Pašvaldību vēlēšanās es piedāvāju balsot par to sarakstu, kurš apsolīs Rīgā uzcelt kārtīgu pieminekli lieliskajam Latvijas dēlam Jānim Šteinhaueram. Aizbildinājumu, ka tas taču bija tik sen un viņam jau ir piemineklis netālu no Grindeļa kapličas Mārtiņa kapos, es kā Rīgas balsotājs nepienemšu. Un vēl.
Manuprāt, kopā ar pašvaldību vēlēšanām ekonomijas nolūkos vajadzētu piedāvāt nobalsot arī par to, kurš bija lielākais maita un Latvijas Republikas kaitnieks – lopu ārsts un slavenais mikrobiologs Augusts Kirchenšteins (Kirhenšteins), zvejnieka dēls Vilis Lācis (Vilchelms Lace no dzimšanas) vai biezāko grāmatu autors un Latvijas Republikas bijušais cietumnieks – Zaļās zemes dēls Andrejs Upīts.
Augustam no visiem trim ir vislabākais alibi – bija dzīvokļa parāds Torņkalnā. Tas bija jānomaksā, un tātad variantu nebija - Latvijas Republika, spalgā balsī Maskavijā deklamējot priekšā noliktu tekstu, jāuzmet. Ar klusu cerību, ka tas taču vēlāk noteikti palīdzēs nonākt tuvāk reālam attiecību sakaram ar slavenu mākslinieci Latvijā. Un ka kāds ņems pretī pašražotos liķierīšus.
Vilim arī nebija daudz variantu, visticamāk krievi viņu savervēja jau Vecās jūrnieku ligzdas jeb Zītaru dzimtas Krievijas celojuma laikā. Un beigu galā Latvijas laikā taču bija ne viss uzcepts kopotajiem rakstiem. Vajadzēja vēl dzert kopā ar Krustiņu garus vakarus un sūri grūti rakstīt par visiem jaunajiem krastiem un Aivaru, kuram taču pēc kandidāta bija arī jāiestājās partijā. Un visticamāk viņš teiktu: vispār – man bija sū..ga izglītība, tikai apmeklētais Barnaulas skolotāju seminārs, ko nepabeidzu, un bija jau arī tad tikai 15 gadi un vajadzēja strādāt par izsūtāmos zēnu laikrakstā “Zarja Altaja”. Bet pēc tam par Altaja novada ciema padomes sekretāru.
Andrejs savukārt noteikti teiktu, ka man Pie bagātās kundzes laikā gāja vissū…gāk, vajadzēja malku stiept uz ceturto stāvu divas reizes un turklāt vel ķurķī nokļuvu. Tāpēc variantu nebija - Latvijas Republika bija jāuzmet. Un jāraksta vēl kaudze biezu grāmatu, no kurām viszaļāko spaidu kārtā skolās mācīt.
Vispār viņi visi trīs palika godīgi nenotiesāti par savu pastrādāto, palīdzot krieviem uz gariem gadiem šo skaisto zemi okupēt. Un uzdāvināt tam aziātu un mongoļu-tatāru ordas pēcteču veidojumam, ko kādreiz sauca SPRS, bet pēc tam PSRS.
Un, iespējams, visi trīs brēktu par nevainīguma prezumpciju. A tu pierādi trīs instancēs, ka es tiešām tā un tik slikti darīju. Pārējie noteikti mātu, jā, jā, nevienu nevar saukt par noziedznieku bez tiesas sprieduma. Un viņi teiktu,ka vispār mēs bijām simts SPRS vēstniecības organizētajās tautas vēlēšanās, kāpēc tieši par mums šis stāsts ? Bez mums trim jau Nacionālajā teatrī bija tātad vēl 97. Kurš no šī simtnieka bija lielāks kolaborants, jūs taču nezināt.
Atbilde: no viņiem vismaz viens – kas P.Kurlis - nebija gan, jo krievu savaņģots jau sēdēja un īstenībā bija Latvijas Republikas kvalificēts darbinieks, kuru beigu galā arī nobendēja. Un arī Lācis, kam Jūlijs vārdā, savā pēdējā vārdā droši vien teiktu, ka mani taču pašu vēlāk krievi nošāva, es neskaitos.
Augusts, iespējams, teiktu, ka bija godīgs lopu ārsts, nācis no Mazsalacas daudzbērnu gimenes un dzīvokļa parādu taču nomaksāja, Vilis - ka principā tikai lašus ķēris ar tīkliem un tas viss tikai tās smukās Anitas dēļ. Un vispār, ka man tikai četras klases izdevās pabeigt - kā nu sanāca, kā ne. Andreja aizstāvis viņam ieteiktu runāt, ka vispār beidziet muldēt un labāk aizejiet uz manu muzeju. Jeb vakarā promenējiet Skrīveros, pa manu ielu izmetot loku slaidu.
Jautājums – kāds tam vispār sakars ar pašvaldību vēlēšanām ?
Nu vistiešākais, jo, pateicoties šiem trim klasiķiem (ne tikai, protams), mēs esam dabūjuši daudzus skaistuļus un skaistules, kuri bez okupācijas šeit vispār nebūtu nonākuši un balotētos kur nu kurais būtu dzimis, bet aiz Zilupes. Tajā pusē.
P.S. Raksta gals tapis, klausoties lielisko Z.Liepiņa dziesmu no lieliskā filmu seriāla, kurš balstīts patiesos notikumos - Sarkanais mežs. Nav laika gaidīt.