kuriem Eiropai jāatbild, lai pienācīgi izvērtētu iespēju šo ideju īstenot. Vai Eiropa ir gatava maksāt šādu cenu? Vai paralēli ukraiņu uzņemšanai varam organizēt vēl vienu straumi ar bēgļiem no Krievijas armijas, turklāt jau iepriekš paredzot, ka daudzi no šiem cilvēkiem nekad neatgriezīsies Krievijā? Vai šādas "bēgļu straumes" realitātē var pastāvēt līdzās?
Ja Eiropai ir svarīgas tās vērtības, kuras tā pasludinājusi par saviem pamatiem, tad atbildēm vajadzētu būt pozitīvām, jo šāds risinājums burtiskā nozīmē kara ieroču nolikšanu. Un to miljonu ukraiņu bēgļu vietā stātos daži desmiti tūkstoši krievu karavīru. Protams, arī Krievija šajā gadījumā visticamāk veiks pasākumus, lai maksimāli atturētu nolikt ieročus ikvienu, kurš negribēs piedalīties šajā bezjēdzīgajā un noziedzīgajā karā. Skaidrs, ka šis risinājums nav panaceja, bet gan daļa no kopējā mehānisma, kas var apklusināt šāvienu skaņas Ukrainā.
Šāda programma krievu karavīram dotu iespēju. Pieņemot savā aizsardzībā dezertierus, Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm būtu jāapņemas, ka konflikta beigās tā veiks sarunas ar Krievijas valdību par amnestiju no soda par "dezertēšanas noziegumu". Domstarpību gadījumā Eiropas Savienībai būtu jāpaziņo, ka ir gatava piešķirt bijušajiem Krievijas karavīriem pastāvīgu patvērumu un politisko bēgļu statusu (kā 2. martā ieteica Radoslavs Sikorskis, poļu politiķis un žurnālists un Eiropas Parlamenta deputāts).
Tāpat vēlos piebilst, ka noziegumi pret civiliedzīvotājiem un citi kara noziegumi netiktu amnestēti un visi karavīri arī turpmāk būtu atbildīgi par personiski paveiktiem noziegumiem Ukrainā kara laikā.
Aicinu visus, kuri uzskata, ka ar šādu soli Eiropas Savienība atbalstītu Ukrainas valsti vēsturiskajā cīņā par tiesībām tai pastāvēt brīvai un neatkarīgai, lūdzu parakstīt petīciju par politiskā patvēruma piešķiršanu Krievijas armijas dezertieriem Eiropas Savienībā:
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija uzskata, ka šajā saspringtajā ģeopolitiskajā situācijā, kāda valda pasaulē, nav īstais laiks, kad Latvija var ļauties eksperimentiem valsts prezidenta izvēlē, tāpēc balsojumā par valsts prezidentu deputāti atbalstīja ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kuram ir visatbilstošākā pieredze un zināšanas šodienas apstākļiem.
Kurta Vonnegūta romānā "Kaķa šūpulis" var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga: Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied, Mednieks, kas tīģeru medībās iet, Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien. Smalks, smalks pavediens – Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
